Drošība ‒ valsts darbakārtības augstākais punkts
Nacionālās drošības padomes sekretārs ģenerālis Jānis Kažociņš intervijā Ligitai Kovtunai    12.06.2017

 

Mūsu saruna notiek atjaunotajā Rīgas pilī, tātad šī ir jūsu darbavieta?

Jā, esmu valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, kas šobrīd, īpaši kopš 2014. gada notikumiem Krimā, ir valsts darbakārtības augstākajā punktā. Mums jābūt īpaši labi sagatavotiem, ja parādās hibrīdkaŗa pazīmes, informācijas manipulēšana, viltus ziņas, kas parādījās saistībā ar vēlēšanām ASV, Francijā, iespējams, arī Vācijā. Un tuvojas taču Latvijas Saeimas vēlēšanas!

 

Īstenībā informācijas kaŗa pazīmes Latvijā ir vērojamas jau kopš neatkarības atjaunošanas, īpaši ‒ kopš 2000. gada vidus, kad intensīvi sāka parādīties ziņas par Latviju kā neizdevušos, mākslīgi izveidotu valsti ar korumpētu polītisko eliti, kas neprot saimniekot, diskriminē mazākumtautības, īpaši krievvalodīgos, un, protams, ka te atdzimst fašisms. Jo vairāk šādas ziņas izplata, jo tās kļūst ticamākas, un mērķis ir ne vien ietekmēt pasaules sabiedrisko domu, bet arī mūs pašus ‒ lai mēs zaudētu ticību paši sev un savai valstij kā vērtībai. Un galvenais ‒ lai ietekmētu mūsu sabiedrotos, radot iespaidu, ka Latvija nepilda savas saistības ne attiecībā uz financēm, ne attieksmē pret mazākumtautībām, mudinot domāt, vai vērts tādu valsti aizstāvēt, riskējot ar savas valsts cilvēkiem un naudu.

 

Vai mēs pietiekami labi turamies pretī, vai pietiekami skaļi skaidrojam par 16. martu, arī par zināmajiem 2% no IKP valsts aizsardzībai, ko taču mēs pildām?

Vienmēr varam darīt vairāk. Pamatjautājums ir ‒ vai turpinām būt droša un patstāvīga valsts un vai darām visu nepieciešamo, lai savu valsti aizstāvētu. 

 

Attiecībā uz 2%. Var saprast Donalda Trampa teikto NATO vadītāju sanāksmē Briselē, ka Eiropai pašai jāsaņemas un nav jāpaļaujas tikai uz to, ka ASV nosargās Eiropu. Prezidents Tramps nav pirmais ASV prezidents, kuŗš to ir teicis. Svarīgi, ka viņš bija ieradies tikties ar NATO vadītājiem. Viss viņa teiktais bija ar mērķi stiprināt NATO. Baltijas valstis to bija sapratušas jau agrāk, un arī Latvijas Saeima nolēma palielināt financējumu valsts aizsardzībai. Šos 2% no IKP sasniegsim jau 2018. gadā. Tas nozīmē, ka kopš Velsas galotņu apspriedes (samita) pirms diviem gadiem esam gandrīz divkāršojuši aizsardzībai paredzētos līdzekļus. Tik straujā tempā palielināt izdevumus nav viegli nevienai valstij.

 

Latvijā šai jomā palīdzēja laba plānošana un mērķtiecīga virzība. Turklāt ‒ ir izveidota un nostiprināta Zemessardze. Arī sabiedroto uzņemšana apliecina, ka protam lietderīgi izmantot resursus. Tai pašā laikā ir svarīgi saprast, ka tikpat nozīmīga kā militārais nodrošinājums ir arī tautas uzticība, cieņa un mīlestība pret savu valsti. Un arī šim aspektam ir jāveic attiecīgi pasākumi, piemēram, jādemonstrē, ka valsts pārvalde ir godīga, ka valstī ir cilvēka cienīgas veselības un izglītības nozares utt. Arī te ir pozitīva virzība, jo valsts ir apņēmusies un sākusi izglītības, veselības un nodokļu nozares reformas. Jācer, ka labi izdosies.

 

Tātad jūs augstu vērtējat Latvijas Zemessardzi? 

Protams, tā ir ļoti svarīga. Atšķirībā no Somijas, Igaunijas un Lietuvas mēs esam atteikušies no obligātā militārā dienesta (OMD). Polijā arī nav OMD, taču poļi savas valsts aizsardzībai jau ilgāku laiku novirza vairāk nekā 2% no IKP, un tas pierāda, ka OMD valsts aizsardzībai nav izšķirošs. Latvijā pieņemts lēmums, ka šobrīd jāiegulda līdzekļi profesionālā kaŗaspēka pilnveidošanā, lai tas būtu kaujasspējīgs. Zemessardze, savukārt, ir brīvprātīgs bruņoto spēku formējums, kuŗā cilvēki iestājas, jo vēlas. Ilgāku laiku darbojoties, tas spējās un zināšanās ir pietuvojies profesionālā dienesta līmenim. Un vēl jāņem vērā ‒ tie, pret kuŗiem mums potenciāli varētu būt jākaŗo, nebūs nekādi OMD formējumi, bet gan profesionāli sagatavoti kaŗavīri ‒ tie būs apmēram tādi paši kā „zaļie vīriņi” Krimā. Nav godīgi pret tādiem sūtīt tikko šaut un pucēt zābakus iemācījušos OMD kaŗavīrus.

 

Kā vērtējat Latvijas Bruņoto spēku, īpaši tā vadības spējas? Pats taču esat Britu armijas ģenerālis, turklāt ar starptautisku pieredzi.

 Precīzēšu ‒ Latvijas militārajā terminoloģijā ‒ brigādes ģenerālis. Runājot par mūsu bruņotajiem spēkiem, svarīgi atzīmēt, ka aizvadīto 25 gadu laikā ir bijis daudz iespēju mācīties un pilnveidoties, ne tikai pašu Aizsardzības akadēmijā un dažādos kursos, bet arī ārzemēs. Tartu darbojas Baltijas militārā kolledža, kur mācībspēku un arī kursantu vidū ir daudz ārzemju virsnieku. Latvijas augstākie virsnieki mācījušies ASV un Lielbritanijā, kas nozīmē, ka notikusi stingra kadru atlase un iespēja iegūt tādas pašas zināšanas un prasmes, kādas ir mūsu sabiedrotajiem. Turklāt Latvijas kaŗavīri ir piedalījušies daudzās ārvalstu militārajās misijās, redzējuši un piedzīvojuši, ko nozīmē reāla kaŗadarbība. Vienvārdsakot ‒ par mūsējo līmeni nav bažu. 

 

Vai tas, ka mūsu valstī joprojām problēma ir korrupcija, kas traucē starptautiskajam tēlam, arī nav daļa no modernā hibrīdkaŗa, ko inspirē kādi pretspēki? 

Ir taisnība, ka Krievija izmanto korrupciju kā līdzekli, tāpat kā kiberuzbrukumus. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc valstī neesam tikuši galā ar korrupciju ‒ „aplokšņu algas”, ēnu ekonomika ir mūsu pašu iekšējā problēma. Un tomēr, būdams optimists, uzskatu, ka palēnām tiekam galā. Ir cita problēma ‒ šķiet, mēs pārāk plaši un atklāti stāstām par savām nepilnībām, bet ne tik plaši par savām veiksmēm. Mūsu sabiedrotie savus veiksmes stāstus stāsta pārliecinošāk, stāstus par korrupciju savās zemēs, tā teikt, paturot pie sevis. Mūsu cilvēkos gan ir apziņa, cik korrupcija ir briesmīga, taču nav iestrādāts apziņā, ka tā arī ir ikviena paša atbildība. Ja cilvēki joprojām ļaus korrupcijai pastāvēt, izvairoties no nodokļu maksāšanas, bet tajā pašā laikā sagaidot pensijas un valsts veselības aprūpi, nekas nemainīsies. 

 

Kārtējo reizi salīdzinājums ar Igauniju ‒ viņu veiksmes saista ar to, ka igauņi laikus atbrīvojušies no vecajiem komūnistiem valsts pārvaldē. Mēs nevaram atrisināt jautājumus, kas saistīti ar „čekas maisiem” un lustrāciju...

Jāteic gan, ka Latvijā čekas darbinieki un aģenti visai drīz tika izslēgti no aprites ‒ sakarā ar viņu nespēju piedalīties atjaunotās valsts pārvaldē un īpaši tāpēc, ka bija zināmie „maisi”... Attiecībā uz mūsu Ziemeļu kaimiņu, atcerēsimies, ka lielākais skandals bija Hermaņa Simma lieta. Viņš bija nacionālās drošības pārvaldes vadītājs, kuŗš atbildēja par pielaidēm valsts noslēpumam, tika bargi notiesāts par spiegošanu un bija bijis čekas aģents. Mūsu attiecīgā kartotēka nav pilnīga, taču palīdz novērst tādus gadījumus. 

 

Ir filozofisks jautājums ‒ vai komūnistu partijas vadošie darbinieki, kas taču deva čekai uzdevumus, drīkstēja turpināt darbību atjaunotajā valsts pārvaldē? Tika pieņemts stratēģiskais lēmums ‒ strādāt kopīgā virzienā, nevis pieļaut viņu atsevišķu darbošanos. Nevar arī apgalvot, ka visi cilvēki, kas savulaik dažādu iemeslu dēļ bija saistīti ar komūnistu partiju, tādēļ ir ļauni un Latvijas valstij naidīgi.

 

Jūs esat viens no vislabāk informētajiem cilvēkiem valstī. Kā ir „sadzīvot” ar šo lielo informācijas nastu, un vai tā ļauj jums palikt optimistam? 

Ja cilvēks mēģina nemitīgi atcerēties visu, kas ar viņu noticis, tas tiešām var kļūt apgrūtinoši... Es apzināti nemēģinu atcerēties, piemēram, to operatīvo informāciju, ar kuŗu man bija jādarbojas, kad biju Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks. Jā, joprojām saņemu daudz klasificētas un atklātas informācijas. Skatu to kopumā, piedalos sarunās ar kolēģiem, domnīcu pārstāvjiem. Piemēram, nesen piedalījos Latvijas ārpolītikas institūta rīkotajā Rīgas dialoga konferencē, kuŗā piedalījās 40 dalībnieki no 16 valstīm, tostarp augstas Krievijas bijušās amatpersonas.

 

Situācija pasaulē tiešām ir bīstama, varbūt pat vēl bīstamāka nekā „aukstā kaŗa” laikā, tomēr saredzu pamatu savam optimismam. Galvenokārt tāpēc, ka Rietumi ir sākuši saprast mūsu situāciju. NATO kopš 2014. gada ir nostiprinājusies. Baltijas valstīs un Polijā šobrīd ir četri sabiedroto bataljoni. Tas ir milzīgs sasniegums. 

 

Sekojot Baltijas valstu prezidentu piemēram, nesen nedēļu pavadīju ASV kopā ar Igaunijas un Lietuvas prezidentu drošības padomniekiem. Apmeklējām vietas un tikāmies ar cilvēkiem, kuŗiem nav vienkārši piekļūt. Bijām Baltajā namā, ASV Senātā, bija tikšanās un sarunas ASV ārlietu un aizsardzības ministrijās, domnīcās. Secinājums ‒ mums ir labi iestrādāti ceļi un pamats turpmākai sadarbībai, lai saglabātu un stiprinātu saikni ar ASV. 

 

Esat atgriezies Latvijā jau 2002. gadā, un uz palikšanu...

Abi mani vecāki ir latvieši, esmu uzaudzis Anglijā, bet ļoti latviskā vidē. Turklāt, būdams Britu armijas ģenerālis, trīsarpus gadus darbojos Latvijā. Mana pēdējā darbavieta bija ‒ Slovakijas Republikas bruņoto spēku pavēlnieka padomnieks. Tas bija nopietns motīvs manam lēmumam atgriezties Latvijā, jo ‒ kāpēc gan lai es ar savu pieredzi un zināšanām palīdzētu citai valstij, nevis savai Latvijai?! Tāpēc 2002. gadā atvaļinājos, pilnībā pārcēlos uz Latviju un man bija iespēja palīdzēt Latvijai iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Šajos laikos nevar paļauties tikai uz savām spējām vien, lai nosargātu savu valsti. Pēc vēstures datiem ‒ 1938. gadā Latvija veltīja no visiem valsts izdevumiem aizsardzībai 27%, tātad vairāk nekā ceturto daļu no sava budžeta. Tā ir milzīga summa, bet tas mūs nenosargāja no okupācijas. 

 

Jūsu tēvs, Indulis Kažociņš, savulaik bija Brīvās Latvijas rēgulārs korrespondents ‒ īpaši par vēstures un polītikas jautājumiem, man personīgi ‒ liela autoritāte. Viņa spalvai pieder vismaz divas vērtīgas grāmatas – „Latviešu kaŗavīri zem svešiem karogiem 1940.-1945. (1999. g.) un „Straumēni Anglijā 25 gados” (2000. g.).

Turklāt ‒ viņš pats bija Latvijas armijas rezerves virsnieks. Arī man viņš bija liela autoritāte vēstures un polītikas jautājumu skaidrošanā. Patiesībā ‒ viņš man bija draugs, kas ir vairāk nekā tēvs. Būdams ļoti zinošs un vienlaikus atvērts cilvēks, kas prata uzklausīt un cienīt citu domas, tēvs kļuva par veiksmīgu jaunatnes audzinātāju. Šobrīd palēnām kārtoju viņa bagātīgo archīvu, ko nododu Latvijas Kaŗa mūzejam. Indulim Kažociņam šogad 8. jūnijā apritētu 100 gadu.

 

Savukārt Induļa tēvs bija komponists Kārlis Kažociņš, pazīstamās koŗa dziesmas „Kā gulbji” autors, kuŗam aizvadītajā gadā svinējām 130. gadadienu. Viņa vārdu nes Madlienas mūzikas un mākslas skola. 

Taurupē joprojām atrodas mūsu dzimtas īpašumi. Māju Lielūži gan vairs nav, bet ir kapu kalniņš, kuŗā atdusas četras Kažociņu paaudzes.