Kādi eiropieši dzīvos Latvijā?
   14.01.2014

Kādi eiropieši dzīvos Latvijā?

Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis intervijā Ligitai Kovtunai

Esam pārliecinoši iesoļojuši eirozonā un jau pieraduši pie skaistajiem „eirolatiem” savos maciņos. Braucam pa labiem lielceļiem, kas būvēti ar Eiropas Savienības atbalstu, un priecājamies par Goru Rēzeknē un Rotko Mākslas centru Daugavpilī, kas tapuši ar to pašu ES financējumu. Un tomēr eiroskeptiķu [skaits] Latvijā ir ievērojams procents %. Kāpēc?

K. Š. Droši vien katram eiroskeptiķim ir savi argumenti un sava motīvācija. Mans skaidrojums: - pirmkārt - sabiedrības gaidas, ka dzīve ies uz augšu daudz straujāk, nav tikušas piepildītas. Likās, atliek tikai kaut ko labu padarīt, un „dzīve būs skaista kā rīts”. Praksē tā nenotiek. Dažu polītiķu bezatbildīgie solījumi, ka pēc dažiem gadiem dzīvosim kā Somijā, kā Vācijā, ir padarījuši savu. Valstīm, kuŗas tautsaimniecību attīstījušas gadu desmitiem ilgāk nekā Latvija, saprotams, ir daudz pamatīgāka baze attīstībai. Mēs sākām savu atjaunotās valsts ceļu ar sagrautu ekonomiku pēcpadomju laikā. Nācās pārorientēties uz pilnīgi citādiem ražošanas un pakalpojumu sniegšanas veidiem, uz citiem tirgiem. Jā, bija laba inženieŗtechniskā baze, bet nebija kur to izmantot. Sākām taču no nulles līdzīgi, kā pēc Pirmā pasaules kaŗa, kad rūpniecība vispār bija izvesta no Latvijas. Manuprāt, attīstības temps nav bijis slikts, bet gluži cilvēciski gribas ātrāk un labāk, un katram arī pašam sev gribas kvalitātīvu dzīvi, – nekļūst daudz vieglāk tikai no cerības vien, ka mūsu mazbērni dzīvos sakārtotā valstī.

Otrkārt – mūsu pašu tolerantā attieksme pret korumpēto vidi. Mums patīk lamāt valdību, bet pašiem ne visai patīk maksāt nodokļus. Un kā ir ar apziņu, ka mani nesamaksātie nodokļi papildina ēnu ekonomiku un nepienāk klāt tai nesamaksātajai naudas masai, kas pienākas izglītībai, veselības aprūpei, valsts drošībai, pensijām utt.? Treškārt – kā strādā mūsu plašsaziņas līdzekļi? „Sliktā ziņa”  sanāk tā kā interesantāka, košāka un dzīvīgāka par „labo ziņu”. Padomju okupācijas laikā tikām baroti ar „labajām ziņām”, bet paši tām nemaz neticējām. Tagad tiekam baroti ar „sliktajām” un nez kāpēc tām noticam ātri un viegli. Ceturtkārt – bailes no nezināmā, negātīva vēsturiskā pieredze, proti, visas naudas reformas, kas notikušas padomju varas gados, bija krāpnieciski reālizētas. Nav izdzisis arī iespaids, ka Latvijas rubļa nomaiņa pret latu attiecībā 1 pret 200 ir bijusi liela mēroga netaisnība, lai gan īstenībā tas nebija nekas cits kā hiperinflācijas rezultāts. Reiz kādam sadusmotam sarunbiedram, kas man  apgalvoja, ka ir divsimtkārtīgi aplaupīts, pajautāju: bet, ja būtu otrādi, ja kurss būtu noteikts 200 latu par rubli, vai tu būtu kļuvis divsimtkārt bagātāks?

 Eiroskepse samazināsies, un esmu pārliecināts, ka tas notiks jo drīz. Velku parallēles ar 2004. gadā īstenoto izglītības reformu, kas paredzēja pāreju uz izglītības iegūšanu latviešu valodā. Arī tad bija „polītiskie līdeŗi”, kas krievu sabiedrībai pamanījās iestāstīt, ka pasliktināsies izglītības kvalitāte utt. Sākās protesti un nemieri, bet jau pēc pusgada visi nomierinājās.

 

Jūs tolaik bijāt Latvijas izglītības ministrs.

Jā, stājos šai amatā 2002.gadā un godprātīgi centos īstenot jau 1998. gadā pieņemtās vadlīnijas savā nozarē. Izglītības jomā mēs paredzējām ar 2004. gada 1. septembri sākt izglītības apguvi visās valsts skolās latviešu valodā 60 procentos mācību priekšmetu, tātad arī eksaktajos priekšmetos, ne tikai latviešu valodas un literātūras stundās. Līdz ar to tika ielikti pamati bilingvālajai izglītībai. Bet nu šī norma ir savu laiku nokalpojusi, turklāt objektīvie rādītāji liecina, ka pēdējos gados stāvoklis pasliktinās. Kopš 2006./2007. mācību gada situācija mainās par labu krievu valodai. Pamatizglītību Latvijā var iegūt astoņās valodās, taču reālitātē mācības notiek divās plūsmās – latviešu un krievu plūsmā. Pārējās sešās valodās izglītojas tikai  0,89 %  skolasbērnu. Turklāt latviešu valodas īpatsvars samazinās. Kāpēc tā? Īstenībā latvieši emigrē mazāk nekā krievi un latviešiem bērni  dzimst vairāk nekā krieviem. Raugiet, latviešiem nav pieredzes integrēt citus, savukārt ir pieredze integrēties pašiem. Krieviem vispār ir tikai pieredze integrēt. Darbaroku trūkums, kas kļūst par aizvien lielāku problēmu Latvijā, iedzīvotāju blīvums ir četras reizes (!) mazāks nekā vidēji Eiropā, tas viss diktē savu – vieta tukša nepaliek. Un – kā jūs domājat – kuŗai kopienai piesliesies iebraucēji?! Nedrīkst būt citas iespējas šo imigrantu bērniem iegūt izglītību Latvijā kā vien iegūt to šīs valsts valodā, latviešu valodā.

Šai sakarā cerīgi un pozitīvi raugos uz Satversmes preambulu, kur visas valstiskās vērtības ir nosauktas vārdā. Un domāju, ka, secīgi un neatlaidīgi īstenojot Valsts attīstības pamatnostādnēs paredzētos mērķus izglītībā, 2015./2016. gadā tajās skolās, kas ir valsts un pašvaldību pārziņā, pirmo klasīti skolasbērni sāks latviešu valodā. Privātskolās var būt citādi, taču jārēķinās, ka skolas beigšanas eksāmeni jākārto valsts valodā.

 

Tad jau nopietni jāsāk attiecīgs darbs bērnudārzos.

Visupirms sakārtojot valstī normatīvos aktus, kas nosaka, ka pirmsskolas izglītībā bērnam jānodrošina pilnvērtīga komūnikācija, ar to saprotot, ka arī sadzīves videi – ne tikai nodarbībām – bērnudārzos ir jābūt latviskai. Tas ir ļoti iejutīgs, pakāpeniski veicams darbs, nenodarot pāri ne latviešu, ne mazākumtautību bērnam. Jābūt iespējai viņiem savā dzimtajā valodā pasūdzēties, piemēram, par sliktu sapnīti diendusas laikā, zināma laika daļa ir jāveltī, lai bērns varētu attīstīties arī savā dzimtajā valodas vidē. Taču audzinātājai ne tikai jāprot latviešu valoda, bet arī jārunā nevainojamā, bagātā latviešu valodā bez akcenta.

 

Jūsu domas par patriotisko audzināšanu?

Paskatieties, kas 9. maijā notiek pie Uzvaras pieminekļa! Tiek audzināta jaunā maiņa, kas iet gavilēt pie okupācijas pieminekļa.

 

Sliecos tomēr domāt, ka krievu jaunieši tur iet galvenokārt „tusiņa” dēļ. Turklāt ir zināms, ka krievu ģimenēs gluži vai tiek glorificēts ikviens stāsts par vecvectētiņu, kas kaŗojis pret fašistiem. Varbūt latviešiem  mājās vairāk jāstāsta par saviem vecvectētiņiem, kas bijuši leģionāri un tikuši represēti!

Latvijas Televīzijā nesen bija raidījums, kas ļoti spilgti izgaismoja, kā notiek „patriotiskā audzināšana” krievu skolās, – tikai viena direktore no sešiem uzrunātajiem skolu vadītājiem Latvijas Valsts svētku priekšvakarā bija gatava nepieņemt tās nostādnes, ko „iesaka” Krievijas vēstniecība. Un jaunieši ar nepilnīgām vai pat sagrozītām vēstures zināšanām dodas uz „tusiņu” pie šī pieminekļa...

 

Jūsu - Eiroparlamenta deputāta darbības lauks ir ļoti daudzveidīgs – vides, veselības, tiesību jomas, gluži konkrēti – arī Eiropas jūrlietu un zivsaimniecības problēmas. Cik ilgs laiks paiet, kamēr jauns deputāts aptveŗ savu darbalauku un var sākt pilnvērtīgi darboties? Pavasarī taču atkal ir Eiroparlamenta vēlēšanas.

Man palīdzēja Latvijas parlamentārā gūtā darba pieredze. Galvenā atšķirība ir tā, ka Eiropas Parlamentā nav valdošās koalicijas, līdz ar ko ikvienā balsojumā jāpanāk vairākums. Tas nozīmē, ja jāpanāk Latvijai pozitīvs kāda jautājuma iznākums, jāveic lieli priekšdarbi – jārunā ar citu polītisko grupu un delegāciju pārstāvjiem, viņi jāpārliecina, jāiepazīstas ar milzīgu informācijas apjomu. Ik nedēļu uz mana rakstāmgalda ir vismaz tik augsta (deputāts rāda dokumentu kaudzes apjomu, kas līdzinās apmēram elektriskās kafijkannas augstumam – L.K.) A4 formāta papīru kaudze, kas rūpīgi jāizlasa. Protams, daudz izdara palīgi,  sagatavojot dokumentāciju par konkrētiem jautājumiem. Balsot mechaniski, paļaujoties uz pārējiem komisijas locekļiem, nav manā dabā, jo tas ir neinteresanti. Ļoti svarīgi ir zināt „viedokļa līdeŗus” citās parlamenta grupās un uzrunāt, pārliecināt tos, kas var būt domubiedri un atbalstītāji. Ar Dānijas deputātu, piemēram, nebūs vērts runāt par Latvijai svarīgiem zivsaimniecības jautājumiem, jo viņiem ir gluži citādas intereses. Savukārt ar zviedru būs produktīvi runāt, piemēram, par ekoloģijas problēmām, turklāt ievērojot viņa valsts intereses un izsakot gatavību tās atbalstīt. Šeit ir jādomā Eiropas dimensijā.

Un vēl kāda „nianse”- Latviju Eiroparlamentā pārstāv deviņi deputāti, no tiem seši strādā par labu Latvijai, trīs – pret. Ir jautājumu loki, piemēram, cilvēktiesību jautājumi, īsta „medusmaize” deputātei Ždanokai, kuŗos šī „kollēga” cenšas iepīt kādu Latvijai kaitīgu punktu, ko aši sadzird sociālisti un komūnisti. Piemēram, „pievērst uzmanību nepilsoņu beztiesīgajam stāvoklim Latvijā”. To valstu pārstāvji, kuŗās ir ļoti jūtīgi nacionālo minoritāšu jautājumi, saausās. Tad mēs nedrīkstam taupīt  laiku sarunām, lai argumentētu, pārliecinātu, skaidrotu.

Cik ilgs laiks paiet, lai iestrādātos? Atkarībā no individuālajām darbaspējām pusgads, gads... Gandarījums nāk pēc ilgstoša darba, un es esmu gandarīts, ka, piemēram, ar manu līdzdalību ir panākta reāla rīcība  vides ilgtspējā un kvalitātē, kur programmās nu jau paredzēta nozīmīga konkrēta naudas summa, ne tikai mudinājumi dzīvot zaļi, ka stabilitāte un attīstības iespējas panāktas Latvijai tik nozīmīgajā zivsaimniecībā, kas savukārt pozitīvi ietekmēs ne vien ekonomiku, bet arī nodarbinātību un mūsu latviskās dzīves telpu un kultūru.