Cik lielas cerības uz gaišiem prātiem?
LR izglītības ministrs Kārlis Šadurskis intervijā Ligitai Kovtunai    16.08.2016

 

Retais ministrs var lepoties ar tik sekmīgu panākumu – tikai šā gada februārī stājāties ministra amatā, un jau pēc pieciem mēnešiem pieņemta skolotāju algu reforma, kam jūsu priekšgājēji nevarēja un nevarēja panākt valdības apstiprinājumu un kam tik nikni pretojās Latvijas pašvaldības un izglītības darbinieku arodbiedrība. 

 

Arodbiedrības dara savu darāmo, savukārt pašvaldības aizstāv savas intereses. Turklāt tie ir ministrijas galvenie sociālie partneŗi. Kā katru darbu darot, ir jāsaprot, kur ir iespējams panākt vienošanos, kur ne. Manuprāt, tas bijis viens no galvenajiem iepriekšējo ministru „klupšanas akmeņiem”  – viņi, šķiet, mēģināja panākt  vienošanos ar absolūti visiem.

 

Visi jautājumi ir jāizdiskutē, līdz zināmai robežai ir jāvienojas, bet pats svarīgākais  – kas ir mūsu mērķis, ko gribam sasniegt un kādu ceļu iesim. Un tad vienkārši jāiet. Protams, vēl daudz kas precizējams darba gaitā, bet galvenais ir izdarīts – ir ielikti pamati, arī tam, lai pašvaldības sakārtotu savu izglītības financēšanas tīklu. Ceru, ka šī reforma būs arī instruments, kā piesaistīt jaunos pedagogus. Pēc reformas skolā varēs nopelnīt vairāk nekā valstī vidēji. Gandarījums ir milzīgs, bet šajā darbā tas diezgan ātri noplok, jo tūlīt nāk klāt jauni darbi, kas jādara, turklāt – visi steidzami.

 

Nākamais lielais darbs?

 

Izglītības saturs. Izglītības kvalitāte, kas savukārt nozīmē pedagoga motīvāciju un šī motivētā pedagogu esamību skolā. Līdz šim parasta parādība bija tāda, ka jaunais skolotājs nostrādā gadu, divus, tad dodas prom uz kādu mazāk atbildīgu un vairāk apmaksātu darbu. Turklāt tas viss ir iespējams tikai skolās, kas piedāvā mūsdienīgu mācību vidi – nevar būt tā, ka bērns nav redzējis neko daudz vairāk par tāfeli un krītu, un papīra formāta drukātu grāmatu. Tā arī, protams, ir vajadzīga, bet nepieciešams ir kabinets ar mūsdienīgu aprīkojumu. To, savukārt, var izdarīt tikai, ja skola ir pietiekami liela, jo tad iespējams, piemēram, arī piesaistīt Eiropas naudu.

 

Jauno izglītības saturu paredzam ieviest četros gados; 2018./2019. mācību gadā 4. – 10. klasēs, nākamajos gados „nosedzot” visu izglītības ciklu no 1. līdz 12. klasei. Tuvākā gada laikā šis saturs ir jāizstrādā, jo laiks rit. 2017./2018. mācību gadā jau jānotiek metožu aprobācijai un jāsagatavo aptuveni 6000 pedagogu, kas ar šo jauno saturu strādās. Tātad – kas māca, kur māca un kā māca – tie ir stūŗakmeņi.

 

Sabiedrībā bija tāds nopietns satraukums par aizvadītā mācību gada matēmatikas gala eksāmena rezultātiem, kas bija pārlieku slikti. Lai gan tai pašā laikā izlasījām ziņu, ka seši Latvijas bērni devušies uz pasaules matēmatikas olimpiadu Dienvidkorejā...

 

Jāteic, ka nekas ārkārtējs jau nav noticis, ir gan izcilība, gan diemžēl arī atpalicība. Un tomēr – šis rezultāts liecina par gadiem ilgu stagnāciju. Tāpēc aplam vainot kā skolēnus, tā skolotājus. Kamēr diskutējam par reformām un tās neveicām, izglītības process aizgājis pašplūsmā. Skolotāji darījuši, ko varējuši tai vidē un tajos nosacījumos, kādi bija, proti, „trenējuši” bērnus eksāmenam. Arī man bija šoks par 1. uzdevuma risinājuma rezultātu! Tātad uzdevums – 20 bērni piedalās divu eksāmenu kārtošanā. Trīs no viņiem kārto abus eksāmenus. Cik bērni nekārto nevienu eksāmenu? Tas taču ir 2. klases „galvas uzdevums”! Īstenībā lasītprasmes uzdevums, ko 12. klases skolēns neprata „izlasīt”. Šo uzdevumu „pieveica” trešdaļa skolēnu. Te es savas domas saistu vēl daudz tālāk – ar tiešās demokratijas izpausmi.

 

Proti, nule Apvienotajā Karalistē sabiedrības vairākums nobalsoja pret Brexit, kas īstenībā nozīmē savas valsts polītisku un ekonomisku pašnāvību. Un jaunā britu premjēre, kas bija „pret”, nu ir spiesta īstenot tautas vairākuma gribu. Par ārlietu ministru šeit iecelta ļoti savdabīga personība, kas diezin vai Apvienotajā Karalistē nesīs slavas laurus ārpolītikas jomā. Man jādomā – un kam mēs gatavojam savu sabiedrību? Ja mūsu tautai būs referendumā jāizlemj Latvijas valstij eksistenciāli svarīgi jautājumi – kas tos izlems? Vai šīs divas trešdaļas,  kas, vidusskolu beidzot, nespēj atrisināt 2. klases uzdevumu? Nu, nav laika vilcināties, nav laika neauglīgām pārrunām, ir intensīvi jāstrādā, vadot valsts izglītības polītiku tā, lai pēc iespējas īsā laikā tiekam uz priekšu. Ja izglītības sistēma nedod nopietnu ierosmi domāšanai, kritiskai domāšanai, tad sabiedrība ir manipulējama. Tai pašā Brexit gadījumā taču „smadzeņu skalošana” bija fantastiska, un rezultāts ir tāds, kāds ir. 

 

Runājot par izglītības kvalitāti, nevar nerunāt arī par augstskolām, par studiju programmām. Tā ir nenormāla situācija, ja, teiksim, 100 cilvēki pabeidz attiecīgo programmu, bet tikai daži aiziet strādāt skolā. Tātad – valsts budžeta līdzekļi netiek mērķtiecīgi izlietoti.

 

Varu apliecināt, ka Izglītības un zinātnes ministrijā katrā departamentā ir darbinieku kodols, kas spēj un prot strādāt. Ar labu motivāciju savus lielos darbus paveiksim.

 

Izglītības sistēmas veiksmes līdere pasaulē ir Somija. Kā viņiem tas, jūsuprāt, izdevies?

 

Somi spējuši visas savas valdības „piespiest” stingri iet izvirzīto mērķu virzienā pēc tam, kad izglītības valsts programma bija izstrādāta. Nav notikusi mētāšanās no viena grāvja otrā, turpretim mūsu valsts polītika izglītības jomā bijusi situatīva, atkarībā no konkrētās valdības. Iepriekšējās valdības laikā jau ceļi īstenībā bija pareizi, pietrūka katalizātora, lai darbu novestu līdz galam. Jāatzīst, te sava nozīme ir arī tam, ka man ir lielāka pieredze saskarsmē ar citiem polītiskiem spēkiem kompromisu atrašanā. Tādi, protams, bija, un par dažiem neesmu laimīgs. Piemēram, pakļāvāmies pašvaldību spiedienam attiecībā uz pirmskolas pedagogu algām. Taču bez tā nebūtu nekāda rezultāta. 56 miljoni eiro papildus pedagogu atalgojuma fondā ir ievērojams sasniegums, un tas bija šo kompromisu vērts.

 

Jūsu polītiskajā pieredzē ir arī darbs izglītības ministra postenī 2002. – 2004. gadā, kad panācāt valsts valodas apgūstamā satura attiecību mazākumtautību skolās 60%:40%. Līdz ar ko „iedzīvojāties” iesaukā „melnais Kārlis”.

 

Toties nekas nebija jāiegulda savā atpazīstamībā – to paveica polītiskie oponenti! Nopietni runājot, tolaik man nebija pieredzes valsts pārvaldē, un, šodienas acīm raugoties, reformas varēja paveikt vienkāršāk, ar mazākiem sabiedrības protestiem, ko, protams, inspirēja un financiāli atbalstīja lielā kaimiņvalsts. Nepazinu īsti to polītisko vidi, kuŗā biju nonācis. Bija arī jārēķinās ar tābrīža pedagogu sastāvu – liela daļa no viņiem taču nespēja mācīt valsts valodā. Teorētiski modelis tika izstrādāts korrekti, praktiski – gāja, kā gāja. Un tomēr – centralizētie eksāmeni 2004./2005. gadā tika kārtoti valsts valodā, rezultāti bija normāli, izglītības kvalitāte nav cietusi.

 

Jāteic, likumu rēgulējumi šobrīd iet pa priekšu to īstenošanai. Un vēl – daudz kas ir atkarīgs no skolas direktora. Ja viņš ir Latvijas valstij lojāls un kādu polītisku mērķu dēļ negrib bērnus apzagt, neiedodot viņiem to, kas pēc likuma pienākas – valsts valodu, izpratni par dzīves un kultūras procesiem Latvijā utt. – viss ir kārtībā. Ja, turpretim, ir atvērts Kremļa propagandai un ļauj tai ienākt savā skolā – tad ir pavisam slikti. 

 

Izglītības ministrija ir izstrādājusi audzināšanas vadlīnijas, kuŗās ielikts stingrs kodols valstiskai audzināšanai, un tas turklāt ir arī labs instruments izglītības kvalitātes kontrolei. Te paredzēta liela atbildība skolu vadībai, īpaši attiecībā uz lojālitāti, vēstures, latviešu valodas un kultūras pasniegšanu. Sekosim, lai tiktu audzināti Latvijas patrioti.

 

Jūsu vadītās ministrijas darbu lokā ir arī diasporas skolas, ārzemēs mītošo bērnu izglītības veicināšana. 

 

Aizvadītajā pavasarī, neilgi pēc tam, kad biju stājies ministra amatā, piedalījos diasporas skolotāju seminārā Anglijā. Galvenais, ko gribēju saprast – vai darbs, kas tur notiek, ir formāls, vai norisinās reāla sadarbība? Kad redzēju, kā skolotājas komūnicē ar Valsts valodas aģentūru, kā apmainās pieredzē, sapratu – īstie cilvēki īstajā vietā, kas savu darbu dara no sirds un profesionāli. Ir izgaismojušies jautājumi, kuŗos jāpiestrādā saturiski, financiāli. Un, raugiet, ja skolu tīklu Latvijā padarīsim efektīvāku, atbrīvosies līdzekļi, ar ko atbalstīt diasporas izglītību. Un tie nav miljoni! Plūs tālmācības iespējas, ko arī var padarīt interesantākas, saistošas.

 

Tas ir plašs darba lauks ar nozīmīgu motīvāciju – tādējādi mēs palielināsim latviešu skaitu pasaulē.