Arī populismam ir robežas jeb Trauku bodītes durvis šim zilonim ir par šauru
Sociologs, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras „Latvijas fakti” vadītājs Aigars Freimanis intervijā Sallijai Benfeldei    14.08.2018

 

 

Vai rudens Saeimas vēlēšanu rezultātus, jūsuprāt, ir iespējams prognozēt?

Jebkuŗas prognozes, kas šobrīd tiek izdarītas, ir ļoti apšaubāmas. Vismaz es neuzdrīkstos to darīt, ja runājam par nopietnām prognozēm. Tie mechānismi, kas tradicionāli tiek izmantoti prognozēm, šobrīd īpaši neder. Viena no populārākajām metodēm ir t.s. ekstrapolācija – raudzīties uz kādiem procesiem ilgākā laika posmā, piemēram, šajā gadījumā uz vēlētāju attieksmi pret vienu vai otru partiju. Šo attieksmi it kā pagarina līdz vēlēšanām, attiecina arī uz vēlēšanu dienu, un tad diezgan droši var teikt, kuŗa partija būs Saeimā un kuŗas partijas tur nebūs. Tāpat ar šo metodi parasti var prognozēt, cik vietu Saeimā katra partija aptuveni iegūs, kādas ir iespējamās valdības koalīcijas.

 

Pēdējo mēnešu laikā dažas lietas ir tik strauji mainījušās, ka resursi vairāk vai mazāk ticamai prognozei ir strauji samazinājušies. Piemēram, milzīgās pārmaiņas jeb transformācijas, kas ir notikušas Saskaņā jeb bijušajā Saskaņas centrā, manuprāt, nav nonākušas līdz viņu tradicionālajam vēlētājam. Dzirdu dažādas atsauksmes no saviem cilvēkiem, kuŗi strādā reģionos kā intervētāji, un pamatā tas ir pārsteigums? Kas ir tradicionālais Saskaņas vēlētājs? Tie pamatā ir krievvalodīgie vēlētāji. Kad cilvēks, piemēram, Kurzemē uzzina, ka pirmais sarakstā būs latvietis Anrijs Matīss, kuŗš Saskaņai ir pievienojies pavisam nesen un pirms tam ir pārstāvējis Vienotību, ir bijis satiksmes ministrs, bet Valērijs Agešins, pie kuŗa ir pierasts un kuŗš bija ievēlēts Saeimā, ir saskaņietis, tā teikt, kā kauls no kaula, tagad ir tikai otrais... Polītiķis, kuŗš visu laiku Saeimā acīmredzot ir balsojis par to, lai Saskaņa paliek opozīcijā, tagad ir šīs partijas pirmais numurs Kurzemē. Vjačeslavs Dombrovskis, kuŗš agrāk pārstāvēja Zatlera reformu partiju, ir bijis ministrs divās koalīcijās – gan izglītības, gan ekonomikas ministrs, pēkšņi ir pirmais Rīgas vēlēšanu apgabalā un premjera amata kandidāts. Viņam kā attaisnojumu varētu minēt to, ka viņš ir Nila Ušakova klasesbiedrs, un viņa atrašanās Saskaņas sarakstā varbūt nav tik dīvaina kā jebkuŗam citam latviešu polītiķim.

 

Vidzemē pirmais numurs ir Evija Papule, bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore. Tas vēl nav nonācis līdz tradicionālajam Saskaņas vēlētājam, un viņa reakcija var būt ļoti dažāda. Pirmā reakcija varētu būt, ka kāds no viņiem izvēlas neaiziet uz vēlēšanām, lai gan tā īsti jau viņiem nav kur likties, ja grib piedalīties polītikā. Alternatīvas ir nelielas – Latvijas Krievu savienība, kas ir maz pamanāma, margināla organizācija ar diviem pazīstamiem līderiem Tatjanu Ždanoku un Andreju Mamikinu, turklāt par Ždanoku vēl nav skaidrs, vai viņai atļaus kandidēt. Ja viņu noņems no saraksta, viņai būs izdevība sarīkot skandālu un tā varbūt piesaistīt vēl kādu vēlētāju. Tomēr neticu, ka viņa var pārvilināt būtisku vēlētāju daļu no tiem, kuŗi būs pārsteigti, ieraugot visos vēlēšanu apgabalos latviešus vai latviskus uzvārdus kā pirmos sarakstā. Otra Saskaņas vēlētāju reakcija var būt svītrošana, visi latviešu uzvārdi pazūd no pirmajām sarakstu vietām un tur atgriežas visi tie paši vecie uzvārdi, kuŗi tagad salikti otrajās, trešajās vai ceturtajās vietās. Ilgtermiņā arī tas Saskaņai nenāk par labu, viņu eksperiments tādā gadījumā būs izgāzies un viņu iespējas nonākt koalīcijā atgriezīsies turpat, kur bija. Ja viņu vēlētāji rīkosies gudri un esošos sarakstus atbalstīs, tad situācija kļūs vēl interesantāka. Tādēļ variantu ir tik daudz, ka tas nekādā veidā neļauj prognozēt, kas īsti notiks pēc vēlēšanām, lai gan kopš 2010. gada vienmēr bija ļoti skaidrs, ka Saskaņai būs ļoti liela pārstāvniecība. Šobrīd to nevar pateikt „ar garantiju”.

 

Vai arī citu partiju rezultātus ir tikpat grūti prognozēt?

Līdzīgi tas ir arī attiecībā uz jebkuŗu citu partiju. Mazāk tas varbūt attiecas uz Nacionālo apvienību, jo tās vēlētājs vienmēr ir bijis ļoti diskrēts jeb noslēgts, viņus ir grūti sataustīt kā konkrētu demografisko grupu, jo tā nav tikai noteikta vecuma, noteiktā ģeogrāfiskā vietā dzīvojoša vai noteiktas profesijas grupa. Līdz šim šie Nacionālās apvienības vēlētāji ir bijuši kā garants citiem, mazajiem polītiskajiem spēkiem, lai piesaistītu viņu vēlētājus, ir jāstāsta par Nacionālās apvienības koruptīvām shēmām, maksātnespējas administratoriem, afērām ap OIK un vēl un vēl. Tā šobrīd zināmā mērā ir Nacionālās apvienības problēma, jo vairāk nākas taisnoties un nevis runāt par savu programmu. Taisnoties gan nākas arī citām partijām, tādēļ vēlēšanas tiešām ir grūti prognozējamas. 

 

Kā vērtējat polītikā šobrīd notiekošo? Pirms sarunas pieminējāt savas bažas.

Skaidrs, ka ir scenārijs, kas vīd gaisā un ko visi piemin ar tādu biedēšanas pieskaņu – var izveidoties Saskaņas koalīcija ar kaut kādiem polītiskajiem spēkiem. Bieži tiek minēta Zaļo un zemnieku savienība, kuŗas frakcijā šis jautājums uzdots ne reizi vien un kuŗas deputātu lielākā daļa visai noteikti vienmēr ir atbildējusi ar „nē”. Tādēļ es drīzāk minētu tos polītiskos spēkus, kuŗi šobrīd ir ārpus parlamenta un kuŗi ļoti dramatiski cīnās savā starpā. Tā ir Jaunā konservatīvā partija, Attīstībai! Par!, KPV LV, grūti pateikt, kā ar Latvijas reģionu apvienību, kas ir maz pamanāms spēks, Vienotība ar sarakstu Jaunā Vienotība, kas atrodas dziļā norieta fāzē un varbūtība, ka viņi izlauzīsies virs pieciem procentiem, ir neliela. Domāju, ka lielā pīrāga dalīšana būs starp tiem, kuŗi tagad ir Saeimā, izņemot Vienotību, par kuŗu nav skaidrības un kuŗas vēlētāju mēģina pārņemt Attīstībai! Par!, kas lieto visu to pašu retoriku, ko savulaik lietoja Vienotība savos uzplaukuma laikos.

 

Gan Jaunā konservatīvā partija, gan Jaunā Vienotība ļoti noteikti ir paudusi, ka neveidos koalīciju un nestrādās kopā ar Saskaņu. 

Jā, Jaunā konservatīvā partija to ir pateikusi, bet Artusa Kaimiņa partija KPV LV to nav teikusi, drīzāk ar dažādiem mājieniem ir likusi saprast, ka viņiem ir vienalga, jo galvenais ir mainīt varu un nav svarīgi, ar kādiem līdzekļiem tas tiks darīts. Vienotība, tagad Jaunā Vienotība, tradicionāli to ir teikusi un teiks, ka ar Saskaņu koalīcijas nebūs. Vēl nesen ārlietu ministrs, kas ir pirmais Jaunās Vienotības sarakstā Rīgas vēlēšanu apgabalā, Facebook ierakstā pauda, ka koalīcija ar Saskaņu nozīmētu starptautisku izolāciju un ka tas nav iespējams. Zaļo un zemnieku savienība, kā jau teicu, visticamāk, nepieļauj, ka varētu veidot koalīciju ar Saskaņu. 

 

Vai domājat, ka Attīstībai! Par! būtu gatava veidot koalīciju ar Saskaņu? 

Es tā delikāti teikšu, ka viņi savos polītiskajos manevros ir elastīgāki, pieļauj dažādas manevra iespējas salīdzinājumā ar vairākām citām partijām vai to apvienībām. Tā ir jaunā paaudze polītikā, tie, kuŗiem ir ap četrdesmit. Tā ir cita vērtību sistēma, viņi nav ap piecdesmit un vecāki, kuŗiem ir skaidra emocionāla attieksme pret to, kas bija padomju režīms un kas ir nosacītā Saskaņas „oderīte”. 

 

No vēlētājiem, kuŗi svārstījās starp Jauno Vienotību un Attīstībai! Par!, nācies dzirdēt, ka viņi ļoti augstu vērtē Par!, bet pēc apvienošanās ar Attīstībai par kopīgo sarakstu tagad vairs negribot balsot, ja godu, inteliģenci un intelektu tik vienkārši var nopirkt par naudu. Proti, naudu vēlēšanām naski gādājot cilvēki no Attīstībai, tādēļ arī sarakstā iekļautas apšaubāmas personas.

 

Piekrītu tādam vērtējumam, jo Attīstībai! Par! lielākā problēma, kas neļauj viņiem izdarīt vērienīgu izrāvienu, ir pieaugošās Latvijas problēmas. Par spīti tam, ka tur ir jauni cilvēki, kuŗi ir gatavi pārmaiņām, pārskatot sarakstus, tur ir redzamas pazīstamas polītiskas sejas gan no parlamenta, gan no izpildvaras, ierēdniecības, kas saistītas ar virkni problēmu. Mazs piemērs – kā var noticēt polītiķim Danielam Pavļutam, kad viņam lūdz atbildēt par OIK atļauju dalīšanu, kuŗu apjoms bija liels. Viņa pirmā atbilde ir, ka viņš rīkojies saskaņā ar likumu, bet bijis pirmais, kuŗš norādījis uz problēmām. 

 

Starp citu, Pavļuts tiešām bija pirmais, kuŗš norādīja uz šīm problēmām.

Jā, un tad, kad jautājumu viņam uzdod vēlreiz un jautā, kādēļ tad viņš tomēr šīs atļaujas izsniedza, atbilde skan, ka viņš ir bijis algotā amatā, pildījis amata pienākumus un bijis bezpartijiskais. Tagad viņam esot partija, viņš esot savas partijas vadībā. Manuprāt, tā ir hiperpragmatiska attieksme, polītika, kuŗā morāles jautājumiem ir maz vietas. Tas vēlētājus kaitina. Otrs, ļoti līdzīgs piemērs, ir Artis Pabriks, kuŗš vēl pirms gada apgalvoja, ka nekad nepametīs Vienotību. Viņa staigāšana pa partijām ir labi zināma – viņš aizgāja no Tautas partijas un piedalījās „Sabiedrība citai polītikai” dibināšanā, kas sākumā tika deklarēta kā partija ar sociāldemokratisku ievirzi, kas kaut kā pazuda un izplūda, un tad pievienojās „Vienotībai”.

 

Ja runājam par to, ka grūti prognozēt vēlēšanu rezultātus, tad trauksmi rada vēl nebijusi un neredzēta sociālo tīklu ienākšana priekšvēlēšanu kamapaņā. Tie „kautiņi”, kas notiek Facebbok un Twitter, notiek katru dienu. Tas ir ļoti agresīvi, un cilvēku skaits, kas tam seko kā izklaidei, ir ļoti liels un kļūst aizvien lielāks. 

 

Melu un puspatiesību sociālajos tīklos, šķiet, ir vairāk nekā jebkad agrāk. Piemēram, Alda Gobzema „atklājumi”...

Jā, ir cilvēki, kuŗi tam visam tic. Tas ir viens no sociālo tīklu fenomeniem. Grūti iedomāties, ka ar tādiem apgalvojumiem varētu iekļūt kādā sabiedriskajā vai drukātā medijā un, ja kādā drukātā medijā tas izdotos, tad būtu jāpārvar iekšējās profesionālās žurnālistikas kritēriju robeža. Mūsu vēlētāju raksturo viena negaidīta īpatnība, kuŗu atklāju pētījumos. Ir labi zināms, ka pēdējā gada laikā ir liels to cilvēku skaits, kuŗi, atbildot uz jautājumu, par kuŗu polītisko partiju balsosiet vai varētu balsot, ja vēlēšanas notiktu jau rīt, atbild, ka nezina. Bieži vien tie ir cilvēki, kuŗi svārstās starp divām, trīs partijām un vēl nezina, par kuŗu balsos, viņiem galvā, kā es saku, ir mazais saraksts. Tādēļ uzdevām kontroljautājumu par to, par kuŗām partijām vēlētājs domā, ka tomēr varētu balsot. Jūlijā 29,8 procentu vēlētāju sacīja, ka nezina, par ko balsos, un viņiem uzdevām papildjautājumu. Aptuveni 60 procentu no viņiem ir latvieši.

 

Pirms desmit, piecpadsmit gadiem lielākā daļa no tiem, kuŗi kādu laiku pirms vēlēšanām nezināja, par ko balsos, bija krievvalodīgie, tagad tie ir latvieši. Ja runājam par partijām, kuŗas savstarpēji it kā mijiedarbojas, pārklājas, tad viens tāds pāris bija Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība. Abas nacionālkonservatīvas, kaut kādā ziņā ir līdzīgas, kaut arī temas un cilvēki dažādi. Biju domājis, ka savstarpēji varētu konkurēt kaut kādā ziņā līdzīgas partijas, bet tā nav. Šogad aptaujā parādījās dīvaini rezultāti. Izrādās, ka cilvēku galvās tuvākās ir Artusa Kaimiņa KPV.LV un Latvijas Reģionu apvienība, kuŗām nav nekādas līdzības un grūti saredzēt kaut ko kopīgu. Acīmredzot cilvēki atceras, ka Artuss Kaimiņš pirms četriem gadiem iekļuva Saeimā no Reģionu apvienības saraksta. Atmiņas ir palikušas cilvēku galvās un veido šo dīvaino un šķietami neiespējamo „pārīti”. Pieņemu, ka šie cilvēki ne pārāk aktīvi seko polītikai vai neseko tai nemaz, kaut ko uzzina nejauši. Otrs pāris, kas arī izskatās mazliet dīvaini, ir Jaunā konservatīvā partija un Attīstībai! Par!. Mans vienīgais skaidrojums ir, ka viņi ir galvenie spēlētāji Rīgas domes opozīcijā. Tas viss liecina, ka senā atziņa – polītikai nav augstas lojalitātes jeb cilvēki joprojām neuzticas polītiskajām partijām un nav lojāli kādai no tām – joprojām ir spēkā. Vēlētāji ir gatavi bieži un ātri mainīt savas polītiskās simpātijas un partijas, un prioritātes vēlētāji ir gatavi vienreiz nosaukt vienu, otrreiz kaut ko citu. Secinājums, uz ko vedina polītiskās lojalitātes trūkums, ir, ka par polītiku nav pārāk lielas intereses. Šovs, ko redzam sociālajos tīklos, melnās kampaņas, apsaukāšanās, meli, ir veids, kā piesaistīt vēlētāju uzmanību. Gandrīz trešdaļu vēlētāju, kuŗi vēl nav izlēmuši un kuŗu polītiskā lojalitāte ir zema, var piesaistīt tieši ar tādu ālēšanos sociālajos tīklos, jo tas viņus acīmredzot tiešām interesē stipri vairāk par kaut kādu partijas programmu. Vai šie vēlētāji aizies balsot? Par ko viņi nobalsos? Es nezinu. 

 

Partijas, kuŗas mēģina par kaut ko runāt, stāstīt un skaidrot, paliek ēnā. Tie, kuŗi sola uzreiz lielās algas un vēl to un šito, tiek sadzirdēti. Ministrijās ierēdņi, kas ar zināmām bažām seko tiem saukļiem, sāk sev jautāt – kā to visu varēs dabūt gatavu? No kuŗienes, jo valsts budžets ir tāds, kāds tas ir. Acīmredzot solītāji vienkārši melo vai arī tas ir tāds anarhistu uzskats, ka apsolām uz mēnesi un tad skatāmies, kas būs, varbūt nebūs vairs nekā. Tas rada bažas pirms vēlēšanām. Emocionālā ziņā šī sajūta atgādina 1995. gada rudeni un 6. Saeimas vēlēšanas, kaut gan toreiz bija pavisam cits vēlēšanu fons.

 

Toreiz daudz balsu un 16 deputātu vietu ieguva Zīgerists.

Bija arī populisti no Alberta Kaula partijas. Bet situācija bija traģiska – bija sabrukusi banku sistēma, simtiem tūkstošu cilvēku, lielāko tiesu gados veci, bija zaudējuši savus ietaupījumus. Viņiem nebija nekādu iespēju kaut ko labot vai mainīt. Rudenī tas pārvērtās par dīvaino Saeimu, kuŗā pie varas mēģināja nokļūt Māris Grīnblats ar 49 balsīm, pēc tam Ziedonis Čevers, kas apvienoja Zīgeristu, Alberta Kaula partiju un savu Demokratisko partiju „Saimnieks”, kur netrūka protekcionisma un vēl visa kā un kuŗam pietrūka vienas balss. Oponenti pa kluso jau bija rosījušies un tad uz skatuves uzkāpa Andris Šķēle. Tas bija pirmais brīdis, kad polītika cilvēku acīs strauji zaudēja savu reputāciju par spīti tam, ka tika ievēlēti tie, par kuŗiem viņi balsoja. Tas bija pirmais lielais trieciens polītikai, partiju sistēmai un vēl daudz kam citam.

 

Vai Artusa Kaimiņa partijas populāritāte un tas, ka tā vēl augs, nešķiet bīstami?

Es domāju, ka populismam ir robežas. Ir kāda būtiska lieta, ja salīdzinām 1995. gada populistu uzvaru un šodienu. Proti, šo uzvaru nevar tieši salīdzināt un secināt, ka tagad notiks pavisam slikti. Toreiz bija lielas nepatikšanas un problēmas, kas skāra ļoti daudzus cilvēkus. Tagad ir pavisam otrādi. Ekonomika strauji aug. Jā, tas ir pateicoties Eiropas fondu naudām, jā, tas ir saistīts ar vairākām, bet ne visām nozarēm. Mazumtirdzniecības apjoms ir pieaudzis, noguldījumu apjoms ir pieaudzis. Kaut kas notiek un virzās uz priekšu, kaut arī tas neskar visus iedzīvotājus tik tieši un uzreiz, kā to gribētos. Statistika ir pozitīva atšķirībā no tā laika, kad tā bija izteikti negatīva. Neskaidrība un haoss vismaz daļas vēlētāju galvās ir tikpat liels un brīžam grūti izskaidrojams. Ir grupa ar lielu nervozitāti, kas brīžam domā racionāli, brīžam ne – tie ir pirmspensijas vecuma cilvēki. Viņiem ir risks zaudēt darbu, algas viņiem arī neaug, jo nav noslēpums, ka darba devējs domā – kur viņi liksies!?

 

Ir jaunie, agresīvie, kuŗiem trūkst karjēras izrāviena, kuŗi gaida kaut ko vairāk uzreiz, šodien. Tomēr es negribu zīmēt ainu melnās krāsās. Kad populisti un bļāvēji nonāk Saeimā, lielāko tiesu viņi atjēdzas, viņi pārstāj tik ļoti melot, jo spēlīte ir beigusies. Viņiem arī ļoti ātri nāksies saprast, ka visu nevar atrisināt šonakt vai rīt un ka viņi nevar pēkšņi visur salikt „vajadzīgos cilvēkus”. Jebkuŗa attīstīta valsts ir pakļauta visdažādākajām regulācijām, ir likumu sistēma, kas neļauj ierēdnim pildīt jebkuŗu rīkojumu. Varbūt viņiem pretī sēdēs iebiedēts vai izmisis ierēdnis, kuŗam nepārtraukti tiks solīts izmest no darba, bet viņš tomēr nevarēs izdarīt to, ko viņam liek, jo valsts sistēma ir likumu caurausta. Turklāt ir starptautiskās saistības, ir sava NATO, Eiropas Savienības, dažādu citu starptautisku organizāciju un struktūru kārtība un saistības, ko Latvija ir parakstījusi. Neviens tam nevar pārkāpt pāri, lai cik traks arī būtu, jo vienkārši sekos sankcijas. Atbrauks sākumā tādi nopietni un psicholoģiski trenēti vīri, kuŗi būs gatavi ārkārtīgi pacietīgi runāt.

 

Esmu viņus redzējis un izskatās, ka viņi ir izgājuši psichoterapijas sagatavošanās kursu – kā ārsti, kuŗiem nākas saskarties ar cilvēkiem ar dažādām dīvainībām (smaida) un panākt saprātīgus lēmumus. Un tad viņi sāks vilkt ārā vienu papīra lapu pēc otras un skaidros: tas jums maksās tik, bet šis maksās tik un tik... ne jums personīgi, bet valstij, un tad jau redzēsiet, kāda būs sabiedrības attieksme pret jums. Tas ir mechānisms, ar kuŗu nevienam agresīvam populistam, anarchistam vai avantūristam neļaus rīkoties, kā ienāk prātā. To nevar neviens, arī Tramps nevar darīt jebko un kā vien ienāk prātā, lai ko viņš arī teiktu un solītu. Ja salīdzinām minētos populistiskos un avantūristiskos polītiskos spēkus ar ziloni trauku bodītē, tad trauku bodītei durtiņas ir uztaisītas diezgan maziņas un zilonim ir stipri jānotievē, lai tur ieietu un sasistu visus traukus (smejas). 

 

Vai tas nozīmē, ka nav pamata bažām, ka valdību var izveidot Saskaņa un Artusa Kaimiņa partija un tas var novest valsti, piemēram, līdz diktātūrai? Jau tagad tiek solīts atlaist žurnālistus, citu profesiju cilvēkus, apcietināt visus, kas nedara pareizi un tamlīdzīgi.

Nē, tas nav iespējams jau minēto iemeslu dēļ. Tāda izmēra zilonis pa šīm durtiņām te vairs netiek iekšā. Tad zilonim ir jāuzspridzina siena. Varu tikai atgādināt manis jau pieminēto ārlietu ministra Rinkēviča ierakstu – brīdinājumu Facebook, ka jebkuŗai ekstravagantai kombinācijai valdībā var sekot negaidīta attieksmes maiņa pret Latviju. Tas var sākumā izpausties kā tāda neliela ignorēšana, noskatoties ar labsirdīgi ironisku smaidu kāda Latvijas jaunās valdības pārstāvja virzienā. Ļoti labi atceros, ja tā var izteikties, kā Eiropas struktūrās integrējās premjers Māris Kučinskis. Tas nebija vienkārši. Tās nebija aizdomas, bet uzmanība, vērošana, kas tu esi, jo tevi nevar atrast starptautiskās annālēs. Nu labi, cilvēks ir piedalījies kaut kādās konferencēs, ir bijis ministrs, Saeimas deputāts, bet aiz viņa nav „starptautiskā ieraksta” par viņa dzīvi. Pagāja laiks, līdz premjers iedzīvojās Eiropas struktūrās. Ja tur aizbrauks Artuss Kaimiņš un, nedod dievs, sāks „izpildīties” angļu valodā (smejas), tad baidos, ka varētu notikt visādas interesantas lietas un reakcijas. Cilvēki tur prot reaģēt ļoti pieklājīgi, bet ļoti saprotami arī tādam cilvēkam, kuŗš neprot tā uzvesties. Tā ir smalka būšana.

 

Domāju, ka nav tik traki, kā šobrīd izskatās. Populisma vilnis ir sasniedzis zināmu virsotni. Ja šobrīd būtu 4. oktobris un sociālajos tīklos joprojām notiktu tas, kas šobrīd notiek, tad varētu gaidīt zināmu dramatismu. Vēl līdz vēlēšanām ir 50 dienas un, lai vēlētājam neapniktu un viņš turpinātu sekot, ir jābūt kaut kādam pieaugumam, kulminācijai, jāsākas katarsei, kā antīkajās traģēdijās. Tādu resursu nav, lai visu laiku paziņojumi tiktu kāpināti un kāpināti. Varētu teikt tā – viens sējumiņš jau ir uzrakstīts, bet vajag arī otro un trešo, turklāt ne mazāk interesantus un aizraujošus. Līdz vēlēšanām tā ir grūti izturēt. Un arī populismam ir savas robežas.