Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandiere pulkvežleitnante Antoņina Bļodone intervijā Ligitai Kovtunai 11.01.2024
Kā tu vērtē jaunos latviešu vīriešus, kas pievienojas bruņoto spēku rindām? Vai viņi ir spēcīgi un vīrišķīgi, gudri – kādi?
Viss atkarīgs no tā, kādi viņi savās ģimenēs ir izaudzināti. Mēs dzīvojam tādā vāveres ritenī, kad vecāki ir tik aizņemti un savās rūpēs noskrējušies. Ir vecāki, kas uzskata, ka viņu atvasi izaudzinās skola, tad armija vai darba vide pārņems stafeti, un viņi aizmirst, ka pamatus tomēr ieliek ģimene. Līdz ar to jaunie puiši – un meitenes arī – nav pietiekami sagatavoti fiziski, nav runāts par patriotismu un tas nav ieaudzināts. Tūlīt, 17. janvārī, Štāba bataljonā uzsāks dienestu 60 Valsts aizsardzības dienesta karavīri, un es viņus ar saviļņojumu gaidu, patiešām ļoti gaidu, jo mums pavērsies iespēja ielikt viņos savu artavu, proti, turpmākajos 11 mēnešos ar jauniešiem strādāt, pilnveidojot viņus fiziski, dot militārās zināšanas un audzināt par savas zemes patriotiem. Un mūsu mērķis un uzdevums ir izveidot viņus par cienījamiem valsts pilsoņiem. Mediķi saka – viņi nav tik fiziski attīstīti, kā bija agrāk. Tas arī saprotams – laikmets atstājis savu nospiedumu. Agrāk, piemēram, bija tā sauktā pagalmu kultūra, bērni skraidīja ārā, bija savas spēles. Tās tagad galvenokārt ir digitalizētas, un bērns bez kustībām sēž…
… un grauž čipšus, piedzerot coca-cola!
Un tā ir ģimenes atbildība! Bet es nesākšu pārmest – vecākiem bieži vien tiešām nav laika, un arī nevajag mērīt ar manas paaudzes mērauklu. Mēs, lauku bērni, skrējām pa āru, veselīgi ēdām, līdz ar ko ieguvām labu fizisko rūdījumu. Turpmākajos Valsts aizsardzības dienesta vienpadsmit mēnešos daudz ko var izlabot un sakārtot. Lai tik nāk šurp!
Šai pulkā laipni gaidīti arī diasporas jaunieši. Ar ko tieši viņus var motivēt iesaistīties Valsts aizsardzības dienestā?
Bez visa iepriekš minētā vēl arī ar iespēju pilnībā apgūt latviešu valodu un baudīt visus citus labumus, ko šis dienests sniedz – militārās zināšanas, vīrišķības skolu, atalgojumu, kas starp citu, ir uzkrājams, jo par jaunieti pilnībā rūpējas valsts, spilgtas atmiņas un draugus. Bet – kāpēc mēs runājam tikai par puišiem? Valsts aizsardzības dienests ir domāts arī meitenēm! Meitenes var brīvprātīgi pieteikties un ir laipni gaidītas. Ja man būt 18 gadi, es ietu.
Zemessardzē ir meitenes.
Jā, un prieks par to! Meitenes ir gan profesionālajā dienestā, gan Zemessardzē, gan Rezervē. Bet Valsts aizsardzības dienestā vēl nav. Acīmredzot par maz ir aģitēts un skaidrots, ka Valsts aizsardzības dienests nav paredzēts tikai puišiem. Bruņotajos spēkos ir daudzveidīgs amatu klāsts: kājnieki, mediķi, pavāri, IT speciālisti, izlūki, sakarnieki utt., un te dzimumam patiešām nav nekādas nozīmes. Sabiedrībā taču sen vairs netiek šķirotas vīriešu un sieviešu profesijas – kāpēc lai tā nebūtu bruņotajos spēkos? Protams, jāņem vērā fizioloģiskās un intelektuālās spējas. Vairums vīriešu ir fiziski spēcīgi, bet sievietes – izturīgākas, bet ir arī izņēmumi; te jāskatās pēc indivīda spējām. Turklāt – ir skaidri pierādījies, ka vislabākos panākumus gūst komandas, kuŗās strādā kā vieni, tā otri.
Nesen tikos ar kādu Amerikas latviešu kungu, kuŗš atjaunotās neatkarības sākumgados darbojās Latvijas polītikā. Viņš teica – kāpēc bruņoto spēku pārstāvji nebrauc pie mūsu jauniešiem un nestāsta? Piemēram, uz voleja nedēļas nogalēm Gaŗezerā, kur pulcējas ļoti kupls Amerikas latviešu jauniešu pulks? Tu būtu ļoti iedvesmojošs piemērs, īpaši meitenēm!
Atklāti sakot, nebiju iedomājusies par mūsu ārzemju tautiešiem… Piebildīšu, ka Valsts aizsardzības dienests ir veidots ar mērķi sagatavot bruņoto spēku rezervi, kas, ja nu tāds brīdis pienāk, ir gatava celties un, būdama militāri sagatavota, dotos aizstāvēt valsti. Mēs nedomājam, ka visiem būtu jāturpina militārā karjera, kaut gan ļoti ceram, ka kāda daļa jauniešu to darīs.
Līdzīgi kā Somijā, kur rēgulārā armija nav liela, bet briesmu gadījumā šai valstī var “pacelt” daudzus desmitus tūkstošus rezervistu.
Tieši tā! Jo bruņoto spēki nesastāv tikai no regulāriem spēkiem un Zemessardzes, to sastāvā ir arī rezerve, kura varbūt atšķiras ar savu sagatavotības līmeni, bet noteikti neatšķiras ar gatavību aizstāvēt valsti, tās neatkarību un drošību. Aizsardzības ministrijā ir gatavs plāns, kas paredz rezervē aizgājušajiem karavīriem arī regulāru apmācību, ne retāk kā reizi četros gados, lai atjaunotu un uzturētu militārās zināšanas un prasmes.
Tagad par tevi pašu un tavu izvēli kļūt par armijas cilvēku?
Šāds jautājums man ticis uzdots bieži, līdz ar to esmu mēģinājusi “rakņājusies savā būtībā”. Augām kopā ar savu vecāko brāli, līdz ar to arī mani aizrāva velosipēdi, mopēdi, puiku lietas… Varbūt viņu iespaids? Zinu tikai vienu, kopš sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi būt karavīrs. Laikam jau nevajag nekur rakņāties, viss ir vienkārši – es esmu tam vienkārši radīta un mana misija ir būt kaŗavīram. Viens ir skaidrs, tā bija mana apzināta izvēle, kuru neesmu nekad nožēlojusi, jo pateicoties tai mana dzīve ir ļoti interesanta un piesātināta.
Tev ir 45 gadi, 26 pavadīti, veidojot militāro karjēru, ir vīrs un divi bērni. Kā tev izdevies to visu apvienot?
Viss kaut kā ir organiski sanācis. Kaut gan jāatzīst ne mirkli neesmu sēdējusi bezdarbībā, man vienmēr ir bijusi neizsīkstoša vēlme dzīvot, tas ir: strādāt, mācīties, mīlēt, rūpēties par saviem tuviniekiem, uzzināt kaut ko jaunu, redzēt, sajust, izgaršot, sēņot, adīt, šūt….būt kustībā un attīstībā. Manī ir latgaļu darītāja gēns un stiprs atbalsts – mana ģimene, cilvēki, kas mani mīl, dot spēku un motivāciju.
Vidusskolu beidzu 17 gadu vecumā, tāpēc nevarēju uzreiz stāties Aizsardzības akadēmijā – atļauja lietot ieroci ir no 18 gadu vecuma. Sāku ar savu civilo izglītību – studijām Rīgas Techniskajā universitātē, man ir maģistra grads telekomunikāciju jomā. Parallēli iestājos Zemessardzē, kad arī saņēmu uzaicinājumu pievienoties profesionālajam dienestam bruņotajos spēkos. Un tad jau dienests, kursi, instruktora karjerā 8 gadi, tad pēc Aizsardzības akadēmijas absolvēšanas virsnieka karjera. Pa vidu daudzi kursi, tostarp Amerikā, Džordžijas štatā, neskaitāmas militārās mācības, arī divas misijas Afganistānā. Pirmā misija 2009.-2010. gadā biju vienā kontingentā kopā ar Mičiganas Nacionālās gvardes kaŗavīriem, tā bija neaizmirstama dienesta un dzīves pieredze, labs rūdījums.
Vai tev no kaut kā ir bail?
Protams! Mana mamma uzskata, ka no viņas trijiem es esmu visbailīgākais bērns.
Vai klusā, vientuļā ieliņā baidies?
Nē! Vispār esmu ticīgs cilvēks, un, kā saka mana draudzene, mums, ticīgajiem, ir vieglāk dzīvot, jo mēs saprotam, ka mana dzīve nekad nebeigsies vienā, klusā vientuļā ieliņā…
Cik bieži ej baznīcā?
Cenšos ik nedēļu, bet sanāk arī kādu izlaist. Esmu katoliete, un man ir svarīga grēksūdze. Īstenībā – nevis pati grēksūdze, bet gatavošanās tai, tas ir sirdsapziņas izzināšana. Esmu pārliecināta – ja mēs visi to piekoptu, būtu labāka šī pasaule. Jo pats galvenais ir būt godīgam pašam pret sevi. Un jāsāk ar pavisam vienkāršu jautājumu sev pašam – ko labu un ko sliktu esi izdarījis aizvadītajā dienā, nedēļā? Citreiz saproti – lepnumiņš ņēmis virsroku, esi kādu aizvainojies ar sliktu vārdu, varbūt esi rīkojies nevis saskaņā ar savu sirdsapziņu, bet pārsvaru guvis mans fizioloģiskais ķermenis. Ir jāatzīst savi grēki un jānožēlo tie, Dievs mums visu piedod, jo mūs mīl un nenosoda. Mani vienmēr pārņem neparasta viegluma sajūta pēc grēksūdzes. Ir dzinulis iet tālāk un būt labākai sev, ģimenei un apkārtējiem. To, protams, apjautu ne jau uzreiz, bet ap gadiem trīsdesmit, kad skaidri sapratu – trakākais ir melot pašam sev. Kad atvēros ticībai, mana dzīve kļuva vieglāka un vienkāršāka.
Un nu atpakaļ pie “karjēras kāpnēm”!
Es netaisīju karjēru, es mērķtiecīgi gāju savu ceļu. Es ļoti vēlējos kļūt par karavīru un man ļoti, ļoti, ļoti patika kaŗavīra formas tērps. Kļuvu par karavīru, tiku pie formas tērpa, un nākamie pakāpieni nāca viens pēc otra! Radās iespējas pilnveidoties kursos, ieņemt arvien augstākus amatus, un tad jau tikai jāizmanto piedāvātās iespējas – ar darbu un disciplīnu, kā jau armijā. Karjeras laikā pildīju gan štāba instruktora un virsnieka amatus, gan komandējošā sastāva virsnieka amatus: biju vada komandiere, tad rotas komandiere, tad Sakaru un informācijas sistēmu atbalsta centra priekšniece. Līdz vienā jaukā dienā NBS komandieris izsauca mani pie sevis un piedāvāja kļūt par Štāba bataljona komandieri!
Tava dienesta pakāpe?
… pulkvežleitnante. To saņēmu 2021. gadā.
Un Valstssvētku parādē tu pašā priekšgalā maršēji 18. novembŗa krastmalā! Kādas bija izjūtas?
Priekšgalā savai vienībai. Jā, Latvijas Bruņoto spēku vēsturē esmu pirmā sieviete - vienības komandiere. Izjūtas pacilājošas, protams! Bet – pirmām kārtām tas bija darba uzdevums, ko darīju ar visu atbildību. Lepnums – protams! Mūsu vienībai ir tik skaisti formas tērpi, un kā jau teicu, man patīk nēsāt formas tērpu.
Kā tu panāci, ka tik liels skaits vīriešu tevi klausa?
Ar savu piemēru, laikam. Jāatzīst ar prieku, ka vecmodīgu uzskatu vīriešu, kam pakļaušanās sievietes norādījumiem “rīvētu kantes”, nav daudz. Mums ir visumā mūsdienīga sabiedrība. Militārajā jomā īstenībā pakļaujas amatam, nevis dzimumam, un problēmas savā vidē es nesaskatu.
Tu spēlē hokeju komandā, kas saucas “Namejs” un kuŗā spēlē arī NATO kaŗavīri no Amerikas un Kanadas.
Jā gan! Jau piecus gadus. Bet laikam jāuzsver tas, ka, pirmkārt, esmu komandas menedžere un tikai tad - spēlētāja, kas vēl uzlabo savas slidošanas un nūjas tehnikas prasmes. Esmu uzbrucēja – vēl lāga nestāvēju uz slidām, bet jau zināju, ka “iešu uzbrukumā”. Jā komandā ir tikai karavīri, tai skaitā mans vīrs Lauris. Man ļoti patīk, ka mūsu hobiji sakrīt, tas dod iespēju pavadīt vairāk laika kopā. Mēs abi esam personības ar līdzīgiem un arī brīžiem dažādiem viedokļiem par lietām un notikumiem, bet noteikti ar vienādām dzīves vērtībām. Galvenais mēs esam partneri, kas ciena un mīl viens otru. Viņš ir mans labākais draugs.
* Virsrakstā patapināti vārdi no trimdas rakstnieka Dzintara Soduma tāda paša romāna nosaukuma. -L.K.
Atpakaļ
.jpg)
