Kāds gaiss ir Latvijas informācijas telpā?
Latvijas Kultūras ministrijas Mediju polītikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis intervijā Ligitai Kovtunai    08.11.2016

 

 

Latvijas masu plašsaziņas līdzekļos tika citēts jūsu skarbais vērtējums par mediju līmeni valstī šodien, proti, tas ir tik zems, ka zemāk vairs nav kur. Kā tad esam līdz tam nonākuši? 

Redzu tiešas cēloņsakarības starp mediju kvalitāti un polītikas kvalitāti demokratiskā sabiedrībā. Tāpēc arī 2015. gadā pieņēmu sev svarīgu personisku lēmumu - atstāt labi atalgotu darbu privātajā biznesā Vācijā un braukt atpakaļ uz Latviju un piedalīties konkursā uz šo amatu (ko neviens negribēja, – bija bez rezultātiem beigušās divas pirmās konkursa kārtas, trešajā mani izvirzīja Mediju polītikas nodaļas vadītāja amatam). Mans mērķis bija un ir – sistēmiski sakārtot mediju vidi Latvijā, lai panāktu gan mediju un sabiedrības dialoga veicināšanu, gan polītikas līmeņa kāpumu. No 2004. līdz 2008. gadam vadīju nevalsts organizāciju Delna, tolaik lielu vērību pievēršot tieši mediju videi. Jo tas bija laiks, kad notika visspēcīgākie t. s. lielo mediju ietekmēšanas mēģinājumi no oligarchu puses. Bet, tieši atbildot uz jūsu jautājumu, – mediji Latvijā ir cieši saauguši ar valstī vēsturiski izveidojušos polītisko sistēmu, kas bijusi, teiksim tā, specifiska.

 

Jo, ja salīdzinām, piemēram, ar Igauniju, tā saukto oligarchu tur nav bijis, līdz ar ko nav bijis arī ietekmes uz presi. Latvijā izveidojusies un nostiprinājusies „tradicija” – nerunāt lasītāju vārdā, bet formulēt gatavus viedokļus, izvirzīt savu polītisko poziciju, nevis veidot viedokļu daudzveidību. Mediji ir kļuvuši par polītiskā viedokļa paudēju, un tas attiecas kā uz drukāto presi, tā sabiedriskajām raidorganizācijām. Tas arī ir par iemeslu zemajam līmenim, un mans uzdevums šai amatā, ko veicu, un tas saskan arī ar manu personisko pozīciju, ir padarīt visu iespējamo, lai izbeigtu polītisko pērkamību un korupciju mediju vidē. Un vēl – lai panāktu žurnālistikas attīstību. 

 

Vai ir tā, ka Latvijā šobrīd vairs nav neviena neatkarīga preses izdevuma? Vai varbūt tomēr ir? 

Formāli – ir. Latvijā likumdošanā nav formulēts tiesiskais rēgulējums, ka izdevējs nosaka idejisko virzību, savukārt redaktors ir neatkarīgs no īpašnieka savos lēmumos. Mēs Latvijā ejam „krieviskajā” un anglosakšu tradicijas virzienā, kad īpašnieks ir arī redaktors un nenodarbojas ar savu mediju kā ar biznesu, bet gan kā ar ideoloģisku instrumentu. Latvijā joprojām nav arī mediju tiesībsarga jeb ombuda institūcijas, nav ētikas padomes, kas ir arbitrs attiecībās starp izdevēju un satura veidotāju.

 

Var teikt, ka nav arī tāda žanra kā mediju kritika, vispār nav dziļākas prpfesionālās diskusijas par preses un vispār mediju kvalitātes standartiem. Vēl līdz šim Latvijā darbojas t. s. Gorbačova preses likums, kas nosaka, ka ... valsts uzņēmumiem un iestādēm ir vārda brīvība. Bet, piemēram, man kā valsts ierēdnim taču nevar būt neierobežota vārda brīvība – es nevaru teikt kā ierēdnis visu to, ko domāju kā privātpersona. Jā, 1991. gadā tas bija nozīmīgi, bet vēl joprojām, piemēram, Latvijas pašvaldības ar šo likumu pamato savas tiesības izdot pašiem savus preses izdevumus un sauc tos par medijiem un tajos strādājošos pašvaldību darbiniekus – par žurnālistiem un redaktoriem! Redaktors pēc savas būtības nevar būt valsts amatpersona, un otrādi. 

 

Iznāk, ka vistuvāk „ideālam” ir avīzes Laiks un Brīvā Latvija, trimdas latviešu mediji, kuŗos strādājot, man kā redaktorei ne reizi nav nācies saņemt polītiskas norādes. No manis prasa izpildīt mūsu 3 i koncepciju – informēt, izglītot, izklaidēt un vēl – lai raksti būtu nevainojamā latviešu valodā...

Tā sauktā trimdas prese ir „nišas produkts”, kam jāpilda sava funkcija – strādāt savai auditorijai. Iespējamie modeļi, kā to uzturēt, lai uzrunātu šo auditoriju, ir divi – caur izdevēju vai caur organizācijām. Savukārt izplatīšanas formas var būt dažādas – drukātā veidā, elektroniski. Ar abonentu skaita pieaugumu rēķināties nevar, tas ir skaidrs, bet sava „niša” noteikti ir jāpiepilda, to nedrīkst atstāt tukšu. 

 

Un par to mums pašiem saviem spēkiem jāgādā. Latvijas mediju vidē problēmu pietiek. 

2014. gadā Krimas notikumu kontekstā kļuva skaidrs, ka Latvijas medijiem jāstrādā hibrīdkaŗa apstākļos. Īstenībā tas arī izšķīra manu personīgo emocionālo lēmumu – būt šeit, Latvijā, un iesaistīties valsts aizsardzības un nostiprināšanas darbā. Priekšplānā izvirzījās jautājums par kontrpropagandu, ar ko savukārt nevar nodarboties demokratiskas valsts valdība. Tās uzdevums ir kvalitātīvi komūnicēt ar sabiedrību, taču valdības uzdevums ir arī nodrošināt žurnālistikas kvalitātes attīstību savā valstī. Mediju vara ir un paliek ceturtā vara, gan ar ļoti nozīmīgu demokratijas funkciju.

 

Pēc pusotra gada darba beidzot ir izveidotas valsts mediju politikas pamatnostādnes, kas paredz nozīmīgi lielāku atbalstu kā likumdošanas, tā finanču ziņā. Atkal salīdzinot ar kaimiņiem, – Lietuva jau veikusi reformas, palielinot financiālo atbalstu sabiedriskajām raidorganizācijām. Mēs vēl esam ceļā. Ir trīs atbalsta formas, ko Latvijas valdība līdz šim piemēro mediju videi: 24 miljoni eiro gadā tiek piešķirti sabiedriskajām raidorganizācijām, 6 miljoni – kompensācija Latvijas Pastam par preses piegādi ārpus Rīgas un pazemināta – 12% PVN likme preses izdevumu tirdzniecībai. 

 

Bet reklāmas tirgus, kas pasaules praksē veido nozīmīgu mediju uzturēšanas daļu?

Reklāmas tirgu, kas šobrīd ienes apmēram 77 miljonus eiro, kopumā var raksturot kā stagnējošu, turklāt ar tendenci samazināties. Jo arvien pieaug „pārrobežu” tirgus (Google, Facebook u. c.), kur tiek „aizpumpēta” reklāmas nauda, kas vienkārši neienāk medijos, līdz ar ko samazinās līdzekļi to satura veidošanai. 

 

Bet mums cieši blakus ir lielā Krievija ar ļoti skaidru un stingru mediju polītiku, kuŗā tiek „iepumpēti” astronomiski naudas līdzekļi. Grūti, nē, pilnīgi neiespējami ir konkurēt, piemēram, ar Krievijas TV, kas brīvi skatāma Latvijā un kuŗas skatītāju loks, kā liecina pētījumi, paplašinās, turklāt arī latviešu auditorijas virzienā. Viss, ko mēs varam – nodrošināt savā valstī maksimāli augstas raudzes un iespējami plašākam lokam piemērotu žurnālistikas līmeni. Nevis bezcerīgi konkurējošu ar Krievijas mediju saturu, bet gan, veidojot pašiem savu, – vietējo, saistītu ar savu dzīvi, maksimāli patiesu. Un tam, saprotams, ir vajadzīga nauda, galvenokārt, – lai atalgotu žurnālistu talantu un profesionalitāti. 

 

Tieši par to – kādi cilvēki veidos mediju saturu (tostarp – par valsts naudu!), cik izglītoti, talantīgi utt., ja žurnālistikas līmeni valstī raksturojat kā zemu? 

Diemžēl. Atgriežoties Latvijā un „pieradis” pie Vācijas avīžu kvalitātīvā satura, nebiju pat iedomājies, ka tas ir tik zems. Ir pētījumi, kas pierāda, ka 80% (!) Latvijas mediju telpas dominē valsts iestāžu darbinieku „saražotas” preses relīzes, kas gluži vienkārši tiek pārkopētas kā preses izdevumos, tā arī aģentūru un portālu ziņās. Saprotams, ka arī tas ir saistīts ar to pašu naudas trūkumu. Bet mūsu mazajā valstī, lai mēs saglabātu savu kultūrtelpu un aizsargātu informātīvo telpu, ir vajadzīgs valsts atbalsts. Jā, ir uzlabojusies biznesa vide Latvijā, sakārtotāka ir valsts pārvalde, arī polītiskā vide, bet to galīgi nevar teikt par mediju vidi. Vēl vairāk – tā ir degradējusies. Bet pirms runāt par valsts ieguldījumu profesionālajā izglītībā, ir jāatrisina ētiskās vides un minētā mediju ombuda jautājumi. 

 

Cik, jūsuprāt, Latvijā ir augsti profesionālu žurnālistu?

Runājot par profesionālo respektu – aptuveni 20 līdz 30, no kuŗiem vairākums diemžēl vairs nestrādā žurnālistikā, bet lielākoties sabiedrisko attiecību jomā, kur maksā nesalīdzināmi vairāk. Ir gan manā redzeslokā kādi trīs jauni cilvēki, kas izauguši demokratiskas brīvības garā. Pozitīvie asni, ko vērts attīstīt. Lai nu tikai viņi paliktu žurnālistikā!

 

Un cik avīžu?

Pēc manām domām, viena, kas uzrunā būtisku sabiedrības daļu, un par kuŗu var teikt, ka tās darbā tiek ievēroti profesionālie un ētikas standarti. Ja šī avīze ir pievērsusies kādam noteiktam jautājumam, zinu, ka saņemšu par to vispusīgu, precīzu un pārbaudītu informāciju. Bet nav tādas avīzes, kas informētu par visu. Domāju, ka nākotnē Latvijā tāda būs, varbūt divas lielās avīzes ar plašu, visaptverošu saturu.

 

Lai būtu, bet – kā mēs to „aiznesīsim” pie lasītāja, kas avīzi turklāt būs gatavs pirkt par naudu?

 

Igaunijā lasītāji maksā arī par tīmekļa saturu, piemēram, Delfi ir par samaksu. Latvijā diemžēl gatavību maksāt vēl neredzu. Pie mums žurnālists ir tai pašā „katēgorijā”, kur, teiksim, polītiķis. Un tā lielā mērā ir pašu žurnālistu vaina. Pirmām kārtām satura kvalitāte nodrošina ceļu pie lasītāja, bet arī sabiedriskajām raidorganizācijām ir uzdevums skaidrot, kas ir kvalitātīva žurnālistika, informācija un tās vērtība, par ko cilvēki būtu gatavi maksāt. Ko mediju vide kopumā ir darījusi, lai baudītu sabiedrības uzticību? Nevar taču tā vienkārši secināt, ka Latvijas mediju patērētājs ir aprobežots...