Arī tautu saista atbildība
   14.02.2012

Pirms 18. februāŗa referenduma uz sarunu aicinājām konstitūcionālo tiesību speciālistu, ES tiesnesi Egilu Levitu.

Vai Satversmē būtu jānosaka panti, kuŗus nedrīkst mainīt, lai izvairītos no situācijas, ka tiek apdraudēti Latvijas valsts pamati? Kas ir valsts pamati, valsts uzdevumi?
Vispirms ir jāapzinās, kādēļ valsts mums vispār ir nepieciešama. Demokratiska valsts ir polītiski un tiesiski organizēta tauta. Demokratiskas valsts galvenie uzdevumi:
(1) nodrošināt sabiedrības ārējo aizsardzību (tādēļ starptautiskajās tiesībās valstis ir suverēnas, vienlīdzīgas un tās nedrīkst pret otru valsti lietot spēku);
(2) nodrošināt mieru, kārtību valsts iekšienē (tāpēc pastāv valsts piespiedu varas monopols, nekādas privātas bruņotas varas vienības nav pieļaujamas);
(3) veicināt sabiedrības materiālās un nemateriālās labklājības izaugsmi (tas ietveŗ ekonomikas veicināšanu, sociālu izlīdzinājumu, piemēram, pabalstus trūcīgajiem, sabiedrības veselības, kultūras, izglītības pamatvajadzību nodrošinājumu);
(4) personas brīvības telpas garantēšana (tas nozīmē cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību - domu, apziņas, izteiksmes, biedrošanās, reliģijas u. tml., kā arī noteiktu institūciju, piemēram, preses brīvības nodrošināšanu).

Turklāt Eiropā valsts ir nacionāla valsts; tas nozīmē, tā ir kādas nācijas valsts, kas nosaka tās nacionāli kultūrālo identitāti (tas izpaužas jo sevišķi, bet ne tikai valsts valodā). Valsts palīdz uzturēt attiecīgajai valstnācijai tās identitāti, valodu un kultūru. Attiecībā uz šo valsts uzdevumu konstitūcionālās tiesībās tiek lietots arī apzīmējums „kultūrvalsts”.

Mazām nācijām šis valsts uzdevums - veicināt nācijas valodu un kultūru - ir reāli svarīgāks nekā lielām nācijām. Taču ir arī lielas valstis, kas par to stingri rūpējas, piemēram, Francija, kur, starp citu, ir ļoti stingra valodas likumdošana franču valodas lietošanas nodrošināšanai visās dzīves sfairās.

Cilvēces pašreizējā vēsturiskajā attīstības posmā valstij nav alternātīvas, ja sabiedrība grib saglabāt zināmu drošību, mieru, labklājību un individa brīvību. Kādas ir sekas, ja valsts sabrūk, nespēj efektīvi veikt savus uzdevumus, rāda neveiksmīgo valstu (angl. failed states) - kā Somālija piemērs.

No tā izriet, ka demokratiska valsts ir vērtība pati par sevi, ir sabiedrības sasniegums. Ar to neviens, arī tautas acumirklīgais vairākums nedrīkst vieglprātīgi apieties, to ļaunprātīgi postīt vai pat iznīcināt. Šis vispārējais atbildības pamatprincips ir ietverts jebkuŗas mūsdienu demokratiskas valsts idejā, kas ir konstitūcijas pamatā, un konstitūcija ir jāinterpretē saskaņā ar šo principu.  Tāpēc būtu skaidrāk un visiem saprotamāk, ja tas būtu noteikts Satversmē tiešā tekstā.

Vai nemaināmie panti nenonāk pretrunā ar Satversmes 2. pantu, kuŗā rakstīts, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai? Tātad tauta teorētiski varētu lemt arī par to, ka Latvijas valsts valoda nav tikai latviešu valoda, un arī vēl par citiem jautājumiem, ja tā vēlas.
Runājot par Satversmes 2. pantu, ir jāatceras, ka Latvija ir latviešu nācijas nacionāla valsts. Latvijas valsts ir izveidota latviešu nācijas pašnoteikšanās rezultātā, un latviešu nācija veido Satversmes 2. pantā minētās Latvijas tautas kodolu. Tās „valstiskā programma”, tās jēga un būtība ir tieši latviešu nācijas, tās valodas un kultūras ilgtspējas nodrošināšana. Šī Latvijas valsts programma ir saistoša arī tautai, kamēr tā darbojas Satversmes ietvaros.

Igaunija šo savu valsts programmu ir skaidrā tekstā ierakstījusi savā 1992. gada konstitūcijā: Igaunijas valsts uzdevums ir nodrošināt igauņu nācijas un igauņu kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Līdzīgi tas noteikts arī Lietuvas konstitūcijā.

Ja Satversmē tas nav ierakstīts tiešā tekstā, nenozīmē, ka Latvija atšķirībā no Igaunijas būtu kā valsts dibināta tikai uz zināmu laiku, ka ar laiku latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvīga nodrošināšana kā valsts pamatuzdevums varētu pazust. Tā būtu visai primitīva Satversmes izpratne.

Vai tas nozīmē, ka tautas suverēnitātei ir galējas robežas, kuŗas tā nedrīkst pārkāpt, lai arī Satversmē tas tieši nav ierakstīts?
Satversme sastāv ne tikai no teksta, tā satur arī zināmus principus. Jāuzsveŗ - lai izprastu jebkuŗas valsts konstitūciju, arī Satversmi, nepietiek ar to, ka cilvēks prot lasīt. Jebkuŗa konstitūcija vienmēr ir jāizprot kopsakarā ar vispārējiem tiesību principiem.

Piemēram, Satversmē nav ierakstīts arī tas, ka Latvija ir tiesiska valsts, un citas pašsaprotamības. Taču tāpēc, ka to nevar izlasīt Satversmes tekstā, spriest, ka līdz ar to Latvija nav tiesiska valsts, būtu primitīvi un objektīvi nepareizi.

Šo principu avots ir vai nu konstitūcija pati, vai arī visa sabiedriskā un tiesību sistēma kopumā, tās pamatvērtības. Tas nozīmē, ka arī konstitūcija ir saprātīgi jāizprot, jāinterpretē tā, ka tā nenonāk pretrunā ar šiem principiem, kas atspoguļo sabiedrības pamatvērtības. Turklāt šie principi ir jāsamēro cits citu. Neviens princips nav absolūts.

Pie šiem principiem pieder arī princips par atbildību pret savu valsti. Atbildības princips ir saistošs jebkuŗam, arī tautai kā Satversmes 2. pantā noteiktajai valsts suverēnās varas nesējai.

Tas nozīmē, ka arī tautas acumirklīgais vairākums (kuŗš, kā zināms, mainās no dienas uz dienu) nedrīkst iedragāt savu valsti, mainot tās jēgu un būtību, izpostīt vai iznīcināt to, jo arī tautai, pieņemot polītiskus lēmumus, katrā ziņā tādus, kuŗiem ir neatgriezeniskas sekas, ir jārīkojas atbildīgi. Atbildības princips gan retos gadījumos ir noteikts konstitūciju tekstos, taču mūsdienās tas, vismaz demokratiskās valstīs, kā konstitūcionāls princips ir atzīts, un tas piemērojams konstitūcijas, tātad arī Satversmes, interpretācijā.

No tā izriet, ka Satversme būtu jāinterpretē tā, ka ikviens - arī Pilsoņu kopuma acumirklīgais vairākums – ir atbildīgs par to, ka tas neizjauc pats savas valsts pamatus. Citiem vārdiem – nenozāģē zaru, uz kuŗa tas sēž.

Papildus jāpiebilst, ka šī atbildība Pilsoņu kopumam ir ne tikai pret sevi, pret tā acumirklīgo sastāvu uz attiecīgo nobalsošanas dienu, bet arī nākamo latviešu nācijas un Latvijas pilsoņu paaudžu priekšā.

Piemēram, mēs šodien nedrīkstam pieņemt lēmumu piesārņot Latviju tā, ka tā nākamām paaudzēm kļūtu neapdzīvojama. Vai arī šodien notērēt visus resursus, piemēram, izcirst visus mežus, un līdz ar to laupīt šos resursus nākamām paaudzēm. Atbildības princips ir moderns konstitūcionāls princips, kas ir jāievēro, interpretējot jebkuŗas attīstītas valsts konstitūciju.

Tas nozīmē, ka, piemērojot Satversmes 2. pantu, demokratijas princips ir jāsamēro arī ar atbildības principu. Demokratijas princips ir ļoti svarīgs, un tas garantē Pilsoņu kopumam ļoti plašu rīcības brīvību. Taču ekstrēmos gadījumos, piemēram, atbildības princips vai citi principi, kā, piemēram, tiesiskas valsts princips, var būt spēcīgāki. Tā, protams, ir Pilsoņu kopuma rīcības brīvības galējā robeža, līdz kuŗai, saprātīgu polītiku veidojot, nekad nevajadzētu nonākt.

Kuŗās Eiropas Savienības valstīs ir konstitūcijas ar negrozāmiem pantiem?
Pirmā konstitūcija, kas noteica savu pamatu negrozāmību, bija Norvēģijas 1814. gada konstitūcija. Tomēr Vācijas t. s. Veimāras konstitūcija un tiesību teorija, uz ko orientējās Latvijas Satversme un pirmskaŗa konstitūcionālā teorija, par to nedomāja, un to ieskats bija, ka konstitūcija var tikt grozīta bez jebkādiem ierobežojumiem. Latvijas pirmskaŗa konstitūcionālo tiesību galvenais teorētiķis profesors Kārlis Dišlers 1920. gadā rakstīja, ka arī valsts pamatprincipi tautas nobalsošanas ceļā varot tik mainīti, taču nav loģiski domājama šo principu grozīšana viņu būtībā; jo tauta nekad neuzstāsies pret savu suverēnitāti un īstu demokratismu.

Kā rāda vēsture, tas nemaz nav tik droši. Problēma Eiropā plašāk tika apzināta tad, kad Hitlers 1933. gadā legālā ceļā nāca pie varas un saskaņā ar demokratisko „Veimāras” konstitūciju legāli likvidēja demokratisko valsts iekārtu.

Radās polītisks, juridisks un morāls jautājums – vai demokratija pieļauj pati savu likvidāciju? Vai tā pieļauj valsts pašnāvību?

Šodienas atbilde ir – nē. Vairākās konstitūcijās, kas pieņemtas pēc Otrā pasaules kaŗa, tas ir noteikts konstitūcijas tekstā. Sākumā Italijas 1947. gada konstitūcija, tad Vācijas 1949. gada konstitūcija noteica, ka valsts galvenie konstitūcionālie pamatprincipi ir negrozāmi. Pēc tam līdzīgas, t. s. mūžības klauzulas, ir noteiktas vairāku citu Eiropas valstu jaunāka laika konstitūcijās, piemēram, Portugales 1975. gada, Grieķijas 1975. gada, Igaunijas 1992. gada, Čechijas 1992. gada konstitūcijā.

Savukārt citās valstīs, piemēram, Francijā, kur šāda „mūžības klauzula” nav noteikta konstitūcijas tekstā, to kā nerakstītu principu ir attīstījusi tiesu judikatūra un tiesību teorija. Tāpēc Francijas konstitūciju – lai gan tas nav ierakstīts konstitūcijas tekstā – saskaņā ar Konstitūcionālās padomes nolēmumiem nevar mainīt, ja šāda maiņa skartu „konstitūcijas pamatprincipus (principes fondamentaux de la constitution)”.

Bet ir vēl arī citas valstis, kur šis jautājums nekad nav problēmatizēts, jo vēsturiski un polītiski nav bijusi tāda vajadzība. Piemēram, Dānijas konstitūcijas teksts šādu „mūžības klauzulu” neparedz, un nedz tiesību teorijā, nedz tiesu judikatūrā šis jautājums nekad nav dziļāk apskatīts, jo Dānijā līdz šim nevienam nav nopietni ienākusi prātā doma, ka kāds varētu aizskart valsts eksistences un demokratiskās iekārtas pamatus. Dāņu tiesībnieki šādu gadījumu – tāpat kā profesors Dišlers 1920. gadā – nav varējuši iedomāties un tāpēc nav uzskatījuši par padziļinātas izpētes vērtu.

Kā jūsuprāt ir jārisina jautājums par grozījumiem Satversmē, un kā to panākt, neapdraudot Latvijas valsts pamatus?
No konstitūcionālo tiesību viedokļa domāju, ka mēs šajā jautājumā nevarētu Satversmi tagad vairs interpretēt tāpat kā 19. gadsimta 20. gados, tātad caur vācu neveiksmīgās „Veimāras” konstitūcijas teorētiskajām brillēm. Ir jāņem vērā gan mūsu valsts, gan Eiropas vēsturiskā pieredze, gan konstitūcionāli tiesiskās domas attīstība Eiropā pēc Otrā pasaules kaŗa, ieskaitot šī jautājuma risināšanu citās konstitūcijās. Uz šī fona diez vai varētu akceptēt tādu interpretāciju, ka, kamēr Satversmes tekstā par šo jautājumu nekas nav teikts, tikmēr Satversme pieļauj Latvijas valsts un demokratijas sagraušanu.

Tomēr, tā kā šis jautājums par valsts pamatiem ir nopietni uzdots (citādi nekā, piemēram, Dānijā), uz to ir arī jārod nopietna atbilde.

Pirmāmkārtām, domāju, ka valsts pamatiem, kādi tie ir ielikti, mūsu valsti dibinot, un kādi tie pastāv joprojām, vienā vai otrā veidā vajadzētu tikt atspoguļotiem Satversmes tekstā. Tas, kā jau teicu, nenozīmē, ka tie patlaban neeksistē tikai tāpēc vien, ka tie Satversmes tekstā nav pieminēti, taču, ja sabiedrībai vai kaut vai tās daļai tie nav tik pašsaprotami (kā tie bija profesoram Dišleram 1920. gadā), tad ir labāk tos pacelt teksta līmenī, tātad padarīt visiem acīm redzamus.

Ir vairākas iespējas, kā to izdarīt?
Vispirms ir iespējams, piemēram, Satversmes preambulā nosaukt tos virsprincipus, uz kuŗiem balstās mūsu valsts (it sevišķi demokratiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts virsprincipus), un turpat noteikt, ka tie nav grozāmi. Turpat varētu arī iezīmēt valsts mērķus. Man šķiet, ka, līdzīgi kā Igaunijas un Lietuvas konstitūcijās, arī Satversmes tekstā būtu svarīgi pateikt, ka Latvijas valsts pamatuzdevums ir garantēt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu. Tāpat tur varētu noteikt jau manis minēto atbildības principu un citus pamatnoteikumus, kuŗus visus varētu ietvert labi pārdomātā „Satversmes kodolā”. Piemēram, Portugales konstitūcijā ir noteikti 14 jautājumi, kuŗi nedrīkst tikt aizskarti. Preambulai ir tāds pats spēks kā Satversmes pantiem, un par preambulas grozīšanu var lemt Saeima, tautas nobalsošana nav nepieciešama.

Cits variants būtu noteikt, ka Satversmes pamatpanti (1. - 4. pants) ir negrozāmi. Šeit būtu nepieciešama arī tautas nobalsošana, kuŗā vairāk nekā pusei no visiem balsstiesīgajiem būtu jābalso par šādiem grozījumiem. Tas ir ļoti augsts slieksnis, un labi jāpadomā, vai to reāli iespējams sasniegt.

Ir iespējams arī papildināt Satversmes 73. panta noteikumus, kas nepieļauj tautas nobalsošanu par tur minētajiem jautājumiem. Patlaban šis pants nepieļauj tautas nobalsošanu, piemēram, par budžetu vai starptautiskiem līgumiem. Šo sarakstu varētu papildināt ar pamatprincipiem, kas nosaka mūsu valsts pamatus. Arī šos papildinājumus var izdarīt Saeima, tautas nobalsošana nav nepieciešama.

Ir arī vēl citi varianti. Katrā ziņā, lai šo jautājumu virzītu uz priekšu, ir nepieciešama polītiska griba to darīt. Uzsveŗu, ka jautājums ir par valsts pamatprincipu atspoguļošanu Satversmes tekstā, nevis par Satversmes pirmreizēju papildināšanu ar šiem pamatprincipiem. Manā interpretācijā šie pamatprincipi pastāv jau kopš valsts dibināšanas, bet ir arī attīstījušies un sazarojušies tālāk.

Tad nākamais solis būtu visus iespējamos Satversmes grozījumu variantus rūpīgi un bez steigas juridiski izdiskutēt un vienoties par vislabāko, kuŗš tad arī tiktu īstenots.

Kāpēc jūsuprāt ir izveidojusies situācija, kad tiek apdraudēta latviešu valoda kā valsts pamats?
Pavisam īsi - visam pamatā ir pilsoniskās apziņas vājums kombinācijā ar labu devu muļķības, naīvuma un gļēvuma. Visos līmeņos. Pilsonim nav jābūt konstitūcionālo tiesību speciālistam, bet viņam vismaz lielos vilcienos jāorientējas savas valsts vēsturē, tās valstiskajos pamatos un jāapzinās sava personiskā atbildība par savu demokratisko valsti. Varbūt sabiedrība beidzot nonāks pie secinājuma, ka mums nepieciešama demokratiskās izglītības sistēma, līdzīgi kā tā, piemēram, pastāv Vācijā, kuŗa pārdzīvojusi divus totālitārus, sabiedrības pilsonisko apziņu kropļojošus režīmus.

Vai jūsuprāt pietiek ar grozījumiem Satversmē, lai mēs varētu sacīt, ka Latvijas valsts pastāvēšana nav nopietni apdraudēta?
Jautājums par valsts pamatiem ir pacelts gan sabiedriskajā, gan konstitūcionāli tiesiskajā līmenī. Tomēr nozīmīgākā atbilde uz to būtu nevis grozījumi Satversmē, bet gan tas, ka cilvēki ar savu pilsoņa stāju, valstisko rīcību, savas pilsoniskās nostājas skaidru paušanu - arī privātajā paziņu lokā! - parādītu, ka viņi ir Latvijas valsts patrioti un bez ierunām iestājas par demokratisku, tiesisku, nacionālu Latvijas valsti. Pie tā piederētu arī konsekventa valsts valodas lietošana savā valstī. Tā būtu „Satversme dzīvē”. Tas reāli Latvijas valsts pamatus stiprinās visvairāk. Tomēr attiecīgiem Satversmes grozījumiem būtu pastiprinošs efekts, un tāpēc arī par tiem būtu vērts padomāt.