Asinis Bastejkalnā
Ķirurgs Juris Žarinovs, kuŗš operēja nāvīgi ievainoto kinooperātoru Gvido Zvaigzni, intervijā Andrim Kļaviņam    17.01.2023

 

 

“Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu”.  Šos vārdus mūsu tautai pēc Atmodas un barikādēm veltījis Bostonas Alberta Einšteina institūta profesors Džīns Šārps, kas pēta nevardarbīgas pretošanās kustības pasaulē. Ir publicēts neskaitāmi daudz patiesu atmiņu, arī ne tik vēsturiski patiesu ziņu par barikāžu laika notikumiem. Brīžiem šķiet, ka tādas Latvijas Tautas frontes (LTF) vispār nebūtu bijis, citi turpina apgalvot, ka LTF ir komūnistu un čekas inspirēta organizācija, lai pārņemtu kontroli pār polītiskajiem notikumiem. Kad nu tauta sekoja Ēvalda Valtera aicinājumam no Svētā gara torņa “latvietim pašam art, pašam sēt, pašam savā zemē saimniekam būt”, svešzemnieki centās mums iedvest mazvērtības sajūtu, sak, latvieši paši ne uz ko nav spējīgi. (Vēl šodien interneta komentāros to vien lasām-“valdībai jāklausa Brisele, Amerika, latvieši savu likteni pat barikādēs neizvēlējās paši un tml.”). Rakstīt par šo Latvijas un brīvības mīlestības, un traģisma apvīto laiku nekad nebūs par daudz. Visai populārs ir mīts, ka barikādes ir radušās stihiski, gana jau citplanētiešiem spēlējoties. Patiesībā tās organizēja LTF Valde pēc 1990.gada decembrī izstrādāta plāna “X stundas instrukcija”, kuŗas tapšanā bija pieaicināti arī padomju armijas fortifikāciju latviešu tautības virsnieki, kuŗi bija demobilizējušies no krievu armijas. Vēlreiz profesors Džīns Šārps: “Latvijas cīnā par neatkarības atjaunošanu 1990. Un 1991.gadā palīdzēja tas, ka jau iepriekš norisinājās plānošana, kā cilvēki varētu visefektīvāk rīkoties paredzamajā krīzes situācijā. Jūs ne tikai nolēmāt nesadarboties ar polītisko vadību, bet dažādām cilvēku grupām ļoti precīzi pateicāt, kā rīkoties konkrētās situācijās. Cik man zināms, šādi norādījumi tautai ir unikāli, pasaulē nekur iepriekš nepieredzēti.”

 

1991.gada 20.janvārī tika pārtraukts TV “Panorāmas” raidījums ar paziņojumu, ka Rīgas centrā notiek apšaude. Vai jūs bijāt kādā postenī saskaņā ar “X stundas instrukciju”?

Kas attiecas uz Instrukciju, tās bija organizētās mediķu brigādes Doma baznīcā un citviet. Man bija kārtējā darba dežūra Rīgas 1. slimnīcā. Pēc paziņojuma TV slimnīcā ieradās ķirurgi, kuŗiem dežūra nebija. Es tad biju vēl jauns ārsts un priecājos, ka atbrauca pieredzējuši kolēģi, tostarp nesen Aizsaulē aizgājušais ķirurgs Ojārs Uldis Aleksis, viens no pieredzējušākajiem ārstiem, kuŗš savulaik operējis leģionārus Volhovā, un citi. Ieveda četrus ievainotos, viņu vidū arī Gvido Zvaigzni, kuŗu operēju es. Gvido stāvoklis bija ļoti smags, jo bija skartas aknas , nieres, apakšējā dobjā vēna, kas atrodas aiz aknām,tāpēc tai grūti piekļūt, un citi svarīgi orgāni. Gvido bija zaudējis daudz asiņu. Operācija bija sekmīga un sākās cīņa par Gvido dzīvību 16 dienu gaŗumā. Cerības izdzīvot pēc tik lieliem iekšējo orgānu bojājumiem ir mazas, jo sākas komplikācijas. 

 

Vai OMON, vai kāds trešais spēks bija šāvuši ar kaŗa likumos aizliegtajām lodēm ar smaguma centra nobīdi?

To nevar apgalvot, jo lode nebija Gvido ķermenī. Tā bija izlidojusi cauri. Bet arī parasto ložu trajektorijas var mainīt virzienu, atsitoties pret kaulu.

 

1990. gadā Amerikas latviešu apvienība (ALA) panāca, ka ASV likumdošanas iestādes atzina ALA kā labdarības organizāciju, lai varētu sniegt palīdzību Latvijai, tai skaitā, arī medicīnisko bez Maskavas starpniecības. Vai kāda aparatūra tika saņemta no ASV?

Modernāko elpošanas stimulēšanas aparatūru Gvido glābšanai atveda no Zviedrijas. Iespējams, ka tā bija privāta palīdzība, turklāt, tā bija nepieciešama steidzami un Zviedrija ir tuvāk.

 

Jūsu versija par šāvējiem Bastejkalnā? Pulkvedis Auseklis Pļaviņš stāstīja, ka Stučkas (tagad - Tērbatas) ielas galā stāvējusi “Volga”. Brīdī pēc šaušanas automašīnā iesēdušies divi vīri platos apmetņos, zem kuŗiem viņš ar militārista aci saskatījis “stroķus”, un aizbraukuši.

Ir minējumi, pat liecības, ka, uzbrūkot Iekšlietu ministrijai, OMON plānos nebija šaut uz cilvēkiem Bastejkalnā. Viņus izprovocēja šāvieni no Vecrīgas puses. Nevar pateikt, kam piederēja stobrs, no kuŗa izlidoja operatoram liktenīgā lode. Tā varēja būt mērķēta pa videokameras sarkano spuldzīti, vai arī nomaldījusies chaotiskajā apšaudē, jo šāva jau arī miliči - aizstāvoties.

 

Ja arī Rīgā, līdzīgi kā Viļņā, būtu uzbrukts ar tankiem un sapieru lāpstiņām, mediķi būtu spējuši palīdzēt pāris simt ievainotajiem?

Mums toreiz bija piecas operāciju zāles. Tādā nelaimē jau vestu arī uz citām slimnīcām. Palīgā nāca kolēģi, dažādu tautību ķirurgi. Ja cietušo skaits ir ļoti liels, tad darbojas šķirošanas kārtība, kad medpersonāls šķiro ievainotos pēc ievainojumu smaguma pakāpes - kuŗi jāoperē pirmām kārtām, tad otrā grupa utt.

 

Kad jūs mācījāties Rīgas Medicīnas institūtā, tajā bija t.s. “kaŗa katedra”, kā visās augstskolās. Parallēli studijām tikāt gatavoti kā kaŗa mediķi, saņemot virsnieka pakāpi. Jautājums Ukrainas kara kontekstā: vai mūsu jaunie ārsti, kas tagad vēl vairāk nekā agrāk, pamatīgi apgūst šauru medicīnas speciālitāti, ir gatavi kā kaŗa mediķi doties kaŗā, ja tas būs nepieciešams. Kā Vilis Krasts, izcils dermatologs, stāstīja, ka leģionāru kaujās pie Džūkstes, nebūdams ķirurgs, lāpījis un amputējis, kamēr kritis no kājām aiz noguruma.

Domāju, ka nepieciešamības gadījumā jebkuŗš ārsts tiktu galā arī ar ievainojumiem, izņemot varbūt, smagākus gadījumus, kur jābūt ķirurga iemaņām. Protams, no infektologa nevar prasīt operēt sarežģītos iekšējo orgānu ievainojuma gadījumos. Mums šodien lielākais ķirurģijas centrs ir Gaiļezera slimnīcā. Zinu, ka tur, sadarbībā ar Aizsardzības ministriju, notiek mācības. Tiek izmantoti helikopteri, speciālās mašīnas un aprīkojums. Šajā sadarbībā viena no vadošajām ir Iekšlietu ministrija . Ceru, ka militārpersonas, kā atv. pulkvedis Igors Rajevs, bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, kuŗi tagad ir polītiķi, panāks vēlamo. Jo sevišķi tagad, kad netālu lido lādiņi un mirst cilvēki. Galvenais, lai pie teikšanas būtu profesionāļi, nevis partiju ielikteņi.

 

Lai kļūtu par diriģentu, ir jābūt absolūtai dzirdei. Vai ķirurgam arī, pārfrazējot, ir jābūt “absolūtai dzirdei”? 

Jā, saprotu! Pirmkārt, jāizvēlas profesija, kas patīk. Otrkārt, nepārtraukti jāmācās. Rēgulāri jābrauc papildināties, jo ķirurģija strauji attīstās. Kongresi, simpoziji, kolēģu tikšanās klīnikās un tā joprojām. Īpašības? Gudra galva, kas koordinē veiklas rokas. Stipra nervu sistēma un prasme koncentrēties. Diez, vai kāds, kas dzenot naglu sienā, sit sev pa pirkstiem, būs labs ķirurgs.

 

Jūs ģimenē abi ar sievu esat mediķi. Vai dēlam “likāt dzīt naglu sienā” ?

Ne dēls, ne meita neizvēlējās medicīnu. Droši vien, redzot mūsu darbu, pienākumus, dežūras. Nereti bērniem tēvs uzspiež reālizēt kādus pašam neizdevušos sapņus. Lai viņi paši izvēlas! Bet – kas attiecas uz dēliem, esmu par obligāto militāro dienestu. Modelis var būt dažāds, bet mums pašiem sava zeme ir jāaizstāv.

 

Kā tiekat galā ar atbildības sajūtu? Bieži vien jūsu rokās ir turpmākā cilvēka veselība, bet pat dzīvība.

Atbildības sajūta sevī ir jāaudzina, sākot jau no pirmajām prakses dienām, strādājot par feldšeri, kārtīgi darot savu darbu. Katram cilvēkam ir jāizvērtē, ko viņš ir spējīgs veikt un kas nav viņa spēkos. Dažam no mūsu polītiķiem būtu jāsaprot, ka viņam tajā amatā nav ne spējas, ne prasmes. Nevis – es gribu! Te ir tā atšķirība. Ja kļūdās mediķis, tad bieži vien sekas ir “trīs saujas smilšu”. Ja kļūdās polītiķis, tad pie mums pieņemts sacīt-koalīcija vai partija tā lēma, un vainīgā nav.

 

Vai mājās ar sievu par medicīnu arī runājat?

Nē, tas ir “tabu”. Cenšos atrast citu darbošanās vidi. Ne pārāk sen iestājos Mednieku biedrībā. Saka jau, ka medībās nogalināt ir amorāli, bet medību kopas ir dažādas. Es tur braucu atpūsties, primārais nav medījums.

 

Atskatoties uz Barikāžu laiku, blakus traģiskajiem notikumiem, tas bija caurvīts ar grūti izskaidrojamu romantiku. Diez, vai kādreiz vēl piedzīvosim tādu patriotismu, tādu vienotību! Mēs bijām cīnītāji un cīņas garu to nedrīkst pazaudēt. Tāpēc esmu par obligāto militāro dienestu. Kādā formā, to lai izlemj militārie speciālisti. NATO – tas ir lieliski! Bet sava Tēvuzeme ir jāaizstāv saviem vīriem un dēliem ! Paskatāmies uz ukraiņiem. Viņi cīnās un mirst par savu  Tēvu zemi.