Ģimenes ar bērniem Latvijā beidzot ir pamanītas
Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs intervijā Sallijai Benfeldei    28.02.2017

 

Kā jūs vērtējat šī gada budžetu, kuŗu lielāko tiesu kritizē visi?

Man nav lielu iebildumu, jo tajā lieli līdzekļi, 24 miljoni eiro, ir nākuši klāt ģimeņu atbalstam. Tas ir vairāk nekā iepriekšējā gada budžetā – 2016. gada budžetā ģimeņu atbalstam nebija nekāda palielinājuma, par spīti visām prioritātēm. Vēl pirms tam katru gadu budžeta pieaugums šim mērķim bija jāizcīna niknās cīņās, ar ultimātiem demografijas jautājumā.

 

Vai šoreiz iztika bez ultimātiem?

Ultimāts savā ziņā tika institucionalizēts – varētu teikt, ka šis jautājums ir piejaucēts kā mājdzīvnieks, lai neuzbrūk (smejas). Polītiski tas droši vien ir gudrs gājiens, šīs valdības koalīcija un jaunais premjers acīmredzot ar to rēķinās, ka nevar uzskatīt, ka „es zinu vislabāk, bet pārējie ir muļķi”. Protams, cīniņi bija, bet tie notika par lietu – vai vajag šo, vai labāk to. Nebija iepriekšējās reizēs dzirdētais, ka viss, kas vajadzīgs ģimenēm un bērniem, ir naudas izsviešana. Nevaru teikt, ka aplamības nenotiek citās jomās – kaut vai ar mikronodokļiem un pēdējā brīdī tapušiem jauniem brīnumiem, jo tā lietas nedara. Vismaz demografijas atbalsta polītikas jautājumos, ja turpināsim iet uz priekšu ar tikpat lieliem soļiem, mēs tālākā pārskatāmā nākotnē nonāksim pie Eiropā cienījamas valsts atbalsta ģimenēm ar bērniem. Sākām mēs no ļoti zema līmeņa, krizes gados valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem, lai tās nenonāk pilnīgā nabadzībā, bija viens no zemākajiem. Latvijas valsts ietaupīja uz ģimenēm ar bērniem, lai varētu darīt citas polītiskās un ne tik polītiskas lietas. Eiropā atbalsts vidēji ir aptuveni 2,5% no IKP.

 

Ko šogad ģimenes saņems vairāk?

Ir vairākas pozicijas. Latvija sen, jau 20 gadus, nebija palielinājusi uzturnaudu ģimenēm, kuŗās viens no apgādniekiem ir gājis bojā. Toreiz tas varbūt bija pietiekami, bet summa jau sen ir devalvējusies, un 40 eiro nav pietiekama nauda. Tā faktiski ir parāda atdošana. Ģimenēm, kuŗās māte vai tēvs gājis bojā, un arī tām ģimenēm, kas ņem pie sevis bērnus no bērnunama, tagad pabalsta summa ir no 100 līdz 120 eiro. Tā nav nekāda bagātība, tomēr tā vismaz ir reāla un jūtama nauda ģimenes budžetā. Nākamais piešķīrums, kas sasniedz aptuveni 10 000 ģimeņu, ir palielināts valsts ģimenes pabalsts par ceturto, piekto un nākamajiem bērniem līdz 50 eiro par katru ceturto, piekto utt. bērniem. Iepriekšējos gados šis pabalsts bija palielināts līdz 34 eiro, sākot ar trešo bērnu. Ceru, ka tas būs pamanāms arī šo ģimeņu maciņos.

 

Nākamais vajadzīgais solis būtu pabalsta palielinājums līdz 50 eiro, sākot ar trešo bērnu, lai būtu aptvertas visas daudzbērnu ģimenes. Nevaram to tā uzreiz paģērēt, sakot, ka jānoņem medicīnai, izglītībai vai aizsardzībai, tādēļ vispirms pabalsta pielikums ir ģimenēm ar četriem un vairāk bērniem. Ļoti svarīgi, ka ir izdevies salauzt neizpratnes vai nevēlēšanās ledu Satiksmes ministrijā, un 25% atlaides būs starppilsētu autobusos un vilcienos daudzbērnu ģimenēm ar t.s. „goda kartēm”. Goda ģimenes faktiski ir daudzbērnu ģimenes, kuŗas piesakās Sabiedrības integrācijas fondā (SIF), saņem karti zaļā krāsā jeb „goda kartes”, kas dod dažādas atlaides – piemēram, grāmatveikalos, pērkot bērniem burtnīcas, teātros vai dažās degvielas uzpildes stacijās dažu centu atlaidi litram benzīna. Protams, dažādos veikalos atlaides ir dažāda apjoma, jo tā ir uzņēmēju labā griba Atlaides starppilsētu autobusos un vilcienos bija visgrūtāk panākt, jo nebija vēlēšanās saprast, kāpēc tas vajadzīgs. Lai arī atlaide nav liela, svarīgi, ka tas tagad ir ierakstīts valdības dokumentos, un var cerēt, ka dažu gadu laikā izdosies šo atlaidi divkāršot. Ģimene no Kuldīgas vai Preiļiem tagad kopā ar bērniem vismaz reizi vai pāris reižu gadā varēs atbraukt uz kādu sarīkojumu – teātri, cirka izrādi vai Zooloģisko dārzu, uz 18. novembŗa salūtu.

 

Vai bažas nerada tas, ka ar atbalstiem un atlaidēm mēs varam panākt dzimstības palielināšanos, bet paliek mūžīgais jautājums, kādās ģimenēs aug bērni, jo daudzas no tām ir nelabvēlīgas un bērni vajadzīgi tikai naudas dēļ?

Redziet, šis ir latviešiem standarta jautājums. Ir darvas karote un medus muca. Šo proporciju mēs nezinām vai negribam zināt. Nevienā pašvaldībā nelabvēlīgo ģimeņu nav vairāk par 5 procentiem. Mēs visu laiku runājam par šiem nelaimīgajiem procentiem, kuŗos tiešām vecāki ir bezatbildīgi vai pat nepieskaitāmi, bet tā ir pavisam cita tema, un es to negribu saistīt kopā ar ģimenes un bērna polītiku. Jā, es piekrītu, ka vienai otrai ģimenei no šī 5 procentu loka varbūt tiešām pabalstus nevajadzētu izmaksāt naudā. Bet tas ir cits jautājumu loks, un tās ir citas procedūras. Jebkurā gadījumā šīs ģimenes nedrīkst ietekmēt normālo ģimeņu dzīvi.

 

Mēs bieži kā piemēru minam Igauniju – kā šos jautājumus risina igauņi?

Igaunijā daudzbērnu ģimenēm ir pievērsta daudz lielāka uzmanība. No šī gada Igaunijas daudzbērnu ģimenes, salīdzinot ar Latviju, tiek „apbērtas” ar naudu. Valsts ģimenes pabalstā mūsu trīs bērnu ģimene saņems 11+22+34 eiro, tātad 67 eiro katru mēnesi. Igaunijā tāda pati ģimene saņem 50+50+100+200, tātad 400 eiro. Četru bērnu ģimene Latvijā saņem 117 eiro, bet Igaunijā jau 500 eiro. Ir milzīga starpība, un varētu domāt, ka Igaunijā radīsies jauna dzērājģimeņu šķira, bet tā tas nav. Protams, gan pie mums, gan Igaunijā ir cilvēki, kas atzīstas, ka bērni bijuši vajadzīgi tikai tādēļ, lai varētu nopirkt lieku šņabja pudeli, bet kopumā tādu ģimeņu skaits ir zem jau minētajiem pieciem procentiem.

 

Dabiski, visā valstī kopā tas nozīmē simtiem problēmģimeņu, un mums ir jārūpējas par katru nabaga dvēselīti, bet tas ir sociālo dienestu, bāriņtiesu un citu speciālistu darbs. Tomēr, kā jau sacīju, šīs ģimenes nedrīkst saistīt ar visām pārējām, turklāt Igaunijas piemērs arī liecina par pabalstu labvēlīgo devumu. Igauņi dāsnākus atbalstus sāka jau pirms gadiem desmit, un viņiem ir noticis pretējais – bērnu, kas dzimst māmiņām ar augstāko izglītību, sākumā bija maz, apmēram 20 procenti no visiem bērniem, bet tagad tie jau ir aptuveni 45 procenti no visiem bērniem. Tādēļ nevar teikt, ka pabalsti pasliktina kvalitāti un bērni vairāk dzimst nelabvēlīgās ģimenēs. Jā, ir arī mājokļa pabalsti un citas lietas, bet apgalvot, ka daudzbērnu ģimenes noteikti ir dzērāji, ir galīgi aplam.

 

Varbūt ar likumu jāteic, ka ģimenēm ar bērniem ir priekšroka gan mājokļa, gan bērnudārza rindu un vēl citos jautājumos, lai nerastos tāda situācija kā Jūrmalā, kad tiek ierādīta diezgan baisa dzīvesvieta?

Nē, tas nav risinājums. Neapdzīvojamas telpas un antisanitāri apstākļi cilvēkiem nav jāpiedāvā. Tā ir pašvaldības birokratija un vienaldzība, likumi tādēļ nav jāmaina. Mēs taču nevaram sadalīt cilvēkus „vērtīgajos” un „mazāk vērtīgajos” un vieniem dzīvošanai piedāvāt normālas telpas, bet otriem kaut kādus neapdzīvojamus ūķus. Sevi cienoša pašvaldība nekad neatļausies cilvēkiem piedāvāt antisanitārus apstākļus. Pat dzērāju patversmē ir vajadzīgs kāds komendants vai kas līdzīgs, kurš raudzītos, lai higiēnas telpas būtu lietojamas. Protams, pašvaldībām vajadzētu vairāk rūpēties par tām ģimenēm ar bērniem, kuŗas nav tik turīgas, lai varētu sev iegādāties dzīvokli vai ilgstoši īrēt. Ir daudz ģimeņu, kuŗas ir labas un ļoti jaukas, bet kuŗām ienākumi neļauj noīrēt dzīvoklīti īres tirgū – mēs tādas ģimenes esam sastapuši ne vienu vien. Ar vārdu sakot, ir vajadzīga attieksmes maiņa. Tas, kas būtu vajadzīgs – mājokļu polītika, domājot par daudzbērnu ģimenēm, jo jau ar trīs bērniem sākot, noīrēt dzīvokli ir daudz grūtāk. Tā sakot – „bērnus un suņus negribam”. 

 

Ko Igaunija dara šajā jautājumā?

Igauņi jau 15 gadus pēc kārtas piešķir 8–15 tūkstošus eiro katrai daudzbērnu ģimenei, lai viņi varētu uzlabot savus dzīves apstākļus. Kādai ģimenei tas būs jumta remonts vai ar higiēnas telpām saistīti remonti, kāds varbūt nopirks viensētu, ja gribēs dzīvot laukos, bet vēl kādam tā būs pirmā iemaksa dzīvoklim. Latvijā ir tikai pirmā iemaksa dzīvoklim, ko aizdod, nevis dāvina. Paldies, protams, par to pašu, jo pirkt ir lētāk, nekā katru mēnesi maksāt īres naudu. Pagaidām gan tas ir atstāts banku ziņā, un bankām patīk tikai lielie, dārgie projekti. Summa zem 30 tūkstošiem eiro bankas neinteresē, lai gan par tādu naudu varētu nopirkt lauku viensētu vai dzīvoklīti, piemēram, Madonā vai Smiltenē. Igaunija ar savu mājokļa programmu sasniegusi gandrīz pusi no visām savām daudzbērnu ģimenēm, ir noenkurojusi šīs ģimenes Igaunijā. Tas nozīmē, ka emigrācija no šīm ģimenēm ir minimāla. Jau vairākus gadus pēc kārtas Igaunijā iebrauc vairāk cilvēku  nekā aizbrauc. Mums emigrācija joprojām ir piecas reizes lielāka par iebraukušo skaitu. Tas prasa naudu, bet tie ir ideāli valsts ieguldījumi savā tautā, savās ģimenēs, kas nodrošina valsts ilgtspēju. Diemžēl mēs daudzās jomās līdz tam netiekam.

 

Kāpēc,  jūsuprāt,  tā notiek? Vai mūsu polītiķi ir tik ļoti atsvešināti no reālās dzīves? Vai arī viņus valsts un tās iedzīvotāji interesē vien tik, lai tiktu ievēlēti?

Manuprāt, ir daudz iemeslu. Igaunijas lielās partijas ir piecas un sešas reizes daudzskaitlīgākas, tās nav šauras interešu grupas kā mums – gandrīz vai visas partijas. Tas nozīmē, ka tur partijās ir daudz vairāk acu, kuras skatās un neļauj šaurajai interešu grupiņai rīkoties tikai pēc sava prāta. Svarīgs ir arī korupcijas līmenis Latvijā – miljons par ērģelēm, 30 miljoni par mūzikas skolu... Tallinas ostas apgrozījums ir salīdzināms ar Rīgas un Ventspils ostas apgrozījumu. Cik Rīgas un Ventspils ostas iemaksā budžetā? Un cik iemaksā Tallinas osta, kuŗa nav izzagta un „sashēmota” dažu cilvēku interesēs. Viņiem nav tik daudz tā dēvēto oligarchu, kas visus apveduši ap stūri. Arī paši nodokļu maksātāji atšķiras.

 

Gandrīz katrs latvietis savu paziņu lokā varētu atrast cienījamus uzņēmējus, kas dzīvo dārgās mājās un brauc ar labām mašīnām, bet nodokļos maksā no minimālās algas. Igaunijā šādi cilvēki tiek pamazām stumti ārā no sabiedrības atzinības loka, viņi nopelna pat radinieku un paziņu nosodījumu. Mums joprojām tie skaitās cienījami cilvēki, kas pelnījuši atzinību par to, mēs joprojām esam gatavi apbrīnā palocīt galviņu, jo varbūt saņemsim kādu dāvaniņu. Visas tās lietas summējas. Ziniet, kāds Igaunijā ir ideālās lobēšanas piemērs? Tie 200 eiro, ko šogad vēl papildus piešķīra daudzbērnu ģimenēm, ir panākti, astoņiem turīgiem igauņu uzņēmējiem sametot savu naudiņu. 800 tūkstoši eiro tika iemaksāti valdošās partijas kasē ar noteikumu, ka partija izvirzīs un pildīs dāsno programmas solījumu daudzbērnu ģimenēm. Vēl nedēļu pirms šī ziedojuma partija izteicās, ka tad jau labāk no lidmašīnas kaisīt naudu vējā, nevis vēl katrai daudzbērnu ģimenei piešķirt pa 200 eiro. Jā, var to saukt par „korupciju”, bet es gan tā to nesaucu. Tas bija pilnīgi oficiāls un legāls maksājums. Acīmredzot polītiķus var nopirkt ne tikai sliktiem, bet arī labiem darbiem (smejas). Mums turīgie mēdz dāvināt partiju „melnajām kasēm”, lai panāktu sev personīgi vajadzīgus lēmumus.

 

Kā kopumā vērtējat situāciju Latvijā?

Nu, laikam jāteic, ka labi vien ir, ka mēs paši neievēlam prezidentu tieši, jo tad neviens normāls prezidents nevarētu tikt ievēlēts, nemaz nerunājot par to, ka mēs spētu ievēlēt tādu personību kā Vaira Vīķe-Freiberga. Būtu viens vai otrs blēdis. Bet ir jāspēlē ar tām kārtīm, kādas mums ir un ar tiem vēlētājiem, kādi mums ir,  Ir jārunā ar vēlētājiem. Drīz būs pašvaldību vēlēšanas, un puse no latviešiem negatavojas iet vēlēt. Kādas viņiem pēc tam tiesības lamāt vai nu Ušakovu vai kādu citu, ja paši neko nedara? Un ir bariņš „iebaroto”, dažādās pašvaldību kapitālsabiedrībās un vēl šur tur, kuŗi negrib, lai viņu ērtā dzīve beigtos. Viņu nav vairākumā, bet tie, kuŗi varētu mainīt balsojumu, saka, ka neies, jo vai nu kartupeļi jārok, vai jābrauc sauļoties un nav laika. Četrus gadus pēc tam dusmoties un lamāties gan viņiem laika pietiek.

 

Es esmu optimists un gribu dzīvot Latvijā, bet esmu arī reālists. Kaut mazliet, bet ar katru gadu Latvijā dzimst mazliet vairāk bērnu, lai gan potenciālo vecāku skaits samazinās. Un ziniet, latviešu mūžs ir garāks nekā citu tautību cilvēkiem Latvijā, mēs vidēji nodzīvojam gadu ilgāk. Mums ir izdzīvošanas gēns.