Edvīns Šnore: Baltijas tautas nepadevās tad, kad bija okupācija
Ar Edvīnu Šnori sarunājās Silvija Kaugere, In Patria Credere, DVL informācijas daļa    25.02.2014

 

Kamēr vien labību šais laukos sēs,
Jūs slavinās un godam pieminēs.
E.Virza

Šīs intervijas sākums ir kāds notikums pagājušā gada nogalē, kad Kaŗa mūzejā, kur Daugavas Vanagu Centrālās valdes un Daugavas Vanagu Latvijā pārstāvji, tostarp Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis A. Mežmalis, sarīkojumā piedaloties toreizējam aizsardzības ministram A. Pabrikam un tieslietu ministram J. Bordānam, kā arī ārvalstu vēstniekiem, informēja par PSRS okupācijas nodarītajiem zaudējumiem, kādi ir sagādāti Latvijai.

 

Šo zaudējumu apzināšanā intensīvi strādā Latvijas Okupācijas izpētes biedrība, kas aktīvi piedalās visos darbos, kuŗi ir saistīti ar PSRS nodarīto zaudējumu izvērtēšanu un apzināšanu. Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes loceklis, vēstures zinātņu doktors, pasaules rezonanci guvušās filmas „Padomju stāsts” autors Edvīns Šnore šobrīd strādā ar jaunu, šodienas paaudzei ļoti būtisku filmu, kuŗas sākšanai daļu financējuma piešķīris Kultūrkapitāla fonds, bet vēl nepieciešami papildu līdzekļi tās pabeigšanai. Atbalstu varētu sniegt arī Daugavas Vanagu organizācija. Edvīna Šnores iepriekšējais darbs ir guvis visplašāko atzinību ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī ASV un daudzās citās pasaules valstīs. Filma „Padomju stāsts” ir demonstrēta daudzu valstu TV kanāļos, arī Eiropas Parlamentā un Latvijas skolās. Tā ir saņēmusi balvu Bostonas filmu festivālā ASV un neskaitāmas atzinības no visplašākās auditorijas.

 

Ar vēstures zinātņu doktoru Edvīnu Šnori tikāmies Latvijas Universitātē, kur mūsu Alma mater gaisotne pēc būtības sasaucās ar  akadēmiski rūpīgo zinātnieka pieeju visam, ko Edvīns dara vēstures dokumentēšanā un liecību saglabāšanā. Tas īpaši svarīgi ir šodien, kad mankurtisms un tendence pārrakstīt vēsturisko patiesību arvien pieņemas spēkā daždažādās formās. Jautājumi vēsturniekam un režisoram par to, kādi darbi kopš „Padomju stāsta” pabeigšanas paveikti, kādi iecerēti un kā viņš jūt šo laiku, – tie ir jautājumi  saistībā ar jauno, topošo filmu.

 

E.Š. Es uzņēmu „Padomju stāstu” 2008. gadā. Pēc tam studēju doktorantūrā, aizstāvēju doktora darbu. Ieguvu doktora gradu. Šis darbs beidzās. Tad es uzsāku darbu ar jaunu filmu, kas būs veltīta, manuprāt, ļoti aktuālai temai, kuŗa visai maz  līdz šim ir parādīta un atspoguļota filmās. Runa ir par pretošanās kustību Latvijā pēc Otrā pasaules kaŗa, konkrēti, par jauniešu organizācijām, kas tajā laikā pretojās varai. Tādas bija vairākas pa visu Latviju, šos cilvēkus pēc tam represēja, izsūtīja uz Sibiriju. Un izsūtīja nevis tā vienkārši, bet arestēja, viņi nonāca gulaga nometnēs. Vairākus esmu intervējis līdz šim, vācu materiālus. Tie pārklājas  ar mežabrāļu temu.
 

 

Mežabrāļi ar šiem jauniešiem sadarbojās, viņiem palīdzēja. Ideja ir šo filmu veidot arī angļu valodā, parādīt Rietumu publikai ne tikai Latviju, bet visas Baltijas valstis kopumā. Jo arī Lietuvā un Igaunijā bija ļoti liela pretošanās kustība, it sevišķi Lietuvā. Skaitā liela, ja salīdzina ar Latviju un Igauniju. Lūk, parādīt arī to un sadarbību, kāda bija starp latviešiem un lietuviešiem, latviešiem un igauņiem. Ir vairāki diezgan plaši aprakstīti gadījumi, piemēram, kā igauņu mežabrālis uz Latvijas robežas pie Alūksnes slēpies mežā. Ar vienu roku, jo otra bija ievainota, viņš izraka bunkuru. Igaunis prata arī latviešu valodu, viņam palīdzēja kāda medicīnas māsa. Bija sadarbība. Bet pats galvenais filmas vēstījums ir par to, ka Baltijas valstis, Baltijas tautas nav padevušās tad, kad bija okupācija, ka mēs fatāli nepakļāvāmies okupācijas varai, ka bija ļoti sīksta pretošanās, tā notika diezgan ilgi, sevišķi tāpēc, ka apstākļi bija bezcerīgi.

 

Jā, Kurzemē, dziļi Ugāles mežu takās, ļoti ilgi pēc Otrā pasaules kaŗa daudzviet vēl 1956. gadā bija mežabrāļi. Vai jaunā filma arī būs dokumentāla?

 

Es mēģināšu to veidot pēc tādas pašas nostādnes, līdzīgi „Padomju stāstam”, ar to pašu pieeju. Tā būs dokumentāla filma, kas pamatosies lielākoties uz intervijām, jo vēl, paldies Dievam, ir cilvēki, kuŗi bijuši jaunatnes pretošanās grupās. Viņiem nu jau ir vismaz 80 gadu, un cilvēku, protams, vairāk nekļūst, liecinieku  ir arvien mazāk. Tātad filma pamatosies uz intervijām. Un arī uz archīva materiāliem, uz čekas archīva materiāliem, ne tikai uz pētījumiem par pretošanās kustību. Auditorija, kam tā domāta, no vienas puses, ir Rietumu sabiedrība. Baltijas valstis fatāli nepieņēma okupācijas varu, visi ar ziediem to nesagaidīja. Tagad, protams, no Krievijas nāk ļoti izteikta propaganda, ka četrdesmitajā gadā un arī pēc tam viss ticis pieņemts lielā mērā brīvprātīgi un nekādas pretošanās nav bijis.
 

 

Vēstures pārskatīšanas periods...

 

Ļoti izteikti. Tāpēc, ka tagad liecinieki nomirst, tātad nav vairs  liecinieku, un tagad tādus brīnumus stāsta  Krievijas jaunie vēsturnieki, kas paši  to nav piedzīvojuši. Viņi izvelk kaut kādus materiālus no čekas archīva un visvisādi mēģina pierādīt, ka šeit visi brīvprātīgi sagaidīti utt. Tie, kas to laiku piedzīvoja, piemēram, mana vecāmāte, stāstīja, ka tas galīgs murgs, galīgs absurds. Taču tas tagad notiek, to dara ļoti konsekventi. Tātad filma paredzēta Rietumu auditorijai, bet es domāju, ka ļoti svētīgi būtu vispār šo periodu parādīt, tieši šo pretošanās momentu - Latvijas, Baltijas valstu jaunatnei arī skolās.
 

 

Pretošanās okupācijai, izpratne par to ir būtiska.

 

Jā, es, piemēram, esmu arī Okupācijas mūzeja Vēstures un zinātnes padomē, tur mēs arī spriežam par Okupācijas mūzeja vēstījumu un ekspozīciju, kādā būtu tā nostādne, tas, ko mēs gribam parādīt. No mūzeja darbiniekiem dzirdēta arī doma, ka jaunatne varbūt ir pieradusi pie tā, ka visu laiku skan tieši tāds upuŗa stāsts, ka mēs esam bijuši pilnīgi upuŗi. Jaunatne gribētu dzirdēt arī to, ka mēs esam pretojušies, ka tajā laikā bijuši arī varoņi. Ka visi nebija  kā aitas, ko tolaik ņēma un iekrāva vagonos.  Es esmu paspējis parunāt ar tiem, kuŗi tajā laikā bija šajās jaunatnes pretošanās organizācijās, dažus arī intervējis. Pats biju pārsteigts. Piemēram, tāds gadījums, ko pastāstīja kāda dāma. Viņa mācījusies medicīnas māsu skolā 1947. gadā. Nu, cik viņai tolaik varēja būt gadu – 17 varbūt. Izrādās, šeit, Rīgā, viņiem bijis plāns uzspridzināt virsnieku namu, sagādājuši mīnu, un viņa  pati to glabājusi savā dzīvoklī. Pēc tam viņi visi saņemti ciet. Protams, bija arī nodevība.
 

 

Kad iecerēts jauno filmu pabeigt, un kad tā varētu iznākt uz ekrāniem?

 

Tas varētu būt 2014.gadā. Tas ir diezgan liels, nopietns darbs. Varētu būt vairākas daļas, taču viss būs ļoti atkarīgs no tā, ar cik cilvēkiem runāsim, cik plašu materiālu apstrādāsim, jo vairāk ar cilvēkiem tiks runāts, jo vairāk ļoti labu epizodu nāks filmai klāt. Pie viena cilvēka biju aizbraucis, un viņš norādīja vēl citus avotus. Tas ir arī plānošanas darbs. Esmu pieteicies Kultūrkapitāla fondā, kur neliels financējums sākumam  ir piešķirts.

 

Domāju, ka atsaucīgi būs arī gan Daugavas Vanagi, gan ārzemju latvieši, gan cilvēki tepat Latvijā, jo tas ir ļoti vērtīgs, nepieciešams darbs patiesai vēstures izpratnei ne tika Latvijā, bet daudz plašāk pasaulē. Aicināsim atbalstīt jauno filmu.

 

Jā, filmai plašāks - visas Baltijas konteksts paredzēts vēl tādēļ, lai to noskatītos arī igauņi, lietuvieši, vēl plašāka auditorija. Līdzīgi kā tas bija ar „Padomju stāstu”, kas aptvēra diezgan plašu laika posmu un lielu reģionu.

 

Vēstures zinātņu doktors, režisors Edvīns Šnore ir viens no tiem cilvēkiem, kuŗra darbos atspoguļojas vesels laikmets. Tā ir dziļa, patiesa, faktos un liecībās pamatota izpratne par laiku, notikumiem un cilvēkiem, - tā aizrauj un sniedz mums kultūrzīmi, pieturzīmi, ceļazīmi, parādot, ka Latvija nekad nav pakļāvusies okupācijas varai un ka tā ir sargājama aizvien, arī pašreiz.

 

Daudzi varoņi, bieži plašāk nezināmi, bet patiesi varoņi ir tepat mums līdzās. Ar savu gara spēku un varoņstāstu Latvijai, tās šodienai un rītdienai.