Birokrātija un bailes
Sallija Benfelde    14.04.2015

 

„Nevarēju pat iedomāties, ka kaut kas tāds un tādā veidā varētu notikt,” saka Kārlis Kangeris, Latvijas Vēstures institūta pētnieks, vēstures zinātņu doktors un VDK dokumentu izpētes komisijas vadītājs. No Tieslietu ministrijas viņa vadītā komisija nonākusi atpakaļ Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē, kaut arī ministre Mārīte Seile labprātāk gribētu to atdot atpakaļ Tieslietu ministrijai. Savukārt Kangeris teic, ka komisijā jāpieņem atpakaļ visi četri no tās šobrīd atlaistie, tikai tad komisija varētu strādāt. Sarunā ar Kangeri centāmies noskaidrot, kas notiek ar komisiju un kāda ir polītiķu attieksme pret to.

 

Kā kļuvāt par komisijas vadītāju, un kādēļ joprojām neesat pārliecināts, ka varēsiet tajā strādāt un to vadīt? 

 

Pagājušā gada maijā Saeima grozīja likumu par VDK, kas nosaka dokumentu saglabāšanu, bijušo darbinieku pagātnes pētīšanu un vēl citus, ar VDK saistītus jautājumus. Kopš likuma pieņemšanas bija pagājuši 20 gadi, un bija jautājums, ko tagad darīt – visus dokumentus nodot atklātībā, noslepenot dokumentus vēl uz gadiem trīsdesmit vai rīkoties citādāk. Saeima nolēma, ka jāizveido speciāla starpdisciplināra, zinātniska izpētes komisija, kuŗai trīs gadu laikā šie dokumenti jāizskata un Ministru Kabinetam jādod slēdziens, ko tālāk ar šiem dokumentiem darīt. Otrs uzdevums bija – vēsturiski, zinātniski un juridiski dot vērtējumu par VDK nodarītajiem zaudējumiem tautas morālei un ekonomikai. Protams, otrais uzdevums ir grūtāk definējams, jo jāsaprot un jāvienojas, ko nozīmē morālie zaudējumi, bet, lai to veiktu, būs vajadzīga padziļināta izpēte. Komisiju sāka veidot vasarā, un komisijas veidošanu, pēc Saeimas lēmuma, iniciatīvu uzņēmās Izglītības un zinātnes ministrija, kuŗu tolaik vadīja Ina Druviete. Ministrija vērsās pie dažādām zinātniskām institūcijām, lai tās nozīmē cilvēkus, kas varētu darboties šajā komisijā. Esmu Latvijas Vēstures institūta darbinieks, institūta direktors savukārt vērsās pie manis ar lūgumu, vai es būtu ar mieru piedalīties komisijas darbā. Tobrīd atrados Vācijā un īsti vēl nezināju, vai varēšu komisijā strādāt, bet agrāk biju strādājis ar VDK dokumentiem, tādēļ atbildēju, ka var mani ielikt komisijas sarakstā. Vēlāk radās jautājums, kuŗš varētu komisiju vadīt, un kāds bija izvirzījis mani, jo neesmu saistīts ar agrākajām padomju okupācijas laika struktūrām un varētu objektīvi raudzīties un novērtēt esošos dokumentus. Sākumā gan biju pret, jo man ir citi zinātniskie darbi, un uzrakstīju garu vēstuli Druvietei. Pēc garākām pārrunām tomēr vienojāmies, ka šo darbu uzņemšos. Komisija sanāca kopā un mani apstiprināja par tās vadītāju. Ministru Kabinets komisiju apstiprināja 5. augustā. Mēs izstrādājām reglamentu, kas vajadzīgs sadarbībai ar Izglītības un zinātnes ministriju, un pieņēmām to 20. augustā. Bija pamats turpmākajai sadarbībai ar ministriju vismaz uz papīra.

 

Vai sadarbība ar ministriju neveidojās? 

 

Jautājums bija par financējumu. Saeimas lēmumā bija rakstīts, ka nākamajos trīs gados katru gadu komisijas darbam jāpiešķir 250 tūkstoši eiro. Lai šo naudu saņemtu, bija jāizmanto tā sauktās jaunās polītiskās iniciatīvas, kas ministrijai bija jāiesniedz darbībai nākamajos trīs gados. Jauno polītisko iniciatīvu ietvaros pieprasījumu par financējumu izstrādāja Izglītības un zinātnes ministrija, un tas bija jāizdara vēl pirms komisijas izveidošanas. Tātad jautājums bija, vai ministrija šo iniciatīvu virzīs vai nevirzīs tālāk. Biju domājis, ka vadīšu komisijas darbu un vairāk vai mazāk būs jānodarbojas ar pētniecību, koordinēšanu, galveno jautājumu noteikšanu un tamlīdzīgi. Tomēr viss beigu beigās kļuva par polītisku projektu.

 

Kādēļ tā notika?

 

Mēs redzējām, ka jautājums par financējumu netika virzīts tālāk. Lai būtu kaut kādas cerības, ka nauda tomēr tiks piešķirta, pieprasījām 40 tūkstošus eiro priekšizpētei pagājušajam gadam. 1. janvārī mums jau būtu izstrādāts pētniecības plāns, bet ar šo financējuma pieprasījumu nekas nenotika. Protams, 250 tūkstoši šī gada komisijas darbam ministrijai bija jāieliek 2015. gada budžeta pieprasījumā, bet oktobrī bija Saeimas vēlēšanas, bet decembrī bija jāpieņem šī gada budžets. Pirms vēlēšanām, arī pirms budžeta pieņemšanas, bija vērojama liela nedrošība gan ministrijās, gan ierēdņu darbā. Priekšizpētes naudu mums negribēja vai nevarēja piešķirt, tādēļ sākām lobēt financējumu komisijas darbam šim gadam. Bijām koalīcijas padomē, trīs Saeimas komisijās, bijām pie Valsts prezidenta, runājām arī ar daudziem citiem, lai panāktu, ka polītiskajās aprindās būtu pozitīvs noskaņojums tam, ka Saeima īsteno likumu par komisiju un tās financējumu. Nekas tāds nenotika, tādēļ mēs paši gājām un mēģinājām panākt, ka komisijai tiek piešķirts likumā paredzētais financējums tās darbam.  Tas nebija vienkārši, mēs pat rakstījām Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, lai viņa mūs atbalsta un lai ministre ar mums tiekas un pārrunā šos jautājumus, bet Druvietes kundze negribēja to darīt.

 

Vai tad ministre Druviete negribēja atbalstīt komisijas darbu?

 

Sākumā atbalstīja, bet viņu Saeimā neievēlēja un bija skaidrs, ka būs cits izglītības un zinātnes ministrs, tādēļ viņa par komisiju vairs neinteresējās. Līdzīgi gan notika arī ar jauno ministri Seiles kundzi. Premjere Straujuma viņai rakstīja un lūdza ar mums tikties, bet viņa atteicās ar mums runāt. 25. novembrī man zvanīja no Izglītības un zinātnes ministrijas un teica, ka, iespējams, ministrija jaunās polītiskās iniciatīvas pieprasījumu par komisijas financēšanu atliks uz gadu.

 

Un tad nonācāt Tieslietu ministrijas paspārnē...

 

Nezinu, kas notika naktī, skaidrs ir tikai tas, ka Izglītības un zinātnes ministrija bija runājusi ar Tieslietu ministriju. Nākamajā dienā, 26. novembrī, tikos ar Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts sekretāra vietnieku un man tika paziņots, ka mēs pārejam Tieslietu ministrijas paspārnē. Sacīju, ka es viens nevaru par to lemt, man jārunā ar komisiju. Kas notika tālāk, nezinu, nedēļu biju prom no Latvijas, zinu tikai to, ka 5. decembrī ministrijas vienojās, ka komisija pāriet Tieslietu ministrijas pakļautībā. Taču tas vēl nenozīmēja, ka tagad viss kārtībā un varēsim strādāt. Vēl bija jāapstiprina budžets.

 

Vai tad Tieslietu ministrija savā budžeta pieprasījumā neiekļāva financējumu komisijai?

 

Budžeta pieprasījumu komisijas darbam ievietoja tikai uz budžeta otro lasījumu – kā zināms, tas bija pēdējais lasījums, jo budžetu pieņēma steidzamā kārtā. Pieprasījums 250 tūkstošiem šim gadam tika apstiprināts. Bet ar to nekas nebeidzās. Pirmo reizi ar jaunās valdības tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču mēs tikāmies pagājušā gada 22. decembrī, un tā bija ļoti nepatīkama, es teiktu – negatīva, tikšanās. Rasnača kungs pateica savu viedokli, tad pārmeta vienam no komisijas locekļiem, savam partijas biedram Ritvaram Jansonam, ka tas viņu neatbalstot, piedraudēja, ka pret diviem komisijas locekļiem vērsīšoties juridiski un viņus no komisijas atlaidīšot. Ko šie komisijas locekļi nodarījuši un kas viņam nepatīk, Rasnača kungs nepaskaidroja. Aizgājām sašutuši un bijām nesaprašanā, kas tas par vadības principu – draudēt ar atlaišanu, neko vispār nepaskaidrojot. Šī gada 6. janvārī saņēmām no Tieslietu ministrijas vēstuli, kurā bija rakstīts, ka faktiski mūsu nav, jo naudas neesot, personāla arī nē, bet Tieslietu ministrijai esot savi juristi un speciālisti, tādēļ ministrija ir kompetentāka par komisiju. Tā mūs Tieslietu ministrija uzņēma un sagaidīja, lai gan komisijā ir arī profesors Lazdiņš, kurš ir speciālists tieslietu jautājumos, mana bijusī vietniece Jarinovska ir juriste. Tad mums paziņoja, ka mūsu izstrādātais reglaments neder un tamlīdzīgi. Savā ziņā mēs piekāpāmies, jo atbalsta polītiskajā vidē nebija, tādēļ domājām, ka turpināsim strādāt tā, kā ir.

 

Kādēļ tā arī nesākāt strādāt?

 

Problēma bija tā, ka naudas tomēr nebija. Izglītības un zinātnes ministrija nodeva mūs Tieslietu ministrijai, un naudas kodi palika iepriekšējie. Pirms tam tika paredzēts, ka tiek algots komisijas vadītājs un administrators, bet pētnieki saņem par paveikto pētniecības darbu. Šie divi minētie financējuma posteņi bija pārcelti uz Tieslietu ministriju, bet visa pētniecība bija jāveic kā iepirkums. Lai šo ačgārno situāciju mainītu, bija jāmaina naudas kodi – jāvēršas ar iesniegumu Finanču ministrijā, un ministrija vēlāk vērsīsies Ministru Kabinetā, lai to izdara, bet kodu maiņa agrākais varētu notikt aprīlī, maijā. Jau 20. februārī mums paziņoja, ka no komisijas izslēdz manu vietnieci juridiskajos jautājumos Kristīni Jarinovsku, jo tas esot polītisks lēmums.

 

Vai tiešām tas tika noformulēts kā politisks lēmums?

 

Jā, tieši tā mums tika paskaidrots. Mēs gribējām tikties ar ministru un šo jautājumu pārrunāt, jo nepiekritām Jarinovskas izslēgšanai, bet mums atbildēja, ka ar mums nerunās un notiks tā, kā ministrs iecerējis. Komisijas sēdē pieņēmām lēmumu, ka nepiekrītam šādai nostājai un ka prasām Ministru Kabineta sēdē izskatīt šo jautājumu un pamatot šādu Tieslietu ministrijas attieksmi. Nekas nemainījās, Jarinovsku izslēdza no komisijas. Es tajā Ministru Kabineta sēdē piedalījos – tā gan daļēji bija slēgta, bet pamatojumu šādai rīcībai tā arī nesagaidīju. Ministrijas iesniegtajā dokumentā pamatojuma nebija, vien bija atzīmēts, ka pakāpeniski no komisijas tiks izslēgti arī citi tās locekļi, vērtējot viņu kvalifikāciju un motivāciju un ka izslēgtie tiks aizvietoti ar citiem cilvēkiem. Sēdē tika arī teikts, ka komisija esot tikai uzraudzības institūcija un nekas cits, kaut gan Saeimas lēmumā ir ierakstīts, ka esam pētniecības komisija. Visu atbildību par pētniecību uzņemoties Tieslietu ministrija.

 

Un tad sākās publisks skandāls.

 

Ministru Kabineta sēde notika 17. martā, mēs, komisija, sanācām kopā 19. martā un lēmām par savu nostāju jautājumā par komisijas tālāko darbību. Savus komentārus nosūtījām Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai un arī presei. Ja ministrija uzņemas atbildību par pētījumu un kontrolē tā saturu, tad kāda uzticība var būt tādam pētījumam, mums un arī ministrijai!? Paziņojām arī, ka ar mums pat nav noslēgti līgumi, financējuma nav, bet Tieslietu ministrija mums jautā, ko gan mēs esam izdarījuši un kur ir mūsu paveiktais darbs kopš komisijas izveidošanas. Straujumas kundze jau nākamajā dienā atbildēja, ka gribot ar mani tikties un pārrunāt šos jautājumus. Pirmā tikšanās pie premjeres notika 25. martā – biju es, kā komisijas vadītājs un Tieslietu ministrijas valsts sekretārs.

 

Pateicoties Straujumas kundzes principiālajai nostājai, ka komisijai ir jāstrādā un ka ierēdņiem un polītiķiem nav jāveic pētniecības darbs un nav jākontrolē un jāinterpretē pētniecības rezultāti, komisija ir pārcelta atpakaļ Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē. Tas nozīmē, ka pētniecības darbu varētu vadīt Latvijas Vēstures institūts, tomēr problēmas vēl nav beigušās.

 

Izglītības un zinātnes ministre mūs savā paspārnē negrib. Turklāt pārsteidz tas, ka ierēdņi un polītiķi acīmredzot nelasa dokumentus, kas nonāk Ministru Kabineta sēdēs. Filozofijas zinātņu doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova uzrakstīja iesniegumu, ka atsakās strādāt komisijā, ja tā paliks pie Tieslietu ministrijas. Lai gan tagad komisija ir pārcelta pie Izglītības un zinātnes ministrijas, Krūmiņa-Koņkova ir no komisijas atlaista. Jautājums par to, vai pētniecības darbu vadīs Vēstures institūts, kuŗš piekrīt to darīt, vēl nav atrisināts, jo jāpieņem oficiāls lēmums. Arī financējuma vēl nav. Problēmas ir arī ar pieeju dokumentiem. Ir dokumenti, kas atrodas Latvijas Nacionālajā archīvā, dokumentu krājumi tur ir lieli – piemēram, krimināllietas par 50 tūkstošiem cilvēku, kuŗi tiesāti, pateicoties VDK, ir deportēto lietas, partizānu lietas, t.s. filtrācijas lietas, kuŗas līdz šim vēl pat nav reģistrētas un vēl citi dokumenti. Ir dokumenti, kas atrodas Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – tie, kas savulaik atradās bijušajā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tur ir t.s. „čekas maisi” jeb VDK ziņotāju kartotēka, kuŗā ir 4300 vārdu. Tur ir arī citi dokumenti –  500 operatīvās lietas, kas pētniecībai tik interesanti nav, jo tur ir daudzas lietas, kas attiecas uz organizēto noziedzību un ekonomikas noziegumiem.

 

SAB atrodas arī „Deltas” jeb čekas datu bāze, kas tika izveidota astoņdesmitajos gados, tajā ir 130 magnētiskās lentes, kas bija izdzēstas. Mūsdienu technoloģijas ļauj šos ierakstus atjaunot, un, no pētniecības viedokļa, manuprāt, šī datu bāze ir visinteresantākā, jo tā ir informācija par VDK pēdējo desmit gadu darbību, un tur ir 40 tūkstoši uzskaites kartīšu par cilvēkiem, par kuŗiem ir ziņots un kuŗi ir izsekoti, ir aptuveni 10 tūkstoši aģentu ziņojumu. Protams, tā ir maza daļa no visiem VDK dokumentiem, bet ar esošo pietiktu, lai tiktu pie laba ieskata VDK darbībā. Diemžēl SAB datu bāze mums nav pieejama, tam vajag īpašu atļauju, jo SAB, protams, ir saistīts ar NATO, tātad ar īpašu drošības režīmu. Principā jau mēs klāt tiksim, bet jautājums – kādā veidā to atrisināsim. SAB vadītājs Maizīša kungs teica, ka vienam cilvēkam varētu piešķirt pielaidi, bet ko viens cilvēks var paspēt izdarīt atlikušajos divarpus gados? Dokumentus varētu aprakstīt, dot par tiem slēdzienu, bet mēs nevarētu paspēt veikt dziļāku izpēti.

 

Kāpēc komisijai tiek likti tādi šķēršļi? Izskatās, ka polītiķi neparko negrib, lai VDK darbība tiktu nopietni pētīta?

 

Latvijā ir milzīga birokrātija, un jautājumi tiek risināti ļoti lēni. Zināju, ka Latvijā ir birokrātija, bet nekad nevarēju pat iedomāties, ka tā var notikt, kā notiek ar mūsu komisiju. Acīmredzot ir arī bailes uzzināt to, ko zināt nemaz negribas, jo spogulis, kuŗā skatāmies, var izrādīties visai nejauks. Un, protams, polītikā noteikti darbojas cilvēki, kas ir bijuši vienā vai otrā veidā saistīti ar VDK un baidās par savu karjēru un tālāko dzīvi.