GUNĀRS BIRKERTS – BRĪVS UN PRIVILĒĢĒTS
Jānis Dripe, architekts, LNB Atbalsta biedrības valdes loceklis    27.01.2015

 

Pasaules architektu sabiedrībai, pasaules latviešu sabiedrībai un pasaules inteliģencei Gunāra Birkerta vārds ir labi zināms. Par viņu publicētas monografijas, plaši raksti  architektūras periodikā, bet  vispārliecinošāk par viņi vēstī vairāki simti Birkerta projektētu ēku. 

 

21. gs. otrajā desmitgadē mums ir svarīgi runāt par Birketa architektūras filozofiju, principiem un metodi, kas koncentrētā veidā skatāma vienā īpašā un pašam autoram svarīgā būvē – Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā. Šai ikoniskajai būvei ir vēl kāda atšķirīga iezīme – te Birkerta ekspresīvā modernista un metaforista architektūra krustojas ar viņa dzimtas latvisko un dziļi kultūrā balstīto izcelsmi. Te vairāk vēstījuma, kas tieši balstīts Latvijas folklorā, literātūrā un tradicijās, arī pamatots sentiments un ēkas projekta tapšanas laika gars.

 

Interesantais kultūrvēsturiskais fakts, ka trīs gadus pirms padomju režīma krišanas, 1988. gada Ziemsvētkos, Rīgas galvenais architekts Gunārs Asaris zvanīja architektam Gunāram Birkertam un piedāvāja projektēt Latvijas Nacionālo bibliotēku, bija pilsoniska uzdrīkstēšanās un domāšana „ārpus sistēmas”. Tomēr šai rīcībai bija vismaz četri priekšnosacījumi – Birkerta latviskā izcelsme un viņa dzimtas īpašā vieta Latvijas kultūrvēsturē, paša architekta vizītes Latvijā 20. gs. astoņdesmitajos gados un publiskie priekšlasījumi par architektūru, Birkerta īpašā pieredze bibliotēku projektēšanā un jau tobrīd ASV īstenoti astoņi  izcili bibliotēku ēku projekti, kā arī neveiksmīgais 1988. gada Latvijas architektu konkurss jaunai Nacionālās bibliotēkas ēkai.

 

Varbūt šis ir īstais brīdis atskatam uz Gunāra Birkerta dzīves pamatiem un pieturpunktiem? „Es esmu dzimis zem viena zvaigznāja ar moderno architektūru un gandrīz tad pat, kad dzima Bauhaus architektūras skola,” saka pats Birkerts. Viņš dzima jaunās un neatkarīgās Latvijas valsts septītajā gadā, 1925. gada 17. janvārī, un viņa vecāki Pēteris Birkerts (1881-1956) un Mērija Šopa Birkerts (1894-1982) pārstāvēja to akadēmiski izglītoto Latvijas inteliģences daļu, kas latviskās kultūras mantojuma vērtības un īpaši folkloru sāka apzināt un sistematizēt vēl pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gadā. Birkerta tēvs Pēteris ir viens no sava laika Latvijas izglītotākajiem cilvēkiem – atzīts daiļrades psīchologs, rakstnieks, folklorists un filozofs. Māte – valodniece, folkloriste un mīlēta skolotāja. Šis jēdzieniski blīvais Birkerta vecāku garīgais mantojums un ietekme uz nākamo architektu ļauj Birkerta daiļrades pētniecei un architektūras kritiķei Kay Kaiser secināt: „Latviskie simboli, mitoloģija un literātūra veidoja Birkerta personību, jau pirms viņš pats spēra pirmos soļus. Birkerts ir mantojis savu vecāku izteiksmes spēju. Trāpīgas metaforas, asprātība un simboli, kas tik raksturīgi viņa architektūrai, ir meklējami šajās kopsakarībās. Un Birkerta interese par radīšanas psīcholoģiju ir tieši saistīta ar viņa tēva radošo darbību.”

 

Mēs nereti runājam par ēkas dvēseli, par tās mūzikālitāti. Man to šķiet svarīgi akcentēt arī saistībā ar Birkertu – viņš jaunībā dziedāja korī, spēlēja vijoli un klavieres. Zīmīgi, ka Birkerta dzimtas klavieres (tās pašas, ko Meistars spēlējis  bērna gados) tagad atrodas un tiek spēlētas  Latvijas Nacionālās bibliotēkas virsotnes publiskajā zonā.

 

No 1938. gada Rīgas 1. ģimnazijā Birkerts nopietni studēja eksaktos priekšmetus, kā arī vācu un angļu valodu. Zīmīgi, ka jau skolas laikā, 13 gadu vecumā, Birkerts skaidri izlēma, ka būs architekts – to spontāni iespaidoja kāda vecāka skolasbiedra architektūras studiju zīmējums izstādē, kas bija veltīts nākotnes profesijas izvēlei. 1941. gadā Birkertu ģimene piedzīvoja pirmo padomju okupāciju un 1944. gadā, Otrā  pasaules kaŗa beigu posmā, tuvojoties otrajai padomju okupācijai, Gunārs Birkerts kopā ar drauga Augusta Graša ģimeni izceļo uz Vāciju un apmetas Nordlingenā.  Kaŗam beidzoties, 1945. gadā, Birkerts ārzemju studentu konkurencē tika uzņemts Štutgartes Techniskajā augstskolā. Skaistā Silvija Zvirbule paliek Nordlingenā, bet studenta istabu Gunārs īrē kopā ar Augustu Grasi, kuŗš visu mūžu palika Birkerta labākais draugs. Viņam Meistars projektējis vairākas savrupmājas. 

 

20 gadu vecumā, uzsākot studijas, Birkerts saprata, ka tā ir viņa lielā iespēja. Studiju laikā uz Birkertu īpašu iespaidu ar savu neatkarīgo domāšanas veidu, sintezēto pieeju architektūras procesu analīzei un arī dzīvesstilu atstāja profesors Rolfs Gutbrods. Sarunās ar profesoru Birkerts iepazina Hansa Šarūna un Rūdolfa Šteinera architektūras principus.

 

1949. gada nogalē Birkerts beidza studijas Štutgartē. Tās bija pamatīgas un praktiskas vecās pasaules zināšanas, kas no Techniskās augstskolas puses tika apstiprinātas ar architekta un inženieŗa diplomu. Bet Birkerta skats visu studiju laiku bija vērsts uz jauno pasauli, un 1949. gada decembrī, tieši mēnesi pirms viņa 25. dzimšanas dienas, „Birkerta kuģis” piestāja Ņujorkas ostā pēc 11 dienu brauciena no Vecās pasaules.

 

Ja visa iepriekšējā Birkerta biografija bija vairāk vecāku, vēstures un Otrā Pasaules kaŗa notikumu diktēta, tad Amerikas laiks ir viņa paša prāta spēju, talanta un profesionālās diplomātijas rezultāts. Te nepieciešamas divas atkāpes – viņa tēvs Pēteris Birkerts jau bija ieminis dēlam ceļu uz Ameriku – 1905. gadā viņš ieradās ASV, lai studētu Valparaiso un Kolumbijas universitātē. Savukārt Gunārs Birkerts jau 1947. gadā, vēl mācoties Štutgartē, mēģināja iestāties Mičiganas universitātē. Netika uzņemts -  neesot pietiekami sagatavots. Pagāja tikai divpadsmit gadu,  un,  šīs Universitātes laipni aicināts, Birkerts tur sāka strādāt par architektūras profesoru. Un par savu profesora darbu saņēma Mičiganas universitātes un citu architektūras skolu atzinības un goda titulus. Vai tā  nejaušība, sakritība vai liktenis?

 

1950. gada sākumā Birkerts sēdās Amerikai tik pazīstamajā Greyhound autobusā un ar profesora Rolfa Gutbroda rekomendācijas vēstuli devās pie Ero Sārinena. Sārinena periodu un laiku līdz 1959. gadam pie slavenā japāņa Minoru Jamasaki Birkerts atzīst par vērtīgu izaugsmes periodu lielu un dažādas mentālitātes architektu vadībā. „Es esmu klausījies pietiekami ilgi. Mani mācekļa gadi ir beigušies. Tagad ir mans laiks izpausties,” saka Birkerts un sāk savu architekta praksi. 

 

Tālāk seko veiksmes stāsts ar ikoniskām būvēm ASV pusgadsimta garumā, vairākas monografijas, paša meistara radīšanas procesa teorētiski formulējumi, neskaitāmas profesionālo žurnālu vāku bildes, profesora darbs University of Michigan un vieslekcijas neskaitāmās pasaules architektūras skolās.

 

Birkerts ir pārliecināts otrās paaudzes modernists šī jēdziena plašākajā tulkojumā, viņa architektūra ir organiska un kontekstuāla tās dziļākajā būtībā. Viņš strādā ar būvēm virs zemes un pazemē – gaismu viņš padara par nemateriālu celtniecības materiālu. Birkerts ir gaismas architekts. Laika gara (Zeitgeist) klātbūtne, tāpat kā simboli un metaforas, raksturo Birkerta labākos darbus. Un visbeidzot, viņa projektēto ēku izteiksmes dinamika ļauj Birkertu dēvēt par ekspresīvu modernistu, piešķirot viņa architektūrai papildu savpatību.

 

Birkerts pats, kritiķi un pasaulē atzīti kollēgas ir radījuši pārliecinošus formulējumus par architekta daiļrades metodi un atsevišķām būvēm.

 

Britu architektūras kritiķis Herberts Raits (Herbert Wright) saka: „Gunārs Birkerts, viens no redzamākajiem ASV pēckara perioda architektiem, ir attīstījis modernismu caur metaforu un materiālu lietojumu. Tagad viņš ir īstenojis īpašu būvi stikla kalna veidolā savā dzimtenē – jauno Nacionālās bibliotēkas ēku, simbolu valsts neatkarībai.” Mūsu bibliotēka tagad pievienojas citām Birkerta ikoniskajām būvēm ASV – Mineapoles Federālo rezervju bankai, Korningas stikla mūzejam vai Kempera modernās mākslas mūzejam. Vai M. Lutera Kinga Jr. bibliotēkai Sanhosē, kas ir tikpat liela kā mūsu Nacionālā bibliotēka.

 

Šim vīram ir viss  – Latvijas kultūrā dziļi sakņota dzimta, vētraina, sportiska un drāmatiska jaunība, šarmanta sieva (joprojām tā pati Nordlingenā iepazītā Silvija Zvirbule, kuŗa Gunāru 1949. gada 17. decembrī sagaidīja ierodamies Ņujorkas ostā), trīs bērni un pulks mazbērnu. Un viņi visi bija klāt vienā no Birkerta dzīves emocionāli un profesionāli piepildītākajiem brīžiem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklāšanas vakarā 2014. gada 29. augustā. Atcerieties Birkerta žestu ar malā nolikto spieķi un vīrišķīgi emocionālo runu pēc 25 gadu darīta un godam padarīta darba, uzceļot Latvijas Nacionālo bibliotēku! Visi klātesošie cēlās kājās un ilgiem aplausiem godināja architektūras meistaru – standing ovation, rakstītu pasaules prese. Tādus brīžus nevar plānot vai režisēt to patiesajā vērtībā – tie ir jānopelna ar pamatīgi nodarbinātu talantu. Nav tik svarīgi, vai mēs savējo Bibliotēku cildinām vai nenovērtējam – šī ēka jau ir pasaulē profesionāli pamanīta un novērtēta, tā pārceļ mūs citā „architektūras spēļu” līgā. Vācijā drīzumā iznāks grāmata par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Tāpēc, ka tas Birkerta darbs. Un tā ir Birkerta dāvana Latvijai īsi pirms paša 90.  dzimšanas dienas 17. janvārī, arī viņa radošā darba elegants vainagojums.

 

25 gadus ilgais Nacionālās bibliotēkas tapšanas periods, ticība vai neticība Bibliotēkas idejai un Birkerta klātbūtnes faktors šajos procesos ir bijis arī kā nācijas pašapziņas, pašcieņas, pašnovērtējuma un ticībspējas spogulis. Tāpēc man prieks citēt tagad jau Eiropā atzītā latviešu jaunā literāta Jāņa Joņeva rakstīto: „Jaunās lasītavas ir brīnišķīgas. Tur ir mīkstie krēsli un dīvāni, un vienmēr var atrast vietu, kur nolīst. Tur ir pat kabīne, kuŗā var spēlēt klavieres. Beidzot var pats brīvi tikt pie grāmatām, ja nu gadījumā nemaz nezini, ko īsti gribi, un patīk īsto atrast, pašam rakājoties un meklējot. Tieši tā taču grāmatas tiek atrastas. Tie ir tie īstie zināšanu ceļojumi - pa plauktiem. Un tagad starp plauktiem var sajūsmā izplest rokas. Lai nokopētu, nav kā mīļajā, vecajā bibliotēkā jāiet caur trejādiem gaiteņiem, galamērķī sasitot galvu pret stenderi. Protams, labāk būtu, ja skenēšana nemaksātu astoņus centus par lapu, bezmaksas tīmeklis  nebūtu tikai stundu un datorprogrammas būtu saprotamākas. Bet gan jau tas uzlabosies. Galvenais - mums ir bibliotēka, kuŗā varētu uzturēties ieraduma pēc, nevis, kā līdz šim, dabūt, ko vajag, un prom. Tad arī būsim kontingents, ko prieks satikt lasītavā. Man šķiet, mans kolēģis ļoti labi izteicās par jauno bibliotēku, tā ļoti latviski diagnosticējoši: „Kauns atzīties, bet man patīk.” Man pat kauna vairs nav. Sveicu mūs visus par Gaismas pili!” 

 

Mums atliek vien novērtēt Birkerta izdarīto un gara acīm skatīt to zināšanu iespēju platformu un pasaules atpazīstamības iespēju, ko caur Eiropas prezidentūras sarīkojumiem Nacionālajā bibliotēkā mēs iegūstam. Šajā „stikla kalnā” pakāpjoties, paši sevi labāk iepazīsim un citi mūs pamanīs. Tur arī tā radošā cilvēka privilēģija un brīvība – dāvināt karaliskas dāvanas citiem savā dzimšanas dienā.

 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrībai bijis liels gods pazīt un satikt cienījamo architektu Gaismas pils tapšanas ceļā, kā arī kopīgi piedzīvot lielo mirkli – Bibliotēka ir gatava! No sirds sveicam un godinām Birkerta kungu lielajā un skaistajā dzīves jubilejā! 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība