„Es te piederu”
Ar pavārmākslas meistaru Mārtiņu Rītiņu sarunājās Ligita Kovtuna    18.06.2014

 

Šajā pavasarī tavam gardēžu restorānam ”Vincents” apritēja 20 gadu. Pats esi Latvijā jau vairāk nekā šos 20 gadus. Kā jūties?

Lieliski, jo esmu atradis savas saknes, sapratis, ka es te piederu. Kaut kas nozīmīgs manā dzīvē ir atrisinājies. Dzīvoju un strādāju Anglijā un Kanadā, īpaši Kanadā man klājas ļoti labi, taču te ir cita sajūta. To skaidri sapratu, kad kopā ar savu māti Hermīni te atbraucām, staigājām pa viņas un tēva takām Baltezerā un Rēzeknē, – viss likās pazīstams, atgriezās tie atmiņu stāsti, ko mamma bija stāstījusi. Es atgriezos 1991. gadā, mamma tikai 2000. gadā. Jo viņai bija bail, viņa nebija īsti droša.

 

Kas bija tavs atgriešanās stimuls?

Lielā mērā  dzejniece Velta Toma, mana „garīgā krustmāte”. Viņa mani „adoptēja”. Īstā krustmāte bija Anglijā, bet Kanadā Velta bija tā, kas pārliecināja – jābrauc! Mēs pavadījām daudz laika „svētdienu sarunās”, kad runājām par daudz ko – par dzīvi, par Latviju.

 

Tev taču arī bija apziņā tā „ideālā Latvija”, par ko stāstīja vecāki, Velta, latviešu skolas skolotāji. Un, te atbraucis, sastapies ar „reālo Latviju”, kā uzņēmējs. Tava pirmā izjūta?

Kultūršoks. Tas, ko es nesapratu. Pavisam konkrēti – kas ir „kukulis”. Es zināju tikai maizes kukuli. Bet jau drīz pamanīju, ka man – ārzemju latvietim – visas durvis ātri veŗas vaļā, taču vienā brīdī kaut kas iestrēdz... No manis kaut ko gaida. „Kukuli”, izrādās. Bet, ja jau cilvēks nesaprot, neko nevar sagaidīt!

 

Un tomēr tavs uzņēmums strauji uzplauka, jo drīz tevi aicināja paēdināt pašas augstākās personas – prezidentus, premjērus, karaļus...

Ne jau uzreiz karaļus. Mans pirmais darbs bija Rīgas kinostudijā, tad mani uzrunāja Latvijas Bankas vadība, un es baroju tās darbiniekus. Starp citu, savu pirmo ēdienkarti iedevu izlasīt un izlabot latviešu valodu dzejniecei Lijai Brīdakai. Sarkano strīpojumu tur bija gandrīz vairāk nekā mana teksta! Joprojām manas ēdienkartes apstiprina valodas konsultants. Laika gaitā  mani „pamanīja” citi  Latvijas uzņēmēji, kas rīkoja prezentācijas un gribēja pacienāt viesus, un žurnālisti, piemēram, Tekla Šaitere no Dienas, kura izprašņāja, gribēja zināt, kas tie par ēdieniem, kā gatavoti, un rakstīja rakstus. Arī ārvalstu vēstniecības. Atminos pirmo – Francijas vēstniecību. Tolaik vēstniece bija Debenē kundze, kas pati aizrāvās ar kulināriju. Tā tā lieta aizgāja. Arī Latvijā pazīstami cilvēki – Raimonds Pauls, Jānis Peters, Māra Zālīte, Nikolajs Skuja –  ieinteresējās par manu darbošanos, stāstīja citiem. Atminos, Pauls sev raksturīgajā ironijā saka: „Vai tu, no Kanadas, maz proti latviski? Un vai štovēti kāposti būs?” Atbildēju: „Neredzu te nevienu prievīti, ne pastalu, ko tad kāpostus...”

 

Nu, bet par prezidentiem un karaļiem...

Pašas pirmās „prezidenta vakariņas” es klāju Maikapara namā tikko ievēlētajam pirmajam neatkarīgās Latvijas prezidentam Guntim Ulmanim. Biju speciāli aizbraucis uz Carnikavu pēc laša. Drīz pēc tam baroju Baltijas valstu prezidentus Benjamiņu namā Jūrmalā. Bet no karaļiem pirmais bija Norvēģijas karalis.  Princi Čārlzu esmu cienājis kādas piecas reizes.  Sanācis barot arī dažu labu „padomju līderi”. Kad Kosigins ciemojās Kanadā, palaidu joku, ka piebēršu indi... un mani uz vienu nedēļu aizsūtīja atvaļinājumā! Jūrmalas rezidencē klāju galdu arī tai reizē, kad Boriss Jeļcins tikās ar Baltijas valstu prezidentiem. Varu apgalvot, ka Jeļcins gan bija charismatiska personība. Bet „reputācija” viņam gāja pa priekšu, un es uztaisīju sorbertu – borščs ar vodku. To vodku vēl pielēju klāt... Jeļcinam bija laba humora izjūta. Pēc vakariņām dodoties prom viņš sarunājoties pieturējās pie manas rokas. Tai brīdī domāju – re, kā, cilvēks, kas palīdzēja manai valstij atgūt brīvību, tagad turas pie manas rokas! Krieviski runāt joprojām neprotu, bet kaut kā sazinājāmies.

 

Kad ieradies Latvijā, te nebija ne tās sauktās „vīna kultūra”, ne ēšanas tradiciju Rietumu izpratnē...

Jāsaka gan , ka tā „vīna kultūra” ir gājusi uz priekšu ātrāk nekā kulinārā. „Ātrā ēdināšana” arī  ir ļoti ātri ienākusi Latvijā. Un es nevaru iestāstīt, ka šajos fast food produkts jau ir trīskārt nomiris, kamēr nonācis uz galda. Un kur nu vēl „slēptie” tauki, sāls. Atminos, ka Latvijā cilvēki brīnījās par spinātu salātiem, aizrādīja pavāram, ka steiks, kas pagatavots vidēji jēls, ir neizcepts – kā tā var! Latvietim derēja tas, kas kreftīgs un smags.

 

Tu biji viens no „Zaļā tirgus” ierosinātājiem Latvijā. Kā veicas?

Bēdājos, ka tiek iznīcinātas zemnieku saimniecības. Gribētos skaidri zināt, kuŗā sezonā mēs tagad dzīvojam, – zemenēm ir jāparādās tirgū, kad ir to laiks, tomātiem savā laikā. Ir taču atšķirība starp kokosriekstu vatē audzētu tomātu un tādu, kuŗš audzis zemē, kas mēslota ar kūtsmēsliem, – nu, cita smarža un garša! Rabarberu laikā pats aizbraucu pie Ķekavas Anniņas un sagriezu 35 kg rabarberu savam restorānam. Ha, ha – lai sanāktu lētāk! Nopietni runājot – tiekos, strādāju ar Latvijas zemniekiem un zinu, kā un kur audzis mans produkts.

 

Vai ceri uz Michelin zvaigzni?

Slikts tas pavārs, kas necer uz Michelin zvaigzni! Bet Latvijā un visā Baltijā tas tuvākajā nākotnē nav iespējams. Tirgus par mazu. Pats esmu starp tiem, ko aicina balsot par šīm zvaigznēm. Līdz ar to man ir iespēja iepazīties ar kollēgu darbu pasaulē.

 

Vietā, kur tagad atrodas tavs restorāns, kuŗš vienmēr pilns un kuŗā viesi runā jo daudzās valodās, savulaik bija tikai bārs.

Jā, sākotnējā iecere bija šajās pagrabstāva telpās ierīkot mākslas galeriju ar nelielu kafejnīcu. Iznāca citādi. Joprojām sadarbojamies ar mūsu restorāna interjera mākslinieci Gunu Eglīti. Daudz laika un daudz darba te ieguldīts kopš 1994. gada 28. aprīļa, kad notika restorāna „Vincets” atklāšana. Un es priecājos, ka 18 darbinieki „Vincentā” strādā jau desmit gadus un ilgāk, daži pat no paša sākuma. Un vēl priecājos, ka Labdarības pusdienās, kas bija sarīkotas Latvijas Dzelzceļa mūzejā, līdz ar mani piedalījās mani kādreizējie darbabiedri un audzēkņi, kas tagad strādā patstāvīgi. Piemēram, restorāna „Bibliotēka Nr. 1” šefpavārs Māris Jansons.

 

Ja tevi pēkšņi ieceltu par ekonomikas ministru, kāda būtu tava pirmā reforma?

Izglītībā. Tad Latvija ātrāk tiktu uz priekšu.

 

Es domāju, ka tu sāktu ar nodokļiem.

Arī nodokļu nasta Latvijā ir smaga, ļoti smaga. Tas bremzē attīstību un veicina „ēnu ekonomiku”.

 

Kas vēl tevi sarūgtina Latvijā? Un kas priecē?

Sarūgtina gaŗās ziemas un tumšais laiks. Bet prieks par to, ka es esmu te, kur man jābūt – ir pāri visam.