„Atslēgas vārds” – sadarbība
   29.02.2012

Ar PBLA valdes priekšsēdi Jāni Kukaini sarunājās Ligita Kovtuna

Mūsu saruna notiek  pēc tam, kad oficiāli ir paziņoti referendumā par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu iegūtie rezultāti. Jūsu viedoklis?
Pirmkārt, manā ieskatā šim jautājumam nevajadzēja nonākt tik tālu. Un manā ieskatā savus pienākumus nebija izpildījusi Saeima un polītiskās institūcijas. Otrkārt, esmu gandarīts par rezultātu. Man ir ar ko salīdzināt – savulaik pats darbojos 5. Saeimas vēlēšanu iecirknī Detroitā un atminos balsotāju aktīvitāti – toreiz  nobalsoja vairāk nekā 18 tūkstoši ārzemēs mītošo tautiešu. Līdzīgs rezultāts – ap 14 tūkstoši - bija 11. Saeimas vēlēšanās, bet  šai referendumā nobalsoja jau nepilni 40 tūkstoši.  Latvijā tiešām bija daudz izdarīts, lai panāktu iespējami lielu līdzdalību.

Latvijā ierados nedēļu pirms referenduma un atklāju, ka PBLA vairs nav nepieciešams ieguldīt līdzekļus reklāmām radio un TV – viss notika, par gaidāmo tautas nobalsošanu tika runāts pietiekami daudz. Taču PBLA sadarbībā ar Amerikas latviešu apvienību (ALA) un Daugavas Vanagiem ASV dienu pirms referenduma ievietoja reklāmas ar aicinājumu balsot PRET gan laikraksta Diena 1. lappusē, gan laikraksta Latgales Laiks 1. lappusē, gan arī Jelgavas Vēstnesī. Un tomēr – vai tiešām vajadzēja tērēt tik ļoti skopo Latvijas budžeta naudu, lai šis referendums notiktu?

Mūsu laikraksta iepriekšējā numurā bija publicēta intervija ar Krievijas disidenti, cilvēktiesību aizstāvi Valeriju Novodvorsku, kuŗa bez aplinkiem pateica – tas ir Krievijas specdienestu darbs.
Latvijas drošības iestādes noteikti zina vairāk un uz to reaģēs. Katrā ziņā vēlos pateikt – latvieši nav naida kūrēji. Jā, Rīgā pārlieku daudz dzird runājam krieviski. Taču man acīmredzot ir laimējies, jo savu biežo, ļoti biežo Latvijas apmeklējumu laikā nekad neesmu saskāries ar nopietnām domstarpībām valodas pēc. Jā, kurpnieks, kam devu salabot savus zābakus, neprata latviski, bet viņš pieaicināja cilvēku, kas varēja iztulkot, ko es saku. Tas, protams, sadzīves līmenī. Taču valstiskā līmenī nedrīkst būt tā, ka krievu valodai ir otras valsts valodas tiesības. Tas ir skaidrs! Un tauta to pārliecinoši ir pateikusi.

Jūs otro reizi esat PBLA valdes priekšsēža amatā, ir notikušas zināmas pārmaiņas, piemēram, parakstīts Sadarbības memorands ar Ārlietu ministriju.
Par to paldies iepriekšējam PBLA valdes priekšsēdim Mārtiņam Sausiņam! Ārlietu ministrija patiešām ir īstais trimdas latviešu organizāciju sadarbības partneris. Es uzsveŗu vārdu – sadarbība. Manā mītnes zemē ASV vienmēr ir bijuši izcili Latvijas Republikas vēstnieki, ir daudz padarīts – jo ir bijusi ļoti laba sadarbība it visās nozarēs.

Latvijā PBLA ir bijusi gan „zem” Tieslietu ministrijas, gan integrācijas institūcijas ĪUMSILS (Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretāriāts) ietvaros. Ar katru ir veikts kaut kas pozitīvs. Piemēram, ar ĪUMSILS starpniecību Latvijas valsts piešķīra līdzekļus trimdas sabiedrības atbalstam – uz mītnes zemēm bija iespēja doties Latvijas koŗiem, māksliniekiem utt. Paldies par to! Nodomi patiešām bija labi. Tikai gadu gaitā arvien mazāk tika uzklausīti mūsu - ārzemju latviešu organizāciju viedokļi. Kā gaišāko mūsu sadarbības laiku atceros tos gadus, kad ĪUMSILS vadīja bijusī LR kultūras ministre  Kārina Pētersone, tagadējā Latvijas institūta vadītāja. Mūsu sadarbībā valdīja pozitīva, lietišķa un nopietna attieksme.

Tiešām varu apliecināt atzinību par aizvadītajos gados paveikto. Bet – jāiet uz priekšu. Tagad mums ir jauns Ārlietu ministrijas vēstnieks tā sauktās diasporas jautājumos – Rolands Lappuķe, un viņam jākoordinē darbs starp Ārlietu, Kultūras un Izglītības ministriju.

Kad ĪUMSILS veidoja integrācijas programmu, trimdas latviešu organizācijas, kā zināms, nepieaicināja. Vai tagad prasa jūsu viedokli?
Man ir zināms, ka aizvadītajā vasarā, kad vēl nebiju PBLA priekšsēdis, bet vadīju Amerikas latviešu apvienības (ALA) informācijas nozari, bija sarunas un diskusijas Rīgas Biržas namā, kuŗās piedalījās trimdas latviešu organizāciju pārstāvji. Šādas diskusijas iecerēts turpināt arī šī gada jūlijā, bet 2. martā  būs plaša konference Latvijas Universitātē „Pilsonība 21. gadsimtā”, ko rīko Saeima kopā ar LU, un kur PBLA, ALA un Daugavas Vanagi ASV ir ne tikai dalībnieki, bet arī atbalstītāji. Tātad – mūsu viedokli uzklausīs. Nupat, 22. februārī, Latvijas Kultūras ministrijā notika apspriede, kas tika sasaukta pēc Rolanda Lappuķes ierosmes, un to vadīja Sarmīte Ēlerte, ministres padomniece integrācijas jautājumos. Mans iespaids par viņas darbības stilu un saturu ir ļoti labs. Vēl vairāk – saistu ar viņu lielas cerības. Vēl gan nav iznācis iepazīties ar jauno izglītības ministru Robertu Ķīli.
Labas cerības saistu arī ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kā kompetentu ministru pazīstu Arti Pabriku.

Bet Latvijā tik bieži mainās valdības. Vai tas nav liels šķērslis labu ieceŗu un darbu īstenošanai?
Ļoti liels šķērslis! Vēlos, lai vismaz amatos paliek atbildīgie ierēdņi, kas mūsu kopīgos darbus iesākuši un tos pārzina. Bet visvairāk vēlos, lai pašreizējā valdība nostrādā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2014. gadā.

Par citu PBLA prioritāti – dubultpavalstniecību. Kāda ir jūsu stratēģija?
Šī ļoti svarīgā jautājuma risināšana no PBLA puses tika veiksmīgi sākta laikā, kad PBLA vadīja Vaira Paegle. Un man nav vairs jārunā par stratēģiju – dubultpavalstniecības  likums ir Saeimā, tur, kur tam  jābūt. Tas ir pieņemts pirmajā lasījumā, un izskatās, ka jau aprīlī varam cerēt uz otro lasījumu. To man apstiprināja Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdis Ingmārs Čaklais. Deputāti ar to strādā ne vairs vienu, bet divas stundas nedēļā, un es ceru uz pozitīvu rezultātu. Tas ir ne tikai PBLA, bet gan visas Latvijas valsts interesēs.

PBLA visus šos gadus ir turējusi „roku uz pulsa”, jau 2005. gadā algojām juristi, kas mūsu vārdā rakstīja juridiskus pamatojumus Satversmes tiesai un citām Latvijas valsts institūcijām. Tagad šo darbu tupina  mana vietniece Dace Lutere-Timmele, un viņa ir profesionāla, kompetenta juriste. Darbā ar dubultpavalstniecības  likumu aktīvi strādā deputāts Valdis Liepiņš. Daudz ir izdarīts, un rezultātam jābūt. Vēlreiz uzsveŗu, ka arī šai jautājumā mēs, trimdas latviešu organizācijas, ejam kopsolī, t. i., ALA, ELA, Daugavas Vanagi, kuŗu Centrālā valde demokratisku vēlēšanu rezultātā tagad ir Latvijā. Un kopsolī esam gājuši vienmēr – atminēsimies Latvijas iestāšanos NATO, ES. Arī gaidāmajā ALAs kongresā dalībnieku vidū būs ELAs priekšsēdis Aldis Austers, būs arī vēstnieks Rolands Lappuķe, un būs žurnāla Ir polītiskais komentētājs Aivars Ozoliņš. Gan ALAi, gan ELAi ir kopīgi uzdevumi: latviešu skolu atbalstīšana mītnes zemēs, kontaktu veidošana ar t. s. jauniebraucējiem u. c. Visi viedokļi ir atbalstāmi, katra pieredze ir jārespektē.

Trīs lietas, labas lietas – integrācija, dubultpavalstniecība... Kas būtu trešā PBLA darba prioritāte?
Ekonomiskā sadarbība. Joprojām domāju, ka vajadzīga, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera ASV, kuŗa sadarbotos ar attiecīgo kameru Amerikā. Jo es zinu, ka tajā strādā labvēlīgi noskaņoti cilvēki,  kas gatavi  sadarbībai. Diemžēl saskaŗos ar problēmu, ko varētu raksturot tā: „Latvijā visu zina labāk.” Un es aicinu  ieklausīties mūsos, kam ir gadu desmitiem liela pieredze Rietumu uzņēmējdarbībā. Un vēl – nepieciešama labāka starpvalstu komūnikācija, un tas attiecas arī uz LIAA – Latvijas investīciju un attīstības aģentūru. Ir jāizmanto it visi legālie veidi, tostarp personiskie kontakti, lai apgūtu jaunus tirgus, iegūtu sadarbības partneŗus ārvalstīs. Labs, nozīmīgs potenciāls ir Latvijas goda konsuli ārzemēs.

Vai PBLA ir spēcīga organizācija – financiālajā un cilvēkresursu ziņā?
Tik spēcīga, cik spēcīgas ir organizācijas mītnes zemēs. Financiāli esam izrēķinājuši tā – ja neorganizēsim kādas īpašas līdzekļu vākšanas akcijas, līdzekļu PBLA pilnvērtīgai darbībai pietiek 5 – 6 gadiem. Ja šie resursi izsīks, būs jāmeklē jaunas darbības formas, būs jāmainās. PBLA darbības beigšanu toreizējie runasvīri  2000. gadā paredzēja uz 2005. gadu – Latvija ir brīva, trimda savu padarījusi. Bet – ir pagājuši 12 gadi, un darāmā vēl ir daudz.

Ir arī gluži praktiski, es teiktu – tālejoši darbi, kuŗos var iesaistīties ikviens latvietis, kas mīt ārpus Latvijas. Tālejoši tāpēc, ka saistās ar jaunās latviešu paaudzes latvisko audzināšanu, kā, piemēram, 3x3 nometnes. Jūsu viedoklis?
Trīsreiztrīs kustība dažādos laika posmos ir bijusi arī manas un manu ģimenes locekļu dzīves nozīmīga daļa. Man ar ģimeni bija iespēja piedalīties pašā pirmajā 3x3 nometnē 1981. gadā Gaŗezerā. Toreiz manai meitai bija astoņi gadi, abiem dēliem attiecīgi – seši un četri gadi. Aizvadītajos 30 gados esmu piedalījies vairākās 3x3 nometnēs Latvijā un Gaŗezerā, galvenokārt būdams ierindas dalībnieks, bet trīs reizes esmu  piedalījies arī 3x3 nometnēs par lektoru Jāņa Peniķa vadītajā polītikas ievirzē. (Ar Jāni man bija viegli sadarboties, jo labi viens otru iepazinām, kad pagājušā gadsimta 70. gados Jānis bija Latviešu fonda priekšsēdis un es – tā paša fonda kasieris un biedrzinis.) Beidzamajos trijos gados esmu piedalījies Gaŗezera 3x3 nometnē kopā ar sievu Aiju, meitu un mazbērniem (no ASV dzīvojošiem mazdēliem vienam ir seši, otram – četri gadi, mazmeitai – divi pilni gadiņi). Mums ir vēl divi mazdēli, bet tie pašlaik dzīvo Francijā un būs 3x3 dalībnieki nākotnē.

Kad mūsu bērni auga, ģimenes valoda bija latviešu valoda. Bērni piedalījās skautos, gaidās un vasaras nometnēs. Viņi visi beidza Detroitas latviešu skolu un Gaŗezera Vasaras vidusskolu. Pašiem nemanot, viņi uzzināja daudz par mūsu tautas garamantām, par latviešu kultūru un valodu. Droši varu apgalvot, ka iepriekš teiktais attiecas arī uz mani.

Trīsreiztrīs kustība, mūsu vasaras nometnes un latviešu skolas ir ļoti svarīgas, turklāt bērniem un jauniešiem arī interesantas un saistīgas, mūsu mazbērni  nepacietīgi visu ziemu gaida, lai varētu tajās  piedalīties. Mums, vecākiem un vecvecākiem, tas ir arī sava veida ierocis, lai noturētu un saglabātu ģimenē latviešu valodu. „Ja nerunāsi latviski, nevarēsi piedalīties, jo tur runā tikai latviski.”

Mums svarīgs ir katrs Latvijas atbalstītājs. Tāpēc nākotnes izaicinājums 3x3 kustībai un citiem mūsu latviskās izglītības pasākumiem būs – kā šos tikai mītnes zemes valodu pratējus, bet latviski nerunājošos bērnus iesaistīt mūsu tautas atbalstītājos. Te runa ir arī  par resursiem. Šovasar PBLA arī financiāli atbalstīs pirmo latviešu 3x3 nometni Īrijā.