Raimonds Tomsons septītais labākais vīnzinis pasaulē, restorāna Vincents someljē intervijā Ligitai Kovtunai 14.03.2017
Kā viens latviešu puisis no Rojas kļuvis par septīto labāko vīnzini pasaulē?!
Apstākļu sakritības pēc, droši vien. Jo, pabeidzis Rojas vidusskolu, tiešām par šādu profesiju nedomāju. Vienkārši aizgāju mācīties uz Rīgas Tūrisma vidusskolu, ar mērķi izzināt restorānu un vispār viesmīlības industriju, domāju izmācīties par viesmīli vai bārmeni, tas arī viss.
Un nokļuvi prestižajā Mārtiņa Rītiņa restorānā Vincents, kur, droši vien, bija jāiztur „ smalks siets”?
Atkal sakritība! Vincenta zāles pārzinis Uldis Šulte ieradās mūsu skolā, lai uzaicinātu praksē studentus, kas pabeiguši pirmo kursu. Es un vēl pāris puišu nonācām šai prestižajā restorānā, tas bija 2000. gads, acīmredzot izturēju „smalko sietu” un kļuvu te par viesmīli, vēlāk – zāles pārzini. Strādājot ar turīgiem, līdz ar to – prasīgiem viesiem, arī pievērsos vīnzinībai, un interese ņēmās spēkā. Darba devēji bija ļoti atsaucīgi, es varēju doties uz kursiem, papildināt zināšanas, arī pašmācībā mācījos, lasīju, bija iespēja ceļot, līdz nāca nākamais solis – izglītošanās Austrijas vīna akadēmijā, gan pašā Vīnē, gan vēsturiski slavenajā vīna pilsētā Rustā, Wine&Spirit Education Trust izglītības sistēmā. Tā ik pa laikam, 5– 6 dienas mēnesī, 3 –4 gadus pēc kārtas, no rīta līdz vakaram skolojos...
Austrijas vīni gan tāda „svešāka pasaule”...
Nu jau gan slavena ar saviem baltvīniem! „Vīna cilvēku” aprindās Austrijas un Vācijas baltvīni iekarojuši atzinību... Šajās zemēs, kā arī Šveicē un Kanadā ir skarbas ziemas, janvārī, februārī minus 8 – 9 gradi pēc Celsija. Te labi ienākas baltvīna vīnogu šķirnes.
Kad pirmoreiz nogaršoji vīnu un kādu?
Vidusskolā, Monastirskaja izba ( tulk.– „mūka celle”, bulgāru sarkanais un baltais vīns, pats populārākais „padomju ēras” norietā – L. K.)
Un ko atceries?
Nekāds labais – skābs, vienkāršs, pliekans, neizteiksmīgs, bet nebija dārgs, pareizāk – bija lēts.
Tolaik jau bija pieejami arī ungāru vīni sarkans, skābs Egri Bikaver jeb buļļa asinis un baltais, piemēram Dimiat, ko tolaik varēja nopirkt par pusotru rubli un sauca par skābulīti. Manā ģimenē to mēdza nopirkt pie svētdienas pusdienām.
Es tādus neatceros.(Raimondam ir 36 gadi. L. K.) Ja nu kaut ko atminos, tad vermutu un liķierīšus.
Šai mūsu vidē audzis, tomēr esi noķēris īsta vīna garšu. Kā tas nāca?
Grūti! (Joks)Pirmo īsta vīna degustāciju nobaudīju vīnziņa Romāna Komara vieslekcijas laikā, viņš arī ir tas cilvēks, kas mani ieveda vīna pasaulē. Jo, kā zināms, Latvijā tolaik vairāk lietoja stipros dzērienus. Sapratu un apjautu, ka labs vīns ir laba ēdiena sastāvdaļa, kas turklāt ir vēsturiska tradicija. Jūs taču Romā, Parīzē vai Madridē neieraudzīsiet cilvēku, kas pusdieno, nepiedzerot klāt vīnu!
Vēl trakāk – dzirdēts stāstam, ka Italijā skolas bērniem līdz ar sviestmaizēm dodot līdzi ar ūdeni atšķaidītu vīnu...
Šaubos! Tie, kas studējuši, piemēram, Platona rakstus, būs izlasījuši, ka līdz 18 gadiem zēnam vīnus nemaz nevar dot, līdz 30 gadiem viņam ļauts baudīt ar ūdeni atšķaidītu vīnu, bet tikai pēc 40 gadiem, kad cilvēks jau ieguvis zināmu dzīves pieredzi, viņš var ļauties Dionīsa sabiedrībai. Par vīna šķaidīšanu – šī tradicija nāk no Grieķijas, kā zināms, ir dzīva Austrijā un Vācijā, kur īpaši karstā laikā cilvēki mēdz veldzēties ar vīnu, kas sajaukts ar gāzētu ūdeni. Parasti šķaida lētāku vīnu.
Kāda ir tava vīnziņa „ģeografija”?
Esmu bijis vīna tūrēs Italijā, Francijā, Spānijā, Vācijā, Austrijā, Ungārijā, – tā ir „klasika” Esmu bijis arī Japānā, Čīlē un Arģentīnā.
Vai Japānā arī dzer vīnu?
Jā, un arvien vairāk. Arī Ķīnā, Honkongā un Dienvidkorejā. Un šejienes bagātie ļaudis pērk vīnu darītavas Eiropā un Amerikā. Īpaši – Burgundijā, Bordo, Šampaņā, kur vīna lauki maksā milzu naudu.
Austrālijas un Čīles vīnus mēdz dēvēt par „komercvīniem”. Kāpēc?
Ikviens vīns taču tiek ražots ar mērķi pārdot! Austrālijas un Čīles vīna darītavas vienkārši spēj saražot milzīgā apjomā labus vīnus, kas ir vienkārši un demokratiski, paredzēti ikdienas lietošanai, nopērkami lielveikalos. Pērkot vīnu par 6 –7 eiro, neko „dižu”, protams, nevar sagaidīt, bet ar vīnu viss ir kārtībā. Katram vīnam ir sava vieta un savs pircējs.
Bet Rīgas veikalos arī ir vīni par 850 eiro pudelē!
Tie domāti ļoti turīgiem cilvēkiem, kad patiešām spēj novērtēt šo vīnu visās niancēs. Vai arī cilvēkiem, kas grib padižoties. Vīna cenu veido zeme, kur tas audzis vai, piemēram, prestižajos Burgundijas vai Bordo laukos, vēsturiskais stāsts, attiecīgā vīna darītava, apjoms, un, protams, reklāma un mārketings. Ja cilvēks, kam vīna baudīšana ir hobijs, gatavs par to maksāt, lūdzu!
Būdama vīna tūrē Bordo, iegriezos vīna darītavās, kur piedāvāja tā saukto eco vīnu. Tai pat laikā gīds stāstīja, ka nevienā vīna laukā darbos pat nelaiž strādāt viesstrādniekus, jo visam ir jābūt ļoti pareizi. Kāds vēl eco?!
Eco vīns nozīmē, ka vīnogu lauki nedrīkst tikt apstrādāti ar herbicīdiem un pesticīdiem, bet, kā zināms, vīnogulājos mēdz iemesties t. s. miltu rasa un puves. Tātad vīnogu audzētājiem jātiek galā bez ķīmijas, un to stingri kontrolē, lai dabūtu šo eco sertifikātu. Bet – kas notiek vīna darītavās, mēs nevaram zināt. Protams, ka tajās lieto arī sulfīdus, piemēram. Es uzskatu, ka eco ir arī mārketinga triks – ir taču tik populāri ēst un dzīvot ekoloģiski.
Atminos, kā par mani smējās, kad pēc pirmā ceļojuma pa Niagaras vīna laukiem uzrakstīju par rozēm vīnogulāju rindu galos tolaik biju pārliecināta, ka krāšņie rožu krūmi domāti, lai man, ceļiniekam, būtu estētiskāk un smukāk.
Nu, ja! Rozes pirmās reaģē uz miltu rasu un citām infekcijām.
Un nu par Latvijas vīniem. Kāda ir tava attieksme pret tiem?
Ļoti pozitīva! Augstu novērtēju to, ko dara, piemēram, Mārtiņš Barkāns savos Abavas vīna laukos. Uzskatu gan, ka nevajag cīnīties par to, lai panāktu kādu īpašu rezultātu no vīnogām, kas augušas mūsu īpatnējos, skarbajos klimatiskajos apstākļos. Abavas ielejās vīnogu šķirnes nekad nesasniegs to rezultātu, kāds ir, teiksim Savignon Blanc, un nevajag nopūlēties. Latvijā ir lieliskas iespējas gatavot ledusvīnu un vīnus no āboliem un ogām. Mums iznāk lielisks ābolu sidrs, domāju, ka vairāk jāpievēršas dzirkstošajiem vīniem, jo klimatiskie apstākļi līdzinās Šampaņas reģionam. Labam dzirkstošajam vīnam jābūt skābam un neitrālam, un tādu var iegūt no ogas, kas ilgi briedusi ķekarā. Vincenta vīna kartē ir Laura Salenieka ābolu ledusvīns – lielisks vakariņu nobeigumam.
Kā vīnzinis attīsta savas garšas kārpiņas? Droši vien daudzi kulinārie prieki ir liegti.
Attīsta kā ikvienā citā profesijā ar pieredzies uzkrāšanu, ar techniku. Pasaulē esmu saticis izcilus vīna kritiķus, un viņiem ir ne vien zināšanas, bet arī lieliskas garšu izjūtas, ko viņi izkopj ikdienā. Es pats šo izjūtu kopju ik dienu degustējot, izdarot pierakstus. Arī pilnveidojot vārdu krājumu. Ko, savukārt, var izdarīt, daudz lasot.
Gaidīju izdevīgu brīdi mūsu sarunā, lai pajautātu par vīnziņu daiļrunību...
Ja vīnzinis var ar vārdiem uzburt vīna garšu, viņš ir strādājis profesionāli. Kā gan citādi. Bet par kulināriem priekiem vislabākais laiks ikvienai degustācijai ir ap pulksten 10 no rīta garšas vēl nav sabojātas. Un sabojāt tās var nekvalitatīvs, kā arī ass un intensīvs ēdiens, Ja man paredzēta degustācija, nedzeru rūgtu, stipru kafiju.
Savulaik mūsu valsts galvenais narkologs Jānis Strazdiņš intervijā man teica: Šo jauko prieku katrs nevar atļauties, ar to domājot, ka lietot alkoholu nav labi, bet ļaudīm ar tendenci uz alkoholismu nepavisam.
Tiešām, ļoti ietekmē dažādi faktori, tostarp arī klimats. Mūsu skarbajā klimatā un vēsturiskajos apstākļos ierasti ir stiprie dzērieni un alus. Tradicijām ir liels spēks. Līdz vīnam ir jāizaug. Un jāatceras, ka vīns tomēr ir alkohols.
Kas pašam ir tas iecienītākais no vīniem?
Vispār – šampanietis. Bet, ja par vīniem – Pinot Noir, smalks, īpatns, delikāts vīns, ko dzer pie attiecīga – delikāta ēdiena putna, jēra, teļa gaļas. Pie Latvijā iecienītajiem medījumiem, piemēram, tas nederēs, tad jāizvēlas stiprāks, tumīgāks. Katrā ziņā ir labi, ka Latvijā ienākusi Eiropas vīna kultūra.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
