"Aizkūkojusi" līdz apaļiem 80!
Daiga Mazvērsīte    17.12.2019

 

 

„Dzīvi tveru viegli, cenšos ne par ko nekreņķēties,” uzsver Daila Martinsone, bērnu ansambļa Dzeguzīte ilggadējā vadītāja, kuŗa tikai šogad nolikusi savas pilnvaras. 22. decembrī Dailai paliks 80, veselība vairs nav tik laba, lai no Ikšķiles katru dienu mērotu ceļu uz Latvijas Radio, kur notiek Dzeguzītes mēģinājumi. Ar bērniem tagad strādā Dailas meita Zigda, un pati jubilāre ar prieku risina krustvārdu mīklas, lai asinātu prātu, vasarā strādā dārzā, bet ziemas vakaros jāpārskata albumi, kuŗos daudz bilžu no koncertiem un ceļojumiem. Veselas trīs reizes dzeguzēni viesojušies ASV. „Kad 2008. gadā braucām uz Losandželosu, lai piedalītos Dziesmu svētkos Ventūrā, dzīvojām pie Teteriem. Teteru Anniņa katru rītu cēlās četros, lai mūs pabarotu ar pankūkām brokastīs. Mani aicināja uz viņas 90.jubileju, bet – kas es vairs par braucēju,” nosaka Daila, kas šo iespēju – strādāt ar tik muzikāliem bērniem un apceļot pasauli – uzskata par brīnumainu Dieva dāvanu.

Savulaik Martinsones vadītajai Dzeguzītei veltīti koši apzīmējumi kā – „Latvijas Nokia”, „republikas vizītkarte” un tamlīdzīgi. Kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots, ka bērnu ansamblis kā līdzīgs ar līdzīgu uzstājas uz vienas skatuves ar ne tikai Latvijas spožākajām estrādes zvaigznēm. Slavas augstumos mazos dziedātājus un līdz ar to arī Dailu pacēla pianists Raimonds Pauls. Sadarbība sākās 1981. gadā ar dziesmu ciklu Baltās dziesmas ar Raiņa vārdiem, dzeguzēniem sacerēti ne tikai dziesmu desmiti, bet arī mūzikls Mazais ganiņš ar Alberta Kronenberga brīnišķīgo dzeju. 

 

Bērni – tā ir īsta enerģijas bumba, un to zina gan Raimonds Pauls, gan Daila Martinsone, kas Dzeguzītes vadību Latvijas Radio pārņēma no savas jaunākās māsas Aldas Strazdas. Ansambļa nepieciešamību raisīja bērniem domātu dziesmu ierakstu trūkums radio fonotēkā. 1971. gadā notika pirmie ieskaņojumi, pēc Aldas dažus mēnešus jaunos dziedātājus skoloja represētais diriģents Krišs Deķis ar sievu Maiju, un, kad Dzeguzītē dziedāt sāka toreizējās Latvijas Radio Bērnu redakcijas darbinieces Dailas Martinsones meita Zigda, diplomētā kordiriģente ķērās vērsim pie ragiem. 

 

Pēc mūslaiku kritērijiem, mūzikai Daila pievērsās vēlu – tikai pēc Salacgrīvas vidusskolas beigšanas. Bērnība pagājusi netālu no Svētciema, Salacas pagasta Ieviņās, četru bērnu ģimenē. Viņas tēvs ar savu brāli bija pa visu Salacgrīvas apkaimi izslavēti zaļumbaļļu un godību mūzikanti. Mājās bija klavieres, cītara, taures, visi kaut ko spēlēja pēc dzirdes jeb, kā Daila saka, „no vēdera”. Viņai pašai arī nācies ar tēvu ballēs uzstāties. Daila „staipīja” akordeonu, kamēr tēvs spēlēja meldiņus uz vijoles.

 

Tolaik vairāk par mūziku meitenei interesēja sports – viņa spēlēja futbolu un volejbolu, patika slidot un slēpot. Vasarā divi kilometri līdz jūrai bija nieks, un varēja peldēties augu dienu, ja vien māte nesūtīja ganos. „Mājās man patika īsti vīru darbi, vienmēr biju tēvam pie labās rokas. Reiz aizsūta mani atkal ganos, pēc brīža tēvs klāt. Esmu gotiņai blakus piegūlusies un aizmigusi, bet pārējās govis ganās zirņu tīrumā. Cauri bija visa mana peļņa par gana darbu,” smejas Daila, kam paticis kartupeļus vagot un ar nēšiem stiept piena kannas uz pienotavu Svētciemā. 

 

Uz Lāņu septiņgadīgo skolu tēvs dažreiz aizveda ar zirgu, citādi trīs kilometri bērniem bija jāsoļo kājām. Daila atceras, ka pirmās kurpes dabūja vien 7. klasē, turklāt bez papēžiem, toties ar šņorēm – kā puikam! Citādi mamma notamborēja čības, tēvs sameistaroja ādas zoles, un – aiziet. Skolā Dailai patika dziedāt, dejot, sportot, rīkot vakarus, skaitīt pantiņus un spēlēt teātrus. Salacgrīvas vidusskolā viņas brālēns bija dziedāšanas skolotājs, un meitenei ienāca prātā, ka viņa arī tā varētu – mācīt bērniem dziedāt! Arī Salacgrīvā Daila organizēja ansambļus, dziedāja pati, braukāja pa koncertiem un, pabeigusi vidusskolu, iestājās divgadīgajā pedagoģiskajā skolā, ko no Valmieras pārcēla uz Rīgu. Atkal bija mīļi skolotāji, jauns ansamblis un koncerti pa visu Latviju. Bija vien diriģēšana jāstudē tālāk konservatorijā, kas pabeigta 1965. gadā. 

 

Kopš vidusskolas Daila piedalījusies visos Dziesmu svētkos. 1964. gadā viņa kļuva par Preiļu rajona koŗu virsdiriģenti. Tomēr darba gaitas aizveda uz Latvijas Radio, kur Martinsones pienākumos ietilpa mūzikas atlase radio pārraidēm. Skaidrs, ka ar to nenogurdināmajai Dailai bija par maz. Tas nekas, ka kopā ar vīru Zigurdu bija jābūvē māja Ikšķilē, kur Martinsoni apmetās uz dzīvi. „Paši cēlām savu māju, nēsājām baļķus, smagos spaiņus ar javu. Man tēvs bija celtnieks, kaut ko no tiem darbiem zināju.” Par Dailas dzīves centru kopš 70. gadu vidus kļuva ansamblis Dzeguzīte.

 

Protams, zinām dziedošu bērnu ansambļus, no kuŗiem pats spilgtākais, droši vien, ir no filmas Mūzikas skaņas redzētais fon Trapu ģimenes ansamblis, kuŗu skoloja aukle - Džūlija Endrjūsa. Bija arī Džeksonu piecīši, īru Kelliju ģimene, Padomju savienībā panākumus guva Mziuri - dziedošas meitenes no Gruzijas, kas pašas spēlēja visus pavadījuma instrumentus. Dzeguzītē neviens neko nespēlēja, tikai Daila dziesmas priekšā uz klavierēm. Atved viņai tādu trīsgadnieku, kas neko vairāk par ku-kū nespēj nodziedāt – tā arī radās nosaukums Dzeguzīte, un balsu skološanā un dziesmu mācīšanā Martinsonei ir savas, oriģinālas metodes: „Sākam ar vārdiem, es palasu priekšā, tad apspriežam, es nodziedu melodiju, viņi mēģina atkārtot, un tad iedegas sacensību gars - kuŗš pirmais varēs atkārtot. Pieaugušo dziesmās var ielikt visas tās lielās filozofijas, bet bērns visvairāk mīl dziesmas ar darbīgiem sižetiem. Kad bija plašākas mēģinājumu telpas, es liku klausīties mūziku un zīmēt to, ko viņi tajā redz, un no šīm savilktajām strīpām bērnu var lieliski atšifrēt.” 

 

Protams, kopš pirmsākumiem Dzeguzītes repertuārā bijis daudz latviešu tautasdziesmu, kuŗas ieskaņotas gan kopā ar koklētāju ansambli Spārīte, gan Raimondu Paulu un citiem. Taču nācās dziedāt arī par pionieriem un miličiem, taču Daila veikli izlocījās no šī, padomju gados obligātā repertuāra. Viņa pati meklēja jaunas, aizraujošas dziesmas, kas interesētu dziedātājus un klausītājus. Jau sen Dzeguzītei galvenais ir koncerti, kur izkristalizējas ierakstu programma. „Mums, sākot ar 80. gadiem, ir bijuši kolosāli braucieni tolaik pa „brālīgajām republikām”, esam izmaluši vai visus Tālos Austrumus, dziedājām Somijā, Dānijā, Polijā, Bulgārijā, Italijā, arī Amerikā. Bērni pieauga un mainījās, un katrreiz brauciens iznāca citādāks.” Aizbraucot uz svešu valsti, dzeguzēni nereti sagatavoja priekšnesumu tās valodā. Jo sevišķi silti šāds dziedājums uzņemts Gruzijā. Tur bērni izmitināti pa ģimenēm, vēl tagad Dailu gaida ciemos Melnās jūras krastā. Par labiem draugiem kļuva arī daudzi latviešu komponisti - Martinsone aktīvi sadarbojusies ar Arvīdu Žilinski, Gunāru Rozenbergu, Gunāru Freidenfeldu, Ivaru Vīgneru, Ģedertu Ramanu un daudziem citiem. Divi no komponistiem kļuva arī par ansambļa koncertmeistariem - Helvijs Stengrevics un Raimonds Pauls, ar kuŗu kopā izveidotas 15 koncertprogrammas. 

 

Ar Paula 60. jubilejai sagatavoto programmu dzeguzēni 1996. gada septembrī devās uz Ņujorku, kur dziedāja Madison Square Garden zālē un viesojās arī Apvienoto Nāciju organizācijas mītnē. 

 

Par nākamo Dzeguzītes braucienu uz Čikāgu 2006. gadā avīze Laiks sniedza vairākas speciālreportāžas. Daila toreiz netika līdzi, jo bija jāārstē acis. Viņas vietā bērnus uzraudzīja dēls Mariss, un dzeguzēni viesošanās laikā Gaŗezerā ieguva ļoti daudz draugu. Vismūzikālākie no viņiem – Andrejs Jansons un „piecīši” – Armands Birkens un Alberts Legzdiņš. „Man bieži jāpiedomā, ka Alberta vairs nav,” saskumst Daila. „Viņš bija īsts sirdscilvēks, mums bija brīnišķīgas attiecības.” Dzeguzīte piedalījusies ne vienā vien Piecīšu koncertā arī Latvijā, un, starp citu, ar Loriju Vudu viņiem pirmais kopīgais koncerts noticis jau tālajā 1990. gadā. Tai pašā 2006. gada vasarā dzeguzēni nometņoja arī Katskiļos, kur Amerikas latviešu bērniem iemācīja savas skaistākās dziesmas. 

 

2008. gadā Dzeguzīte bija ielūgta piedalīties Rietumkrasta latviešu Dziesmu svētkos Ventūrā, un Martinsone brauca līdzi. Svētku programmā pieteiktais „bērnu rīts” 29. augustā izvērtās par vecāku, vecvecāku, krusttēvu un krustmāšu rītu – tik daudz sanāca klausītāju! Tāpat dzeguzēni bija mīļi viesi Kopkoŗa koncertā, sevišķi dziesmās, kur izceļas bērnu koŗa balsis. Bērni bija sajūsmā, apmeklējot Disnejlendu un Holivudas filmu studiju, un Daila par rūpēm ir pateicīga Teteru ģimenei, jo sevišķi Dziesmai Teterei un Anniņai.

 

„Gods mani nekad nav interesējis, es tikai gāju un darīju. Raimonds Pauls par mani brīnījās – kā es tā varot: pliku pakaļu, bet vienmēr laimīga,” ar labu humora izjūtu apveltītā Martinsone ir tieša, jo, mērot naudas izteiksmē, var teikt, ka viņas sirdsdarbs bijis tikai vaļasprieks - pašai, bērniem un klausītāju simtiem, pat tūkstošiem. Par laimi, viņas darba turpinātāji ir ne tikai bērni – Zigda, kam palīgos nāk Mariss, un nu jau arī viņu bērni. No Dzeguzītes ligzdas izšķīlies krietns skaits mūziķu: par dziedātāju un komponistu kļuva Gunārs Kalniņš, nu jau Mūžībā aizvadītais Valters Frīdenbergs, kā arī lielus panākumus popmūzikā guvušais Kārlis Būmeisters, kas tagad gan vairāk spēlē un dzied Briselē. No 70. gadu puikām ar mūziku savu dzīvi sasaistījuši diriģenti Farhads Stade, Edgars Linde, dziedātājs Viesturs Jansons, joprojām dzied arī aktieris Mārtiņš Egliens. Guna Paula no Dzeguzītes spēlē flautu Nacionālās operas un baleta orķestrī, gandrīz deviņus gadus ansamblī dziedāja Inta Freimane-Godiņa, Rīgas 6. vidusskolas mūzikas skolotāja un diriģente. Uz Vāciju pārcēlusies Džūna Kalniņa, kas dziedājusi Frankfurtes kameroperā, Zita Zemoviča spēlē altu slavenajā orķestrī Kremerata Baltica, un tā varētu turpināt ilgi. Un, kad prasu par dāvanu jubilejā, Daila Martinsone atbild: „Nevajag neko, jo pati dzīve man bijusi kā dāvana!” Tomēr bērni jubilārei sarūpējuši lielu pārsteigumu uz nākamā gada 20. janvāri, kad savu mīļo skolotāju varēs sveikt arī lielie un mazie dzeguzēni. 

Redakcijas pievienojas visiem laba vēlējumiem savai mīļajai draudzenei Dailai! Dzeguzēni ir kuplinājuši gan mūsu avīzes 50. un 60. jubilejas sarīkojumus Rīgā, gan Laika grāmatas literāros sarīkojumus.

 

Lai skaists un gaišs šis Ziemssvētku laiks, lai skanīgs 2020. gads un visi turpmākie!