Attieksmei pret trimdu jābūt vērienīgākai
   17.12.2013

Attieksmei pret trimdu jābūt vērienīgākai

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne intervijā Ligitai Kovtunai

 

Notika tā, ka laikraksts Brīvā Latvija savās slejās publicēja lasītāju aptaujas anketu, kuŗā redakcijas uzdotie jautājumi ir vienlīdz aktuāli arī avīzes Laiks satura lokam. Pati pirmā atsaucās abu mūsu laikrakstu lasītāja, Latvijā pazīstama mākslas vēsturniece, kompetenta latviešu kultūras pazinēja un vērtētāja Ingrīda Burāne. Viņu aicinājām uz sarunu redakcijā, un pirmais jautājums, protams, - kāpēc esat izvēlējusies lasīt tieši mūsu avīzes?

I.B. Ļoti cienu gan Laiku un Brīvo Latviju, gan arī Jauno Gaitu, Austrālijas Latvieti un citus tā sauktos trimdas preses izdevumus, jo vienmēr esmu interesējusies par to, kas notiek latviešu dzīvē ārpus Latvijas. Interesējos jau tad, kad šie izdevumi dzimtenē nebija pieejami, kaut gan – ja labi gribēja,  tad bija iespējas tos dabūt un lasīt. Tajos ir izlasāms cits viedoklis, cits skatījums, tā ir cita niša – un tas viss daudzveidībai, turklāt tā ir informācija, ko Latvijas preses izdevumi objektīvu vai subjektīvu iemeslu pēc šodien neaizpilda. Kopainu jau varam izveidot tikai tad, ja informācija ir pietiekama, bagāta un daudzpusīga.

 

Mūsu avīzēm bieži vien pārmet – nu, ko jūs rakstāt par teātŗa izrādēm un koncertiem, ko mēs, ārpus Latvijas mītošie, neredzam un neskatām! Mana, avīžu redaktores, atbilde ir – mēs cenšamies chronoloģizēt latviešu kultūru abpus...

Un par to – liels paldies! Man ļoti vērtīga šķiet tieši šī chronoloģizācija, jo tā sauktajā trimdas presē bieži parādās informācija, kam Latvijas mākslu speciālisti „paiet gaŗām”, bet kam ir ļoti svarīga nozīme  pieminētajā kopainā. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc Laiku un Brīvo Latviju lasu rēgulāri. Un vēl man ļoti svarīgs ir jūsu autoru loks – mans mīļais kollēga Māris Brancis, kas izdarījis lielu darbu, atvedot mājās trimdas archīvus, rakstot monografijas un rakstus trimdas preses izdevumos. Mani patiesi interesē viņa viedoklis. Jo – diezgan labi varu prognozēt, ko par kādu izrādi vai izstādi teiks Latvijas kritiķi. Loks ir pārāk šaurs! Mani interesē, ko saka „jūsējie” – Viktors Hausmanis, Gundega Saulīte, Irēna Lagzdiņa, Pauls Dambis Latvijā un vērtētāji no mītnes zemēm. Tas ir cits skatījums, nekā varu prognozēt, un tas jau veido to kopainu. Gluži personiski mani interesē sava viedokļa salīdzinašana ar jūsu autoru domām, un tas bagātina. Paldies, ka jūsu avīzēs izlasu arī par to, kas Latvijas presē gluži vienkārši tiek ignorēts!

Ingrīda Burāne redakcijā, saņemot solīto dāvanu par pirmo atsaukšanos uz lasītāju aptauju – Z. fon Fēgezaka sējumu „Senči un pēcteči” un „Baltiešu gredzens” no izdevējas Ligitas Kovtunas

 

Kādas konkrēti ir jūsu profesionālās intereses?

Tik plašas, ka pat grūti atbildēt uz jūsu jautājumu... Mana pamatinterese ir mākslas vēsture, taču īstenībā es uzticos tikai savām acīm, tam, ko esmu pati skatījusi. Līdz ar to man svarīgas ir arī mūsdienu mākslas parādības. Vēsture ir saknes, pamats. Un, kaut arī pētīju Latvijas glezniecību, domāju – ja vien mūsu māksliniekiem būtu iespējas, tā viņi pārliecinoši nostātos blakus latviešu panākumiem, teiksim, opermākslā. Un vēl man jādomā par to „atšauto” mūsu tautas daļu, kuŗas pietrūkt, ļoti pietrūkst...

Es lasu studentiem lekcijas Eiropas mākslas zinātnē un vēsturē, Latvijas mākslas zinātnes vēsturē, šobrīd Liepājas universitātē man ir lekciju kurss par starpkultūru parādībām. Lai to varētu sniegt pilnīgi, man svarīgi ir pārzināt kopumu, – jā, es vācu kopumu, jo vēsture īstenībā ir tikai fragmentu summa, un fragmentibieži vien ir neprecīzi! Ļoti svarīgi ir arī tas, ko šodien, cilvēks, tieši šodien, var „aptaustīt” un redzēt.

 

Un vai nav arī vienlīdz svarīgi apzināt to, kas draud palikt neizpētīts, palikt pagātnē, – ar to es domāju, piemēram, latviešu trimdas mākslas sakopošanu, izpēti un saglabāšanu. Top latviešu trimdas mākslas mūzejs...

Mēs, manuprāt, esam diezgan pavirši izturējušies pret šo mantojumu. Ir jau rīkotas konferences, runāts no tribīnēm, taču konkrēts, reāls darbs nav sekojis. Diemžēl neviena institūcija Latvijā nav uzņēmusies ar patiesu ieinteresētību mērķtiecīgi izpētīt trimdas mantojuma vērtību. Nav bijusi gatava izdarīt pieklājīgu žestu – ne formālu, bet ar sirds darbu pamatotu žestu, parādot, ka visas tās vērtības, kas latviešu trimdā radītas, – un ne tikai ar mākslu vai glezniecību saistītās –, ir patiesas vērtības, kas Latvijas vēstures vārdā ir saglabājamas, sistēmatizējamas, sakārtojamas, un vēl – ir jādod cilvēkiem iespēja tās skatīt un iepazīt. Līdz šim tas bijis, tā teikt, nejaušību līmenī. Ir tik daudz personību, kas atklājamas ne jau tikai izstādēs un kollekcijās, tās ir pelnījušas tikt iemūžinātas. Šai ziņā vēlos pieminēt Viktori Hausmani, kas izpētījis un izcēlis, piemēram, Veronikas Janelsiņas personību un mākslu – apbrīnojamu, unikālu. Paldies viņam!

Manuprāt attieksmei pret trimdu ir jābūt vērienīgākai! Man tomēr šķiet, ka līdz šim tā bijusi pārāk šaura, dažkārt pat atgādinot tādu sadzīvisku rosīšanos. Nav saredzama apvāršņa līnija. Esam Eiropas Savienības valsts, kuŗā ikviens – „trimdinieks” vai ne - esam piederīgi mūsu - latviešu kultūrai. Vienalga, kur tā sirds un kur tās artērijas aizgājušas.