Jāmācās mīlēt savu tuvāko
Egīls Zirnis, Ģirts Kasparāns    11.08.2015

 

Savulaik somāliešu bēgļiem patvērumu devušais mācītājs Juris Cālītis uzskata, ka laimīgs cilvēks no svešajiem nebaidās. Viņš pats uz savas ādas ir izjutis, ko nozīmē doties bēgļu gaitās, meklējot patvērumu no kaŗa, tādēļ par pašlaik aktuālo bēgļu uzņemšanas jautājumu viņš var spriest ne tikai no teorijas, bet arī prakses. Otrā pasaules kaŗa beigās viņš ar ģimeni devās uz Vāciju, pēc tam dzīvojis Lielbritanijā, ASV un Kanadā, bet pirms 20 gadiem atgriezies Latvijā. Tieši viņš savulaik deva patvērumu pirmajām bēgļu plūsmas «bezdelīgām» - septiņiem somāliešiem, ko Latvijas valsts bija izmetusi uz ielas bez dokumentiem un iztikas līdzekļiem. Cālītis stāsta, ka tie somālieši, kas palikuši Latvijā, teicami apguvuši latviešu valodu un integrējušies vietējā vidē.

 

75 gadus vecais Cālītis līdz pagājušā gada septembrim bija mācītājs Anglikāņu baznīcas Svētā Pestītāja draudzē Rīgā, viņš pazīstams arī kā Zvannieku mājas bērnu un ģimeņu aprūpes centra dibinātājs un vadītājs, jaunā Bībeles tulkojuma koordinators, Teoloģijas fakultātes pasniedzējs un teoloģijas popularizētājs. Visskaļāk viņa vārds gan izskanēja 2005. gadā, kad Cālīti no sava vidus izslēdza Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB), reaģējot uz to, ka Cālītis bija atļāvis no LELB izslēgtajam mācītājam Mārim Santam un vienam no Rīgas praida organizatoriem noturēt dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā. Kopš tā laika Cālītis ir vēl aktīvāks baznīcas kritiķis, arī tagad aktuālajā bēgļu lietā saredzēdams daudzas misijas iespējas, ko Latvijas baznīcas neizmanto. 

 

Kāpēc vairs neesat Anglikāņu baznīcas Rīgas draudzes mācītājs? 

Anglikāņiem ir normatīvs, ka no 70 gadiem mācītāji vairs nedrīkst mocīt draudzes. Man vēl piešķīra piecus gadus žēlastības pa virsu.

 

Tā jau ir vecuma diskriminācija!

Absolūti.

 

Jūs to atbalstāt?

Patiesībā neatbalstu, bet... grūti pateikt. Savā dzīvē esmu mocījies ar mācītājiem, kuŗiem vajadzēja atkāpties jau sen pirms 70 gadu vecuma sasniegšanas. 

 

Kādas vainas vecuma galā var piemeklēt mācītāju?

Viņi sāk desmito reizi stāstīt vienas un tās pašas anekdotes. Daudzi vairs neseko mūsdienīgākai redzēšanai, domāšanai.

 

Vai mācītājam ir jāseko mūsdienīgumam? Baznīcā daudzi meklē tieši tradiciju.

Anglikāņu baznīca ir viena no tradicionālākajām.

 

Vai tad katoļi nav tradicionālāki? Kristieši, kas grib senatnīgumu, pārsvarā turas pie katoļu baznīcas.

Jā, bet manā skatījumā tas ir pilnīgi pretēji kristīgās ticības redzējumam.

 

Katoļu baznīca ir tā pretējā?

Arī luterāņu, anglikāņu un pareizticīgā. Mēs jau to redzam: līdz IV gadsimta sākumam, 313. gadam, kristieši tika vairāk vai mazāk vajāti, bet tad imperators Konstantīns pasludināja kristietību par valsts reliģiju, impērijas garīgo redzējumu, un pēc 27 gadiem kristieši jau sāka vajāt savus pretiniekus.

 

Kristietības pasludināšana par valsts reliģiju apliecināja Romas impērijas spēku vai vājumu?

Protams, vājumu. Runa ir par to, ka ir kaut kas, pie kā tu vari sevi pieāķēt un justies droši. 

 

Vai kristietim būtu jāpieāķējas pie kā cita, atskaitot Kristu?

Piemēram, pirmo trīssimt gadu laikā neviens kristietis nevarēja iedomāties sevi piedalāmies impērijas armijā, kaŗadienestā. Ja viņiem pārmeta, sakot, vai tad viņiem nevajag aizsardzību, kristieši atbildēja: nē, nevajag.

 

Nevajag aizsardzību, kauj mani nost?

Jā, kauj mani nost, tā nav mana drošība. Ņemsim kaut ko modernāku - ģimenes vērtības. Baznīca ar ģimeni ir sasaistīta tikai, sākot ar Reformācijas laiku. Mārtiņš Luters apprecējās un uzskatīja, ka laulības dzīve ir viena no labākajām laboratorijām kristietības praktizēšanai. Kopš tā brīža teoloģijā ienāca redzējums, ka ģimene ir svarīga kristietības un ticības sastāvdaļa. Pirms tam, ja paskatāmies Rakstos, Jēzus, Pēteris, Pāvils - visi kā viens uzskatīja, ka ģimenes saites traucē ar atdevi kalpot savai ticībai. Mēs to praktiski redzam ar mācītājiem - ja mums vajag mācītāju kādā tālākā nostūrī, viņš var paziņot: piedodiet, man ir sieva un trīs bērni, es nevaru turp doties.

 

Tad jau katoļi ar celibātu rīkojas pareizāk. 

Manuprāt, tas ir labāks variants nekā tas, ko piekopj protestanti - piemēram, es, kas esmu precējies. Ja man būtu jāizšķiras, vai kalpot savam uzdevumam vai savai ģimenei, man būtu skaidrs, ka jākalpo uzdevumam.

 

Ir arī tāds uzskats, ka katoļu mācītājs nekad nespēs izprast draudzes locekļu rūpes, jo viņam pašam nav tādas pieredzes.

Pilnīgi pareizi. Tāpēc mans ieskats ir ļoti radikāls: es pilnībā izbeigtu garīdzniecības amatu. Tāds amats vispār nedrīkstētu būt! Piekrītu Luteram, kurš uzskatīja, ka visi kristīgi cilvēki automātiski ir priesteri, ka tiem visiem ir viens un tas pats uzdevums. Es pilnīgi nepieņemu katoļu un pareizticīgo redzējumu, ka, tiklīdz mācītājs ordinēts, viņš uzreiz ir citā metafiziskā statusā.

 

Ja mācītāji vairs nav vajadzīgi, varbūt jātaisa ciet arī Teoloģijas fakultāte Latvijas Universitātē?

Nē, šīs fakultātes uzdevums ir saprast reliģisko sadaļu pasaulē, dzīvē, sabiedrībā. Tā ir visbūtiskākā un visneatņemamākā dzīves sadaļa; teoloģijai ir svarīgāks uzdevums nekā socioloģijai, psiholoģijai vai filozofijai. Tāpēc jau teoloģija vienmēr ir skaitījusies zinību karaliene.

 

Ja katrs luterānis var būt priesteris, vai baznīcas institūcija vēl ir vajadzīga?

Mans jautājums ir: vai luterāņu baznīca pilda to uzdevumu, kas latvietim Latvijā šobrīd ir vajadzīgs?

 

Kāda ir jūsu atbilde?

Nepilda. Romas katoļu redzējums ir pavisam citāds, katoļu baznīca ir pestīšanas institūcija - iestājies tajā, pieņem tās rekvizītus, misi, grēksūdzi, priestera svētību, un tavs pestīšanas jautājums ir garantēts mūžīgi mūžos. Protestanti nāca un teica: nē, tā tas nedarbojas, katram cilvēkam individuāli jāatbild par savu ticību, jābūt personiskai attieksmei. 

 

Es redzu, ka Latvija ir misijas lauks, bet baznīcas vadība uzvedas tā, it kā baznīca būtu pašsaprotama lieta. Tā nav, īpaši ne latvietim. Caurmēra latvietis pat ir naidīgs pret institucionālo baznīcu, vienalga, pie kuŗas konfesijas viņš piederētu. Viņš īsti nevar saprast, kāpēc tā sistēma ir vajadzīga. Baznīca būtībā bija daļa no elites, no aristokratijas, tāpēc jau latvietim bija tāda plosīta attieksme - no vienas puses, viņš meklē Dievu un grib dzirdēt to vēsti, ko baznīca māca, bet, no otras puses, viņš apzinājās, ka tā ir kungu baznīca. Tāpēc jau brāļu draudzes bija tik spēcīgas. Tās noturēja luterisko baznīcu kā baznīcu, kas var eksistēt Latvijā.

 

Vai kāds man var paskaidrot, kāda šodien Latvijā ir atšķirība starp luterāņiem un Romas katoļiem? Mēs lieki turam divas institūcijas, kas patiesībā darbojas ar pilnīgi vienādu teoloģisko un sakrālo redzējumu. Latvijā ir grūti piedzīvot to, kas ir patiesa protestantu baznīca - baznīca, kas ir atvērta, nav veidota hierarhiski, kas nenodarbojas ar ārišķībām... 

 

Vai unifikācija nav tas, uz ko stipri sazarotajai kristietībai vajadzētu tiekties? 

Jā, bet uz kādiem pamatiem? Latvijā konfesiju vadītāji lielās, ka konfesiju vidū ir laba sadarbība. Tas ir tāpēc, ka konfesiju augšgalā ir ļoti ērti būt saistītiem ar valsts varu, bet vajag paskatīties, kas reāli notiek draudzes locekļu līmenī - tur nav ekumēnisma. 

 

Kādu redzat kristietības nākotni Eiropā? Vai tā neiznīks?

Nē, visām reliģiskām institūcijām ir ļoti sīksts mūžs. Padomājiet par pareizticīgo baznīcu, būtībā tā bez īpašām izmaiņām pastāv kopš VI gadsimta!

 

Tomēr baznīcas apmeklējums Eiropā ir strauji krities. Vai tas nav krīzes simptoms?

Jāskatās, kur ir krīze. Mans ieskats: krīze ir institūcijās, bet cilvēku reliģiskās vajadzības nekur nav pazudušas. Jautājums ir, vai baznīcas prot atrast to straumi, kas ir tikpat dzīva un aktīva kā jebkad, vai arī tās būvēs mākslīgas formas, kas nevienam nav vajadzīgas. Lielai daļai manu studentu nav nekādas reliģiskās pieredzes ar draudzēm vai konfesijām. Taču viņi arvien meklē, kas viņu dzīvē ir būtiskākais. Kas jūsu dzīvē ir būtiskākais? Alfa, Mols, hokejs un Jūrmala? Baznīcas nesaprot, ka vajadzētu uzrunāt latvieti ar lietām, kas viņam ir svarīgas, nevis tām, kas baznīcai šķiet svarīgas.

 

Vai tad kristietības piedāvājums nav mūžīgā dzīvošana?

Jā, bet tā nav prece. Tā ir savienība ar visu, ko es jau tagad redzu, kā dzīvoju. Piemēram, bēgļu uzņemšana. Tā ir fundamentāla garīga problēma! Ne jau mans saprāts, mana intelliģence izšķirs, vai es gribu vai negribu svešiniekus savā territorijā. Visi cilvēki baidās no svešā, tas nav nekas jauns, tas ir ierakstīts mūsu smadzenēs.

 

Jūs baidāties no svešā?

Protams, es baidos. Bet mēs kā pieauguši cilvēki ne tikai šīs, bet arī citas bailes gribam pārvarēt, pārstrādāt, redzēt savādāk. Un tad mēs atklājam, ka varbūt tas, ko es iedomājos par ārprātu, nemaz nav tāds ārprāts. Tas ir Rietumu kultūras spēks. Piemēram, jūs nevarat piedabūt Austrumu vīriešus uztvert sievieti tā, kā viņu redz rietumnieks! Austrumu pasaulē nav iedomājams, ka vīrietis un sieviete varētu stāvēt plecu pie pleca, uz vienādas platformas. 

 

Viņu sabiedrība ir citādi organizēta, sieva un māte tur varbūt tiek cienīta pat vairāk nekā Rietumos ar daudzajām laulības šķiršanām.

«Cieņa» ir ļoti slidens vārds. Pazīstu pietiekami daudzus vīriešus varmākas, kas pazemo un sit savas sievas, bet, ja jūs viņiem prasīsiet, vai viņi ciena savu sievu, viņi atbildēs, ka, protams, ciena.

 

Vai šie vīrieši jums ir stāstījuši, ka sit sievu?

Nē, bet viņu sievas to ir stāstījušas.

 

Varbūt tāpēc eiropieši tik skeptiski izturas pret imigrantu pieplūdumu no islāma valstīm, jo tur ir cita vērtību sistēma, kuru viņi mēģinās ieviest arī šeit.

Bet kas tad ir atbilde? Sienas, sētas, sargsuņi uz visiem stūriem? Vai tomēr atbilde ir pārliecināšanās pašiem par to, kas mēs esam un kas gribam būt, un tad palīdzība šo redzējumu pārmantot citam? Es esmu bēglis. Kad devos uz Angliju, biju puika, bet arī vēlāk, 18 gadu vecumā dodoties uz Ameriku, man neienāca prātā, ka braucu uz mazdūšīgu, bezspēcīgu, vāju, nenozīmīgu kultūru - es braucu mantot kaut ko lielisku, cēlu.

 

Tāpēc arī Eiropas Savienība vēl arvien ir milzu solis uz priekšu no tiem pavisam nesenajiem laikiem, kad Eiropas valstu vidū bija asiņainas sadursmes.

 

Vai citu kultūru bēgļu uzņemšana šo sadursmju risku samazinātu vai palielinātu? Tie vietējie, kam imigrācija nepatiktu, varētu darboties pret to.

Bet kā tad mēs iemācāmies sadzīvot ar vāciešiem, norvēģiem, spāņiem, saprast, ka lietuvietis nav «zirga galva» un igaunis nav ienaidnieks? Kad dzīvoju Anglijā, viņi visus svešiniekus nicinoši sauca par wog, bet tagad ir no tā izauguši.

 

Kalē imigrantu pūļiem angļi gan never vārtus vaļā. 

Neviena sabiedrība jau nevar pastāvēt, ja nāk iekšā masveidīgi pūļi.

 

Latvijai tāda situācija piespiedu kārtā jau bija padomju okupācijas gados. 

Bet mēs jau neuzskatām to par normālu. 

 

Bēgļu uzņemšanas pretiniekiem ir bažas, ka pirmajiem bēgļiem sekos lielāka straume, kas mainīs mūsu ierasto vidi.

Ierastā vide, bez šaubām, mainīsies. Bet vai ir kāds latvietis, kas nedomā, ka mums te daudz kas ir jāmaina, lai mēs būtu normāla sabiedrība? Ja mēs paši ar sevi netiekam galā, varbūt vienīgais risinājums ir kāds cits, kas mums parādīs citu redzējumu, un mēs varēsim būt lepni par to, par ko ir vērts būt lepniem, un labāk redzēsim savus trūkumus. 

 

Netālu no Cēsīm jau ir maza ķīniešu kolonija. Latvieši uz viņiem skatās ar izbrīnu, bet ne ar nepatiku. Mums nav alternatīvas, varam te vārīties, cik gribam. Mēs izdarījām pareizu lēmumu, ka gribam būt Eiropas ģimenē, tajā brīdī mēs esam bēgļu uzņemšanas jautājumu jau izlēmuši. Nezinu, par ko te cepamies.

 

Imigrantu uzņemšanas pieredze Eiropā nemaz nav tik sekmīga, ir izveidojušies daudzi imigrantu geto, kuros viņi neintegrējas.

Ja mēs pieļausim Eiropas kļūdas, veidojot šādus geto, tad tā arī būs. Tāpēc ir jāintegrē. Mēs to neesam spējuši attiecībā uz krievvalodīgajiem, bet tas mums nav pārmetums, jo mēs nesam vēstures traumu, un tikai ļoti svēts cilvēks varētu tai pacelties pāri un kaut ko radošu darīt. Taču personiskā līmenī latvietis ir ļoti pieņemošs. Tāpēc es pārmetu baznīcai, ka tā nevis mazina bailes, bet tās vairo ar visu bļaustīšanos par Rietumu degradāciju.

 

Kas tad ir vienīgais kristietības pastāvēšanas iemesls? Ne jau mūžīgā dzīvība un pestīšana. Vienīgais iemesls ir iemācīties to, ko mācīja Jēzus, - mīlēt savu tuvāko. Ja mēs mācām pretējo - baidīties no sava tuvākā, šķirot savu tuvāko, izsijāt savu tuvāko, eksaminēt savu tuvāko, atrast vainu savā tuvākajā -, tad kāda jēga baznīcas institūcijai? 

 

Mūsu traumatiskā pieredze rādīja, ka tie, kas te iebrauca padomju laikā, neieradās ar vēlmi iekļauties vietējā kultūrā un valodā tā, kā jūs gribējāt iekļauties Amerikas kultūrā. Tāpēc ir bažas, ka ar bēgļu masām te varētu notikt kas līdzīgs. 

Mēs nedrīkstam salīdzināt iekarotāju varmācību un uzspiestu kolonizāciju ar normālu sabiedrības atvērtību. Mēs bijām iekarota zeme, kur iekarotājs uzspieda mums savus noteikumus un cilvēkus, izjauca mūsu kultūru un dzīvesveidu! Tā ir iekarošana un kaŗa stāvoklis, kas ilga 50 gadus. Bet es nepārmetu tiem, kam ir bailes, es pārmetu klusēšanu tiem, kam ir drusku vairāk sapratnes un lielāka sirds. 

 

Kā jārīkojas kristietim, kurš brauc līdz malām pilnā bēgļu laivā un ierauga ūdenī vēl vienu bēgli - jāpasniedz roka, lai gan tad var nogrimt visa laiva, vai nav jāpasniedz? 

Jāpasniedz roka. Aprēķins nevar būt morālās dzīves noteicējs. Ja mēs, pasnieguši roku, aiziesim pa burbuli, tad iesim kā cilvēki, kas ir cits par citu atbildīgi. To mēs jau piedzīvojām kaŗa laikā. Mana vecmāmiņa glāba ebrējus, un daudzi latvieši glāba ebrējus, lai gan viņiem nebija pienākuma to darīt, viņi par to varēja tikt nošauti kopā ar ebrējiem. Tātad, ja mani nošauj, lai nošauj kopā ar to, kas ir mans brālis vai māsa, nevis es izglābjos, bet viņam jānoslīkst. Un, ja tā dzīvo, tad atklājas, ka tā laiva patiesībā negrimst, kad vēl viens iekāpj iekšā. 

 

Vai Eiropa varētu islamizēties?

Domāju, ka tas nav iespējams. Iemesls ir ļoti vienkāršs: islāms, ar visu cieņu pret to kā kultūru, cilvēka līmenī ir primitīvs redzējums. Pravietis Muhameds islāmu veidoja sarunā ar kristiešiem, ebrējiem, arābiem, ar saviem animisma sekotājiem. Islāms ir ļoti vienkāršots, radniecīgs jūdaismam - balstīts uz likumu, zināmu kārtību, padevīgu attieksmi pret Dievu. Manā skatījumā tas ir bērna stāvoklis - ir lielais tētiņš debesīs, un tu, mazais cilvēk, dari, kā tev liek, kā Korāns māca, šariats interpretē un mullas izskaidro. Tā nav pieauguša cilvēka dzīve. Cilvēks, kas ir piedzīvojis brīvību un patstāvību, negribēs, lai kāds cits viņam to sakārto. No mūsu sabiedrības aiziet islāmā tie, kas visvairāk ir apjukuši savā iekšējā pasaulē. Protams, mēs ar savu brīvību varam izspēlēt visādas muļķības, bet Rietumu kultūra ar visām tās negācijām tomēr ir pieauguša cilvēka kultūra. 

 

Vai šaubas par ticību jums ir bijušas?

Šaubas ir vienmēr - šaubas par mūsu spēju saprast šīs lietas un spēju īstenot to, kas šajā redzējumā ir patiess. Ir tādi redzējumi, kas visu dzīvi sastāda savā vietā. Tas nav konfesionāli un varbūt pat ne reliģiski - kad cilvēki īsāku vai ilgāku laiku vai vienā mirklī redz mūsu dzīvošanas absolūto brīnumainību un laimes kodolu. Nevis domājot vai lasot, bet to piedzīvojot. Kad tas ir piedzīvots, tad piedzīvotā formulējums vairs nav svarīgs - svarīga ir saprašana, ka te ir katra cilvēka un visas dzīves centrs.

 

Esat tādus redzējumus piedzīvojis? 

Jā! Par savām vīzijām parasti nemēdzu runāt, bet vienā gadījumā tās bija trīs nedēļas, kad skaidri redzēju visus cilvēkus, ieskautus gaismas kupolā, tādā kā rozā telpā. Varēju iet pa ielu un to redzēt, skatīties pa logu... Sapratu, ka tas, ko redzu, ir labestība, kuŗā mēs visi atrodamies. Var saukt to par Dieva žēlastību vai klātesību, bet sauksim to par laimi. Mans vienīgais uzdevums šai dzīvē ir palīdzēt cilvēkiem to piedzīvot. Tas nedrīkst būt kaut kas iemācīts, grāmatā lasīts. Daudziem cilvēkiem ir brīdis, kad viņi jūtas ļoti laimīgi. Tā ir īstenība un mēraukla. Spinoza teica, ka laime nav tikumības alga, laime ir tikumība, jo tikai laimīgs cilvēks var tikumīgi izturēties pret citiem. 

 

Tas attiecas arī uz bēgļu jautājumu. Ja mēs būsim bailīgi, īgni, naidīgi vai nobijušies, mēs nekad neatvērsim durvis un nesniegsim roku. Laimīgs cilvēks var atvērt durvis visādiem un nejusties apdraudēts. Latvijā apdraudētības sajūta ir tāpēc, ka mēs esam dziļi nelaimīgi cilvēki. 

 

Vai laime ir iegūstama ar gribasspēku?

 

Nē, laime ir dāvana.

 

Tad jau nevienam nevar pārmest, ka viņš nav laimīgs.

Pilnīgi pareizi. Te nevar moralizēt, var tikai aprādīt, cerēt un radīt apstākļus. Moralizēšana tikai padara cilvēkus nelaimīgākus un nevienam nepalīdz. Jāsāk ar terapiju, ar dziedināšanu, atgādinot, kas dara mūs laimīgus. Ar to jāsāk, un tad mēs arī citus varam darīt laimīgus.

Publikācija tapusi sadarbībā ar nedēļrakstu „Sestdiena”