Darba vīrs – Eduards Silkalns
Viktors Hausmanis    09.05.2017

 

 

Esmu pārliecināts, ka daudzi mūsu lasītāji, atverot kārtējo laikraksta numuru, gaida tur ieraudzīt un noteikti izlasīt Eduarda Silkalna kārtējo rakstu – ne par polītiku, bet gan par tikko kā izlasītu jaunu grāmatu, visbiežāk tie ir latviešu autoru darbi, taču viņš analizē arī cittautu prozaiķu sacerējumus. Gadi iet, un Silkalna raksti iemanto it kā dubultu nozīmi: tos izlasot, iemantojam labi argumentētu, lietišķu vērtējumu par viņa izlasītā autora darbu, un rodas griba pašiem ar to iepazīties tuvāk. Taču – laiks nav apstādināms, izlasītās avīzes krājas kādā grāmatu plauktā, tad tās izmantojam kā ietināmo vai logu tīrāmo materiālu, un liekas, ka visi mūsu raksti kopā ar nolietotiem avīžu saiņiem aiziet nebūtībā. Taču – tā tikai šķiet! Šodien ar patiesu interesi atšķiŗu Silkalna grāmatu “Kritikas krāja”, kas vairāk nekā pirms divdesmit gadiem publicēta Austrālijā, grāmatas autors man to uzdāvināja ar ierakstu: “Tikšanās reizē 1997. gada septembrī. Eduards Silkalns.” Jā, toreiz viņš Rīgā vēl tikai viesojās.

 

Interesanti, ka recenzijas par dažādu autoru darbiem Silkalns sāka rakstīt, kad viņam bija tikai – divdesmit! 1957. gada 19. septembrī lasītāji Austrālijas Latvietī varēja iepazīties ar Silkalna rakstu “Jauni vēji”, kuŗā viņš analizē Dzintara Soduma romānu “Taisām tiltu pār plašo jūru”. Un pēc pāris gadiem avīzē parādījās recenzija ar virsrakstu “Jaunais un vecais Eglītis”, kuŗā Silkalns analizē Eglīša romānu “Ilze”, turklāt zīmīgi, ka grāmatā “Kritikas krāja” daudz uzmanības veltīts ne tikai Austrālijā dzīvojošo rakstnieku darbiem, bet autors uzzīmē tur trimdas literatūras norises un attīstību apmēram trīsdesmit piecu gadu gaŗumā, un līdz ar to tā kļūst par stabilu ieguldījumu latviešu literātūras vēsturē. Šie raksti šodien sniedz priekšstatu par to, kādi darbi toreiz bija iezīmīgi un laikmetam raksturīgi.

 

Tagad laiks, protams, mainījies – Eduards Silkalns kopā ar dzīvesbiedreni Selgu dzīvo Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā, reižu reizumis sazvanāmies, tiekamies pie kafijas tases kādā no pilsētas nelielajām kafejnīcām, un vienmēr risinās spraiga saruna par to, kas Latvijā, galvenokārt, kultūrā notiek, kas jauns teātŗos un kādas izrādes būtu jānoskatās. Silkalnam nereti līdzi ir kāds vīkšķis ar teātŗa recenzijām vai izrāžu programmām vācu valodā: viņš ik pa laikam viesojies pie dēla, ievērojama vijolnieka Austrijā, skatījies teātŗu un operu izrādes, un mans zināšanu loks nu kļūst drusku plašāks par teātŗa norisēm Eiropā.

 

Eduards un Selga ir lieli teātŗa cienītāji un mīļotāji, reizēm tiekamies teātŗu izrādēs, bet visbiežāk par redzēto izdiskutējam sarunu seansos pie kafijas tases, tad vienmēr apbrīnoju Silkalnu kā objektīvu izrāžu vērtētāju. Šī viņa prasme nav radusies pēkšņi un vienkārši, bet – vairākus gadus dzīvodams Melburnā, Eduards cītīgi sekojis līdzi latviešu teātŗa mākslas norisēm Austrālijā un bija viens no erudītākajiem latviešu teātŗa kritiķiem, kaut arī līdzās viņam darbojās vairāki cienījami teātŗa vērtētāji, to skaitā jāpiemin N. Luce, M. Kalniete, K. Freimanis. Kad vairāk nekā pirms desmit gadiem rakstīju grāmatu “Latviešu teātris Austrālijā”, stingrākais balsts un Austrālijas teātŗa procesa un parādību zinātājs un vērtētājs man bija Silkalns un viņa recenzijas Austrālijas Latvietī. Tāpēc arī šodien ir tik svarīgi apmainīties domām un vērtējumiem par teātra norisēm Latvijā. Brīžam pat žēl, ka Silkalns laikrakstā Laiks raksta tikai par prozas darbiem, lieti noderētu arī viņa spriedumi par teātŗa izrādēm, turklāt mūsu vērtējumi allaž saskan. 

 

Ar jaunāko grāmatu apcerēm Eduards Silkalns joprojām turpina svētīgu darbu: 2015. gadā iznāca viņa otra recenziju grāmata ar neparastu virsrakstu “Par grāmatām un dzīvi”. Tajā ievietoti Laikā publicētie viņa raksti par Latvijā un svešatnē dzīvojošo literātu grāmatām, tajā varam izlasīt gan par Noras Ikstenas, gan Indras Gubiņas un Jāņa Joņeva, gan Viļņa Baumaņa prozas darbiem, un īstenībā Silkalns kopj taku, kas pēdējos gados Latvijā tā kā piemirsta: agrāk, kā iznāca grāmata, tā allaž avīzē vai žurnālā par to parādījās recenzija. Tagad tas notiek ļoti reti, un tāpēc man ir prieks, ka esmu varējis lasīt Silkalna rakstītos, analitiskos latviešu un dažkārt arī tulkoto darbu vērtējumus. Paiet gadi – Silkalna rakstu krājumi-kopojumi kļūst par nozīmīgu latviešu literātūras vēstures sastāvdaļu.

 

Vienmēr ir prieks šo enerģijas pilno cilvēku satikt, jo no Silkalna staro tāds draudzīgs lādzīgums. Arī viņa dzīves ritējums ir bijis gana interesants: agrie bērnības gadi Rīgā, pirmais skolas laiks – Vācijā, tad ceļš uz Austrāliju; turpinās skolas gaitas, tad studijas un darbs Melburnas universitātes Skolotāju institūtā, kur viņš kļūst par docentu; pēc tam Vācija, kur no 1975. līdz 1978. gadam Silkalns bija Minsteres Latviešu ģimnazijas direktors un – atkal Austrālija. Tieši tur ar Eduardu Silkalnu iepazinos 1993. gadā. Bieži gaidu Silkalna telefona zvanu, lai norunātu mūsu nākamo tikšanos. Silkalni ir kļuvuši par īstiem rīdziniekiem – te ir viņu mājas, te ir darbs viņu meitai, bet – ja šeit paliek garlaicīgi, – pāris nedēļas var aizlaist uz Austriju pie dēla vai arī aizbraukt uz Liepāju un noskatīties tur kādu izrādi. Spriganuma Eduardam Silkalnam ir diezgan! Satiekot viņu, redzu – jauns, darbīgs cilvēks! Bet tad – nejauši ieskatos kalendārā: un tur melns uz balta rakstīts - šogad maija mēnesī Eduardam Silkalnam paliek astoņdesmit! Nebiju pat iedomājies! Tāpēc – novēlu viņam joprojām būt darbīgam latvietim un latviešu kultūras kopējam!