“Hospiss ir tā joma, kur es varētu palīdzēt”
Ārste un juriste, LĀZA biedre Annemarija Linaresa intervijā Mārai Libekai    30.01.2023

 

Annemarija aizvadītā gada ru­­denī no Amerikas pārcēlās uz Lat­viju, lai palīdzētu mūsu valstī ieviest hospisa mājas aprūpi val­stiskā līmenī. Patlaban tā gulst uz labdarības pleciem pilotprojektu veidā.  Viņai šajā jomā ir bagātīga pieredze, jo Annemarija piecus ga­­dus bija medicīnas galvenā va­­dītāja privātajā uzņēmumā U.S. Medical Management, kas atrodas Mičiganā un daudzos Amerikas štatos nodrošina veselības aprūpi mājās cilvēkiem, kuri sirgst ar hroniskām slimībām. Arī tiem, kuŗiem ir vajadzīga paliatīvā ap­­rūpe, un cilvēkiem, kuŗiem ir ne­­pieciešama hospisa aprūpe sešus mēnešus vai mazāk pirms aizie­ša­nas Mūžībā. Kamēr gandrīz visās Eiropas valstīs  tas ir iespē­jams cieņpilni, mājās, tuvinieku lokā, tikmēr Latvijā tā ir izmisu­ma zona. Annemarija, kuŗa  trīs­de­smit gadus strādājusi par inter­nās medicīnas ārsti un geron­to­loģi, cer, ka viņa var palīdzēt iz­­kļūt no šīs izmisuma zonas, savedot kopā atbildīgās institūcijas un pārliecinot, kā tas darāms.

Jūs Amerikā bijāt pazīstama ar to, ka sapratāt, kā iespējams paaugstināt veselības aprūpes kvalitāti bez lieliem izdevumiem pacientam un arī valdībai. 

Tas bija labi valdībai, jo, izveidojot hospisa aprūpi mājās, tai sa­­mazinājās izdevumi par veselī­­bas aprūpes nodrošināšanu sa­­viem iedzīvotājiem. Bija labi arī pacientiem un viņu ģimenēm, jo viņiem, kā to rādīja dati, medicī­na bija pieejama augstākā kvali­tātē. Visu mēs darījām mājās. Mo­­bilās brigādes ieradās pie cilvē­kiem vi­­ņu dzīvesvietā.  Brigādē bija ārsts vai ārsta palīgs un med­māsas palīgs, kas prot veikt injekcijas, izmērīt asinsspiedienu un izdarīt vēl citas elementāras pro­cedūras. Viena brigāde dienā spēj apkalpot astoņus slimniekus. Bet, ja cilvēkam vajadzēja palīdzību naktī, tad varēja zvanīt uz dien­nakts tālruni. Savukārt, ja bija ne­­pieciešams veikt kādus izmeklē­jumus, tad pie pacienta arī devās brigāde. Mūsu firmā strādāja arī fizioterapeitu brigāde, kas piedā­vāja savus pakalpojumus mājās. Arī sociālie darbinieki apmeklēja cilvēkus mājās, lai viņiem palī­dzē­tu. Lai pacienti varētu justies ēr­­tāk, mēs viņus nodrošinājām ar atbilstošām gultām un citu ap­­rīkojumu. 

 

Mūsu firmā bija arī paliatīvās aprūpes nodaļa, kuŗā strādāja ār­­sta palīgi, un arī hospisa nodaļa, kas bija paredzēta tiem cilvēkiem, kuŗiem atlikuši seši mēneši vai mazāk šajā saulē. Hospisa nodaļu veidoja multidisciplināra komanda: ārsts, medicīnas māsa, kape­lāns, aprūpētājs, sociālais darbi­nieks... Šī komanda bija ierindā visu diennakti. Kad cilvēkam pie­nāk pēdējā stunda šajā saulē, tad viņi pavadīja aizgājēju Mūžībā. 

 

Bet no kurienes jūs saņēmāt finansējumu, lai to visu varētu nodrošināt?

Ja nebūtu izveidota veselības ap­­rūpe mājās, tad alternatīva būtu bijusi daudz dārgāka, un valdība to saprot. Sadārdzinājums būtu tādēļ, ka cilvēkiem ar chroniskām slimībām vai tiem, kuŗiem vajag paliatīvo aprūpi vai hospisu, ir dažādi veselības traucējumi un tādēļ viņiem bieži ir nepiecieša­­ma palīdzība. Tie ir cilvēki, kuŗi šādos gadījumos zvanītu neatlie­kamās medicīniskās palīdzības dienestam. Viņus aizvestu uz slim­nīcu, kur viņi atrastos ilgu laiku. Tur nereti viņi dabūtu izgulē­ju­mus, kādu infekciju vai traumu, piemēram, izkrītot no gultas, jo nav pieraduši pie palātas, kur ie­­vietoti... Īsāk sakot, tur var rasties ne viena vien negaidīta situācija, kas nekādi neuzlabotu veselības stāvokli. Tādā gadījumā slimnīcā jāuzturas vēl ilgāk nekā sākotnēji bija plānots, un pacienta ārstēšana līdz ar to kļūtu arvien dārgāka.

 

Mēs sapratām, ka, lai šādu si­­tu­ā­­ciju būtu arvien mazāk, ārstam profilakses nolūkā pie chroniski slimajiem cilvēkiem jāierodas vis­maz reizi mēnesī, lai vismaz pa­­ņemtu asins un urīna analīzes, kā arī veiktu citas procedūras, kas laikus signalizē par viņa veselības problēmu saasināšanos. Galve­nais tās novērst laikus, lai nebūtu jādodas uz slimnīcu. 

 

Bieži chroniski slimi cilvēki pat nepamana, kad viņu veselība sāk pasliktināties. Bieži vien viņi to saista ar novecošanu. Ja parādās sāpes, pārstāj staigāt, jo tā ir vieg­lāk. Ja ir elpas trūkums, neceļas no gultas vai krēsla, jo  tad nejūt elpas trūkumu. Bet faktiski taču tas ne­­kur nav pazudis, un pacientam pēc laika kļūst arvien slik­tāk. Tāpēc ir svarīgi, lai kāds ārsts vai ārsta palīgs atbrauc pie šāda cil­vēka, izmeklē un noskaidro, kāda ir situācija. Ja tā ir pasliktināju­sies, tad, iespējams, pacients ne­­dzer rē­­­gulāri izrakstītās zāles vai varbūt nedzer tās vispār, jo netiek līdz aptiekai, vai viņam tās netiek piegādātās.

 

Kā tiek apzināts pacientu loks, kam ir vajadzīga šāda palīdzība?

Firmai, kur es strādāju, ir līgu­mi ar valsts un privātajām apdro­ši­­nā­šanas kompānijām. Lielākā daļa lī­­gumu ir noslēgti ar valsti, jo valsts institūcijas ir gandarītas, ka mēs aprūpējam šos pacientus, jo tās zina, ka mēs lieki naudu ne­­tērēsim un pakalpojumu kvali­tāte būs augsta. No valsts finan­sējums tiek piešķirts par vecākā gadagājuma cilvēku aprūpēšanu, bet par strādājošajiem maksā pri­vātās apdrošināšanas kompānijas.

 

Arī mūsu speciālistiem, kas ap­­meklē pacientus mājās, maksā vai nu valsts vai privātie apdrošinā­tāji. 

 

Ko jūs ieteiktu, kā Latvijā rī­­koties, lai arī pie mums hospisa mājas aprūpe nebūtu no reizes līdz reizei, bet tā attīstītos visā valstī un turklāt pēc vienotām prasībām?

Uz šo problēmu es skatos ne ti­­kai no ārstniecības puses, arī no juridiskās un biznesa puses, arī polītiskās puses. Esmu gan ārste, gan juriste un patlaban studēju, lai iegūtu maģistra gradu biznesā.

 

Es novērtēju visu, kas notiek veselības aprūpes jomā, un mēģi­nu saprast, kā  es varētu visefek­tī­vākā veidā šeit palīdzēt, liekot lie­tā savas zināšanas un pieredzi, lai risinātu šo problēmu. Latvijā ir diezgan izplatīti, ka katra ministrija strādā atsevišķi, taču, orga­ni­zējot hospisa aprūpi, nav iespē­jams sasniegt rezultātu, ja savus spēkus neapvieno gan Veselības ministrija, gan Labklājības ministrija un noteikti arī Finanšu mi­­nistrija. Tikai tā iespējams attīstīt ilglaicīgu pakalpojumu, ar kuŗu daudzi būs apmierināti un kas būs finansiāli pārdomāts.

 

Noteikti paliatīvajai ārstniecī­bai ir jābūt kopā ar sociālo aprū­pi. Tam risinājumam ir jābūt daudz augstākā līmenī nekā tas ir patlaban. Es zinu, ka Latvijā ir problēmas ar budžetu, bet ļoti daudz naudas tiek tērēts, lai ārstē­tu pacientus slimnīcās. Šie izde­vu­mi būtu krietni mazāki, ja val­stī būtu attīstīts hospiss.  

 

Kad jūs atbraucāt uz Latviju un kā cilvēks no malas ierau­dzījāt šo mūsu valstiskā līmenī  neattīstīto hospisa sistēmu, ko jūs domājāt?

Kad Mineapolē notika Dziesmu svētki, tas bija aizvadītā gada va­­sarā, es pirmo reizi uzzināju no citiem Amerikas latviešiem, ka Lat­vijā notiek izmēģinājuma projekts par hospisa aprūpi mājās, ko īsteno Labklājības ministrija kopā ar nodibinājumu “Hospiss LV”.  Tā kā man tas interesēja, es centos par šo pilotprojektu iegūt vairāk informācijas un no­­skai­dro­ju, ka, izrādās, ir divi atsevišķi pilotprojekti – vienu īsteno Lab­klājības ministrija, bet otru – Lie­pājā – Veselības ministrija.  Būtu daudz efektīvāk, ja šos projektus varētu vienot, jo hospisa mājas aprūpē ļoti nepieciešami ārsti, kas saprot paliatīvo ārstniecību, bet tikpat svarīgi ir sociālie darbinieki.

 

Esmu jau tikusies ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāju Ingu Bērziņu un esmu iekļauta arī darba grupā, kuŗa strādās pie hospisa attīstības valstī. Bet es ļoti vēlos tikties arī ar labklājības un veselības minis­trēm, turklāt kopā, nevis atsevišķi.

 

Viena no jūsu specialitātēm ir gerontoloģija. Tātad jūs Ame­ri­kā palīdzējāt saviem pacientiem veselīgi un skaisti novecot, pa­­garinot viņu mūžu. Kādas bija tās lielākās problēmas geron­to­loģijā, ar kuŗām jūs saskārāties Amerikā? 

Šie speciālisti galveno uzma­nību pievērš cilvēka funkcio­na­li­tātei. Piemēram, vai viņam ir grū­tības pārvietoties, vai netuvojas demence... Amerikā demence ir viena no lielākajām problēmām. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo viņam parādās lielākas problēmas, lie­tojot medikamentus, jo rodas ar­­vien vairāk blakņu. Nereti tās blakus parādības ir vēl sliktākas nekā  sākotnējās veselības pro­blē­mas, kuŗas ārsts cenšas novērst    ar zālēm. Tad ārsts sāk domāt, ka varbūt tās zāles jāpārtrauc lietot. Arvien vairāk šādas situācijas ro­­das tieši cilvēkiem mūža nogalē, lietojot, piemēram, statīnus, lai pazeminātu holesterīna līmeni asinīs – bieži vien muskuļi paliek sāpīgi un vāji un ir grūti kustēties. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo ārstam jābūt ļoti uzmanīgam ar medikamentu izrakstīšanu – iespēja, ka būs blakus efekti, arvien palielinās. 

 

Kad cilvēks noveco un kļūst ļoti vājš, bieži vien holesterīna lī­­menis ir par zemu un rodas iz­­gulējumi. Vienmēr, kad ir šie iz­­gulējumi, mēs pārbaudām hole­sterīna līmeni, un, ja tas ir zemāks par normu, liedzam pacientam dzert holesterīnu pazeminošos medikamentus. 

 

Novecošanu paātrina arī tas, ka cilvēki neēd veselīgu pārtiku vai nu tādēļ, ka viņiem nav zobu, vai nav naudas, lai nopirktu labu ēdie­nu, vai neviens to nepieved. Tie cēloņi ir ļoti dažādi.

 

Jūs esat rīkojusies ļoti ope­rā­tīvi – neilgi pēc Dziesmu svēt­kiem Mineapolē atbraucāt uz Latviju, bet rudenī  pārcēlāties šurp pavisam. 

Tas laikam ir mans liktenis! Dievs mani ir uzrunājis vairākas reizes, ka man ir jāizmanto sava pieredze plašāk. Ne reizi vien esmu pie sevis domājusi, ka tas būtu tik jauki atgriezties savu vecāku dzimtenē Latvijā. Taču dzī­ve tā bija iegrozījusies, ka ne­­spēju tik ātri piepildīt šo sapni. Bet tad kādā brīdī Dievs mani uzrunāja, ka hospiss  ir tā joma, kur es varētu izpalīdzēt. Es sapratu, ka mana pieredze hospisa un paliatīvās aprūpes attīstībā Ame­rikā, visticamāk, ir tieši tas, kas ir nepieciešams Latvijai. Nonākusi pie šāda secinājuma, es atstāju savu nozīmīgo amatu Amerikā. 

 

Esmu nolēmusi spert to pirmo soli Latvijā. Nezinu, kā tas izdo­sies, bet man ir ticība, ka  sekos arī nākamie soļi, un viss būs kārtībā.

 

Jūs esat piedzimusi Amerikā latviskā ģimenē. Pastāstiet, lū­­dzu, vairāk par to!

Mans tēvs uzauga Vecrīgā tā sauktajā Kaķu namā. Otrā pa­­saules kaŗa laikā viņš devās bēgļu gaitās un nonāca Ņujorkā, bet no turienes – Detroitā. Arī mana mamma, kuŗa dzīvoja Daugav­­pilī, un viņas vecāki kaŗa laikā kļuva par bēgļiem un septiņus gadus nodzīvoja Vācijas bēgļu no­­metnēs, bet pēc tam tāpat kā tēvs aizceļoja uz Detroitu.

 

Tēvs, strādājot Vācijā, sakrāja naudu, lai vēlāk varētu studēt Ņujorkas pilsētas kolledžā un ie­­gūt bakalaura gradu inženieŗzi­nātnēs. Pēc studijām arī viņu liktenis aizveda uz Detroitu. Viņam bija liela vēlme satikt citas latvie­­šu ģimenes un viņš sāka tās meklēt telefongrāmatās. Nonākot līdz burtam B, izlasīja, ka Detroitā dzī­vo Bērziņi, turklāt netālu. Viņš piezvanīja uz norādīto tālruņa numuru. Mans vectēvs atbildēja uz šo zvanu un ielūdza viņu uz vakariņām. Mamma man stāstīja, ka tajā vakarā, kad viņa pirmo reizi satika manu tēvu, viņa jau zināja, ka precēsies ar viņu. Pēc pusgada viņi apprecējās un vēlāk turpat Detroitā sagaidīja arī mani...