Domāt pašiem ar savu galvu
   16.01.2018

 

 

D. Auers ir studējis Londonas Ekonomikas augstskolā (LSE) un Londonas universitātes kolledžā (UCL) Apvienotajā Karalistē. 2005.-2006. gadā bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Berklijā un 2014. gadā – Baltijas-Amerikas Brīvības fonda pētnieks Wayne State universitātē Detroitā. 2015. gadā Palgrave MacMillan izdevniecībā Londonā un Ņujorkā tika izdota D. Auera grāmata “Comparative Politics and Government of the Baltic States: Estonia, Latvia and Lithuania in the 21st Century” (Baltijas valstu polītika un pārvaldība: Igaunija, Latvija un Lietuva 21. gadsimtā).

 

Certus ir Latvijā pirmā domnīca, kas veidota ar 100  % privātā financējuma palīdzību un apvieno gandrīz visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares – farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanču, lauksaimniecības u.c. Domnīca ir izveidota, lai privātā, akadēmiskā un publiskā sektora stratēģiskas sadarbības rezultātā panāktu ekonomisko izaugsmi, kas savukārt samazinātu nabadzību, uzlabotu veselības aprūpi un izglītību, kā arī lai apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos. Pēdējā gada laikā domnīca ir nākusi klajā ar vairākiem pētījumiem un ziņojumiem par globālajiem satricinājumiem, Latvijas izaicinājumiem, par Latvijas demografisko portretu šodien un rīt.

 

Runājot par pārmaiņām visā pasaulē un to, kā tās ietekmē arī mūs, jājautā – vai cilvēki grib mainīties laikam līdzi? Vai mūsu domāšanu var “paātrināt”?

 

Domnīca uzskata, ka mums ir jāsāk domāt ar savu galvu. Latvija 2017. gadā ļoti atšķiras no tās Latvijas, kas bija pirms desmit vai divdesmit gadiem. 1997. gadā Latvijas attīstības seju, virzienu lielā mērā noteica starptautiskās organizācijas. Latvija gribēja iestāties Eiropas Savienībā, un 1997. gadā Eiropas Savienība publicēja savu Agenda 2000, kas ļoti skaidri norādīja, kādas reformas Latvijā ir jāveic ekonomikā, valsts pārvaldē, cīņā pret korupciju utt. Latvija bija teicams skolnieks un labi izpildīja visas šīs prasības – piemēram, iestājoties OECD vai eirozonā. Šobrīd vairs nav ”starptautisko klubiņu”, kur iestāties, vairāk nebūs norādījumu, ko darīt. Ir pienācis tas brīdis, kad valstij, it sevišķi valstsvīriem, ir jāsāk domāt ar savu galvu. Mēs domnīcā cenšamies identificēt tās nozares, kuŗās Latvija ir konkurētspējīga, par kuŗu nozaru attīstību vajadzētu domāt vairāk. Mēs arī cenšamies identificēt izaicinājumus, kas Latvijai ir – piemēram, demografija, lai mudinātu lēmuma pieņēmējus domāt par šiem jautājumiem.

 

Domnīca runā par izaicinājumiem Latvijai – par demografijas jautājumiem kontekstā ar iedzīvotāju struktūras izmaiņām, technoloģiju attīstību un ideoloģijas jeb polītikas procesiem un virzību, kas ir aktuāli gan Eiropā, gan pasaulē. Kā tas ietekmē Latviju?

 

Galvenais jautājums Latvijā ir demografija. Par to jau daudzus gadus ir stāstījis Latvijas Nākotnes fonds, Ilmārs Mežs, bet šogad, pateicoties tam, ka ekonomika aug diezgan ātri, aktuāls kļūst darbaspēka jautājums. Mums ir jātiek galā ar demografijas jautājumu, kuŗā ir divas galvenās lietas. Pirmā – iedzīvotāju skaits sarūk, bet vecums palielinās. 2016. gadā, pēc tautas skaitīšanas datiem, Latvijā bija 1,97 miljoni iedzīvotāju, un tas ir par 700 000 jeb 26 procentiem mazāk, salīdzinot ar 1990. gadu, kad Latvijā bija 2,6 miljoni iedzīvotāju. Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās vidēji par 74 cilvēkiem dienā. Tas ir svarīgi, jo runa ir par darbaspējīgiem cilvēkiem, kuŗi strādās, maksās nodokļus, tā uzturot valsts infrastruktūru. Otrā, ne mazāk svarīgā lieta ir urbanizācija – cilvēki aizvien vairāk dodas uz Rīgu un tās apkārtni. Jautājums ir, ko darīt ar mazajām pilsētām, cik tās ir konkurētspējīgas? Piemēram, viena no Latvijas skaistākajām pilsētām Cēsis? Pilsētai ir sava attīstības stratēģija, tā ir viena no tām pilsētām, kas, manuprāt, veiksmīgi ir izmantojusi Eiropas Savienības fondu naudu. Cēsis ir kultūras pilsēta, kuŗā notiek dažādi sarīkojumi, koncerti. Tajā pašā laikā Cēsis ir savā ziņā izolēta pilsēta no galvaspilsētas Rīgas.

 

Ko darīt?

Tas, ka vajadzīgas divas stundas, lai nokļūtu Rīgā, patiesībā ir absurdi. Ja būtu attīstīta vilcienu satiksme ar Rīgu, Cēsis būtu kā tās priekšpilsēta. Varētu dzīvot Cēsīs un strādāt Rīgā. Transports nav attīstīts, un tad ir tā, ka ir Rīga un ir pilsētiņas, kuŗas atrodas tādā kā izolācijas situācijā. Ir skaidrs, ka tuvākajā laikā Rīga koncentrēs vēl vairāk iedzīvotāju. Rīgā ir lielākas algas, lielākas attīstības iespējas, un mūsu aprēķini rāda, ka Rīgā IKP uz vienu iedzīvotāju ir apmēram tikpat liels kā Lielbritanijā un divreiz lielāks nekā jebkurā reģionālā pilsētā. Tātad mums it kā vajadzētu orientēties uz Rīgas attīstību, bet ir arī skaidrs, ka mēs nevaram ignorēt reģionus un mazās pilsētas. Ko mēs darīsim? Ir jāpieņem lēmums, domājot par nākamo Eiropas Savienības Kohēzijas fondu financēšanas periodu. Vai mēs turpināsim to stratēģiju, kas ir bijusi līdz šim – sadalām visu mazos projektiņos? Piemēram, uzbūvējam mazā pilsētiņā veloceliņus vai apgaismojumu? Varbūt uzmanība jāpievērš lielākiem projektiem – kā vilcieniem, kas savienotu pilsētiņas ar Rīgu, un tas veicinātu gan cilvēku izvēli dzīvot šajās pilsētiņās, gan palielinātu ekonomisko sasaisti ar galvaspilsētu. Protams, uz šo jautājumu, kā rīkoties, atbildēt ir sarežģīti. Un nav jau tā, ka reģioni ir neveiksmīgi. Piemēram, Liepājā ir labi uzņēmumi, kas nodarbina cilvēkus ražošanā,  un skaidrs – ir arī vēl citas pilsētas ar potenciālu ilgtermiņā. Bet šīm pilsētām ir potenciāls, jo tām ir ostas, speciālās ekonomiskās zonas. 

 

Ja runājam par darbaspēka trūkumu, vai nevajadzētu runāt par tā saucamo strukturālo darbaspēka trūkumu? Ir cilvēki, kuŗri savas profesijas apguvuši krietni sen, bet tagad tajās ir pārmaiņas un viņu prasmes vairs neatbilst prasībām. Bezdarbnieku apmācība ilgus gadus piedāvā gandrīz vienu un to pašu, uzņēmumi savukārt negrib apmācīt cilvēkus, kuŗiem jau ir aptuveni piecdesmit. Veidojas lieko cilvēku slānis, un tad daudzi aizbrauc, jo ar “melnajiem darbiem” Latvijā nevar nopelnīt izdzīvošanai. Vai šai problēmai, jūsuprāt, ir kāds risinājums?

 

Tas bieži ir mājokļu jautājums. Cilvēks var atrast sev piemērotu darbu kādā pilsētā, bet pārcelšanās un noīrējama mājokļa atrašana ir neiespējama lieta, jo pilsētā vienkārši nav izīrējamu mājokļu. Rīgā ir brīvi mājokļi, bet cenas ir augstas. Mazpilsētā neko nevar noīrēt, un tā ir nozīmīga problēma, kas ierobežo mobilitāti. Valsts var risināt šo problēmu, ne jau privātais sektors būvēs mājas darbiniekiem. Tas ir ilgtermiņa projekts un, visticamāk, tie varētu būt Eiropas fondi, bet tikai no nākamā plānošanas perioda, no 2021. gada. Bet runājot par darbaspēku, ļoti svarīgi ir saprast, ka nākotne ir digitālais laikmets. Latvijā nav pietiekami daudz IT ekspertu, un runa nav tikai par programmētājiem, bet, piemēram, par mūsdienu inženieriem. IT ir joma, kuŗā Latvija varētu darboties, kurā algas ir labas. Inženieŗiem, kuŗi Latvijā strādā ar digitālajām technoloģijām, algas ir tādas pašas kā Zviedrijā. Un tad parādās jautājums, vai darbaspēku vajag ievest no ārzemēm, jo kur lai mēs atrodam tādus speciālistus? Tas ir sarežģīts jautājums – par darbaspēka ievešanu, un atbildes tam nav.

 

IT jomā ļoti augstu tiek vērtēta Tartu universitāte Igaunijā, tiek apgalvots, ka Rīgā mācības ir zemākā kvalitātē un savā ziņā  vecmodīgas, jo trūkst modernā nākotnes iespēju skatījuma? Vai tiešām tā ir? Kāpēc?

 

Jūsu sacītajam varētu piekrist, bet iemesls ir viens – pavisam cits financēšanas modelis augstākajā izglītībā Igaunijā. Financējums un augstskolu panākumi ir kā viens pret vienu. Bagātākās augstskolas parasti arī ir labākās. Eiropas bagātākās augstskolas ir Oksforda un Kembridža, pēc tam Londonas, un tās arī ir pirmajās TOP vietās. Tāpat arī Amerikā – vispirms ir Hārvarda un Jeila. Igaunijā augstākajai izglītībai visvairāk tērē infrastruktūrai un pasniedzēju algām. Maniem kollēgām Tartu universitātē ir krietni lielākas algas nekā Latvijas Universitātē, bet darba pienākumu krietni mazāk, proti, viņiem grupās ir mazāk studentu. Un viņi ar tiem var strādāt daudz intensīvāk.

 

Igaunijā nav maksas augstākās izglītības, valsts nosaka, cik studentus katrā specialitātē uzņemt. Tiesa gan, uzņēmēji Latvijā apgalvo, ka viņus apmierina tas IT līmenis, kādā Latvijā tiek mācīts, turklāt lielie uzņēmumi studentus piesaista jau mācību laikā. Problēma Latvijā ir tā, ka gada laikā vajadzīgi aptuveni 3000 IT speciālistu, bet šajā nozarē gadā ienāk tikai 650. Rezultātā uzņēmumi pārpērk profesionāļus cits no cita. Iespējams, vajadzētu dibināt īpašu IT skolu, apvienojot vairāku Latvijas augstskolu spēkus, lai tā būtu mācību iestāde, kas piesaista ne tikai studentus no Latvijas un lai mūsējie nebrauktu uz Tartu. Augstskolas ir sākušas veidot universitātes pilsētiņas, un tās ir kā diena pret nakti, ja salīdzina ar to, kas bija agrāk. Tas piesaista studentus un arī pasniedzējiem ir vieglāk un patīkamāk strādāt.

 

Varbūt vajag beigt arī nozaru dublēšanos? Cik augstskolās māca ekonomiku, pedagoģiju un vēl citas programmas? Varbūt labāk vienu ekonomikas programmu ar visām apakšnozarēm?

 

Man liekas, ka polītiska griba šo jomu sakārtot ir, par to liecina, piemēram, Latvijas Universitātes un RPIVA apvienošana. Manuprāt, tas bija pareizs lēmums, jo mūsdienās uzturēt atsevišķu augstskolu, kas nodarbojas ar pedagogu sagatavošanu, ir aizvēsturiski. Pretestība bija milzīga! Protestējot studenti un pasniedzēji izgāja ielās. Iedomājieties, kas notiks, ja mēģinās reģionālās augstskolas pievienot augstskolām Rīgā!

 

Jautājums – politiskā griba ir ministram vai Saeimai?

 

Domāju, ka valdībai ir un Saeimas loma izpildvaras jautājumos ir minimāla. Ja izpildvarai Saeimā ir vairākums, tad tā var rīkoties. Cik gadus bija Vienotības valdība, bet lielo reformu īsti nebija.

 

Ne visi acīmredzot bija gatavi riskēt ar savu karjēru polītikā...

 

Premjers jau arī bija gatavs uzņemties atbildību par nodokļu reformu. Bija pētījumi, bija diskusijas, tikšanās ar nozaru pārstāvjiem, viss notika veselu gadu. Es nerunāju par rezultātu, bet notika kustība uz priekšu, un tas ir nozīmīgi. 

 

Vai nav tā, ka nodokļu reformas un darbaspēka jautājumos galvenā loma ir darba devējiem, kam, protams, ir savas intereses, kuŗas ne vienmēr var vērtēt pozitīvi? 

 

Darba devējiem liela ietekme visā pasaulē, pat Ziemeļvalstīs, jo arodbiedrībās samazinās biedru skaits, bet arodbiedrības ir tās, kuŗas var aizstāvēt darba ņēmēju intereses. Otrs iemesls ir globālizācija – globālā pasaulē darba devējiem ir liela ietekme, jo vienmēr ir risks, ka viņi var aiziet, pārcelties, ja viņiem apstākļi ir vai liekas nelabvēlīgi. Cik tālu ir Igaunijas vai Lietuvas robeža!?

 

Lielai daļai iedzīvotāju Latvijā ir negātīva attieksme pret darba devējiem, jo tas, ko mēs saucam par “mežonīgo kapitālismu”, pie mums ir pilnā plaukumā. 

 

Piekrītu, bet viens efekts, ko varētu dot demografiskā krize, ir tas, ka darba devējs maina savu attieksmi pret darbiniekiem. Piemēram, Ulža Pīlēna birojs Liepājā ir piemērs attieksmei pret darbiniekiem, cilvēki vairs neiet prom, jo darba apstākļi un algas ir ļoti labas. Liepājā darbiniekiem ir uzbūvētas pilnībā iekārtotas dzīvokļu mājas. Domāju, ka aizvien vairāk uzņēmēju būs spiesti mainīt savu attieksmi.

 

Vai tas nozīmē, ka šobrīd valdībai nevajadzētu dot brīvu zaļo gaismu viesstrādniekiem?

 

Šajā jautājumā jābūt stratēģijai, ir jāzina, kuŗās nozarēs ir deficits, un jācenšas maksimāli daudz vajadzīgo speciālistu tomēr atrast Latvijā. Ceļš uz “gudro migrāciju” ir ceļš uz izglītības eksportu. 2016. gadā Latvijā bija 6300 ārvalstu studentu. Cilvēki, kuŗi ir ieguvuši izglītību, zina valodu un jau pazīst kultūru, būtu labs papildinājums Latvijas darba tirgū. Liela daļa, protams, atgriezīsies savās mājās vai dosies tālāk uz citām Eiropas valstīm, bet viena daļa varētu palikt.

 

Mēs pārrunājām tikai daļu to izaicinājumu, ar kuŗiem Latvija saskaras un saskarsies, bet ir skaidrs, ka viegli nebūs un ka nākotne tomēr ir atkarīga no tā, cik saprātīgi spēsim pieņemt lēmumus. Vai, jūsuprāt, mums tas izdosies?

 

Es esmu optimists, vienmēr cenšos tāds būt.