Es eju pa sirdsapziņas taku
12. Saeimas Prezidija priekšsēdes Ināras Mūrnieces saruna ar žurnālisti Salliju Benfeldi    10.03.2015

 

Nav šaubu, ka Latvijā notiek informācijas kaŗš. Ko var darīt Saeima un vai tas maz iespējams, ja pat koalīcijas partijām dažādu iemeslu dēļ ir atšķirīgs viedoklis šajā jautājumā?

 

Savu atbildi sākšu ar nelielu atkāpi. Latvija šobrīd ir īpašā situācijā, kādā tā nav bijusi laikā kopš neatkarības atjaunošanas. Tas, kas notiek Ukrainā, daudziem Latvijā ir atvēris acis, arī tiem, kuri ir Saeimā, valdībā, polītikā. Tomēr manā skatījumā šī atmošanās varēja notikt agrāk. Gan jāteic, ka Saeima un valdība tagad ir modrāka nekā agrāk. Ukrainas notikumi Latvijā ir ietekmējuši arī visu sabiedrību, un tā ir ļoti skaidri pozicionējusies. Vieni ir tie, kuri skaidri un redzami atbalsta Krievijas agresiju, otri ir nostājušies Ukrainas valstiskuma pusē. Šī sabiedrības šķelšanās iet pāri etniskajām robežām, šobrīd robeža ir ideoloģiska, ne etniska. Ideoloģija sadala latviešus, krievus, ukraiņus, arī lietuviešus, igauņus un visu pārējo tautību cilvēkus. Bēdīgi, ka ukraiņi Latvijā jautājumā par Ukrainu ir sašķēlušies. Informācijas kaŗam Latvijā, it īpaši Eiropas prezidentūras laikā, ir gan vieta, gan iemesls izvērsties plašāk, tādēļ tas jāuztver nopietni, vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvija savā ziņā ir unikāla, jo esam vienīgā Eiropas Savienības valsts, kas līdz šim nav likusies ne zinis par plašsaziņas līdzekļu polītiku. To trīs gadu laikā, kad iepriekšējā Saeimas sasaukumā vadīju Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, tā bija vienīgā institūcija, kas plašsaziņas līdzekļu jomā izstrādāja normālus likumprojektus, ko varēja pieņemt un Saeimā virzīt tālāk. Esmu gandarīta par šiem likumprojektiem un par to, ko izdarījām, lai uzlabotu situāciju plašsaziņas līdzekļu telpā, bet ar to vien ir daudz par maz. Tāpēc  noteikti iestājos par to, ka Kultūras ministrijā ir vajadzīga plašsaziņas līdzekļu  nodaļa tāpat kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kur plašsaziņas līdzekļu  polītika tiek veidota apzināti. Priecājos, ka pēc ilgākas stīvēšanās koalicijā šī izpratne ir radusies un Kultūras ministrijā pašlaik aktīvi strādā ar plašsaziņas līdzekļu polītikas jautājumiem. Tā kā tie vairs nav tikai vienas Saeimas komisijas pārziņā, bet ministrijas ierēdņi nopietni strādā pilnu darbadienu, un gribu sacīt atzinīgus vārdus par kultūras ministres Daces Melbārdes iniciātīvu un darbaspējām un pirmajiem paveiktajiem darbiem, lai risinājums beidzot tiktu rasts.

 

Eiropas Savienība ir sapratusi, ka informātīvā telpa ir viens no svarīgajiem jautājumiem tā dēvētā hibrīdkaŗa situācijā.

Tas, ka tik ilgi plašsaziņas līdzekļu laukā nekas netika darīts, ir atstājis ļoti smagas sekas. Plašsaziņas līdzekļu  joma ir kļuvusi par nacionālās drošības jautājumu. Mēs redzam, kāda ir Kremļa Krievija un kāds ir informātīvā kaŗa tālejošais mērķis – iegūt nozīmīgas Latvijas iedzīvotāju daļas sirdis un prātus, lai viņi sāktu aizstāvēt Kremļa, nevis savas valsts intereses Latvijā. Džordžs Orvels ir teicis, ka vara nozīmē sadalīt cilvēku prātus gabaliņos un salikt tos atkal kopā no jauna - pēc savas izvēles. Skatoties, kā rīkojas Kremlis, ir skaidrs, ka šos vārdus bez ironijas un sarkasma varētu būt teicis arī Vladimirs Putins - kā savas rīcības vadmotīvu.

 

Vai nav tā, ka katra nokavēta diena informācijas kaŗa apstākļos ir dzīvības un nāves jautājums Latvijas neatkarībai?

 

Tik traģiski es tomēr šo kavēšanos nevērtēju, turklāt darbs notiek, tikai tas nenotiek ļoti skaļi.

 

Šī gada budžeta pieņemšanas laikā šokēja koalicijas nostāja Latvijas radio Latgales studijas papildu financēšanas un plašsaziņas līdzekļu monitoringa jautājumā. Nauda monitoringam netika piešķirta pat no ietaupītajiem līdzekļiem. Izskatījās, ka koalicija ir vienojusies nedot naudu plašsaziņas līdzekļu telpas stiprināšanai. Kā tas varēja notikt?

 

Laikā, kad vadīju Cilvēktiesību komisiju, tika piešķirta nauda monitoringa centram, jo tas ir vajadzīgs, lai saprastu, kas notiek plašsaziņas līdzekļu  telpā un lai plašsaziņas līdzekļus  varētu sodīt pārkāpumu gadījumos. Protams, monitoringa centram ir jāpaplašinās un jānostiprinās, tādēļ saistībā ar budžetu Cilvēktiesību komisija (tajā šajā Saeimā strādā arī I. Mūrniece – aut.) virzīja divas ieceres. Pirmā bija par Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) monitoringa centra jaudas palielināšanu, piešķirot financējumu papildus divām darbavietām. Otra iecere bija Latgales radio studijas veidošana pie Latvijas radio. Cilvēktiesību komisija nobalsoja par financējumu gan monitoringa centram, gan Latgales radio. Man ir grūti komentēt, kas notika Budžeta un finanču komisijā, kad jautājums tur tika apspriests, bet - nebija pozitīva lēmuma. Budžets virzījās ļoti strauji, pieļauju, ka šos jautājumus nebija laika pārrunāt.

 

Kādēļ jūs nebalsojāt par financējuma piešķiršanu minētajiem mērķiem, kad notika balsojums Saeimas plenārsēdē?

 

Tas būtu nozīmējis balsot pret valdību, valdība varēja krist.

 

Vai tiešām jūsu balsojums varēja apdraudēt valdību? Koalicijai taču pietiek balsu, lai valdību nevarētu nomest.

 

Ja tiktu pieņemta kāda nesaskaņota pozicija budžetā, tad gala balsojumā par budžetu kopumā to varētu nepieņemt. Un tas ir risks valdībai, jo dažu koalicijas deputātu nostāja varētu mainīties.

 

Tātad ne visas koalicijas partijas ir Latvijas interešu aizstāvji. Vai tagad ir izdevies kaut ko mainīt koalicijas deputātu uzskatos?

 

Tagad šis jautājums ir „nolikts uz galda”, mēs esam paņēmuši to atpakaļ izskatīšanai, un tas šobrīd tiek risināts. Pirmkārt, ir jāpalielina monitoringa centra kapacitāte, un es esmu pārliecināta, ka tas tuvākajā laikā notiks. Otrkārt, tiek strādāts pie vairākiem risinājumiem, un jautājums ir tikai par to, kuru izvēlēties, lai stiprinātu medijus Latgalē un lai valsts nauda tiktu izmantota pēc iespējas efektīvāk.

 

Latvija šajā cīņā par informātīvo telpu ir zaudējusi vairākus mēnešus.

Piekrītu, ir slikti, ka laiks ir zaudēts, bet labā ziņa ir tā, ka mēs tomēr esam šos jautājumus uzlikuši atpakaļ „uz galda”. Naudas vajag daudz – gan Latgalei, gan armijai, gan zemessardzei, gan iekšējās drošības, gan Latvijas austrumu robežas stiprināšanai.

 

Vairāk lasiet JAUNĀKAJĀ LAIKRAKSTA NUMURĀ