Vērtēsim katrs pats!
   17.05.2013

Latviešu leģiona atceres dienā 16. martā pie Brīvības pieminekļa „antifašitu” demonstrantu uzstādīto skaļruņu izraisītā troķšņu viļņa atskaņas vēl joprojām bango gan politikā, gan ļaužu emocijās. Līdzīgas nekārtības ir notikušas jau kuŗo gadu. Leģionāru atceres miermīlīgo gājienu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa ir traucējuši Rīgas domes iepriekšējie aizliegumi rīkot šo gājienu, aizliegumi, kuŗus varēja atcelt tikai ar tiesas lēmumu. Šogad Rīgas dome leģionāru piemiņas gājienu neliedza, bet atļāva turpat vienlaikus pulcēties arī „antifašistiem” –  sabiedrības elementiem, kas ik gadu traucē svinīgo leģionāru atceri pie Brīvības pieminekļa, izraisa nekārtības, izvērš provokācijas, kurina naidu starp latviešiem un tā sauktajiem krievvalodīgajiem. Pie Brīvības pieminekļa tiek nesti plakāti gan ar nacistu, gan komunistu simboliku, skan draudi, apsaukāšanās  un reizēm tiek pat palaistas rokas.

Šogad izraisīto nekārtību atbalsis joprojām nav rimušas.  

Saistībā ar šiem notikumiem es 16. martā ar nepacietību gaidīju Nacionālā teātŗa izrādi „Piemiņas diena”. Autors ir ukraiņu izcelsmes rīdzinieks Aleksejs Ščerbaks, režisors - Michails Gruzdovs. Liela interese par šo lugu sākās pēc tam, kad Londonā  2011.gada martā to iestudēja  Royal Court teātrī – augšstāva Jerwood skatuves telpās un mēs varējām lasīt recenzijas tīmeklī. Lugas pamata tema ir notikumi Rīgā dienu pirms 16. marta un pašā atceres dienā, tajā aplūkoti iemesli, kas traucē atšķirīgo kultūru saticīgu kopdzīvi, sabiedrības integrāciju. Lomas uzticētas izciliem Nacionālā teātŗa aktieŗiem.

 Lugas darbība notiek daudzdzīvokļu nama viena stāva trīs dzīvokļos, kur cits citam blakus saticīgi dzīvo latviešu leģionārs, padomju armijas snaiperis un krievu ģimene. Šie cilvēki ir kā sabiedrības mikrokosms, it sevišķi četru krievu ģimenes locekļu attiecības, intereses, savstarpējie konflikti.  

Scenografs Reinis Suchanovs veiksmīgi, vairāk simboliski nekā naturālistiski iekārtojis publikai labi pārskatāmu trīs dzīvokļu interjeru.

Krievu ģimenes galvu, divu bērnu tēvu Sašu rezignēti, likteņa piespēlētajos izaicinājumos, ģimenes un sabiedrības konfliktos tēlo Ivars Puga. Saša ir mīlošs vīrs, gādīgs tēvs, kas maizes darbā strādā gaŗas stundas, lai varētu izskolot savus bērnus – universitātes studentu Ļošu un ģimnāzisti Aņu.

Ļoša tēvam atklāj, ka māsa ir iestājusies radikālā krievu partijā, apmeklē sanāksmes, ka viņu pakļāvis šīs partijas jaunatnes organizācijas vadītājs Boriss, kas cenšas partijai savervēt arī universitātes studentus. Ļošas nostāja ir pragmatiska, apolitiska. Viņa galvenā interese ir studēt, apgūt angļu valodu, lai pēc universitātes beigšanas varētu izceļot un veidot karjēru ārpus Latvijas.

Ģimenes māti Svetu iejutīgi tēlo Ilze Rūdolfa. Kā jau rūpīgai mātei, viņai vienmēr gatavībā ir bļodiņa zupas, krūze tējas, lai tikai novērstu ģimenes krizi. Māte ir kā nomierinātāja, starpniece starp konfliktā nonākušajiem ģimenes locekļiem, tomēr pienāk brīdis, kad vadzis ir pilns.  

Lugas centrālā persona – ģimnāziste Aņa ir strauja, idejas pārņemta radikaliste, un tādu viņu arī tēlo jaunā aktrise Alise Polačenko. Aņa ir Latvijas pavalstniece, runā latviski. Tēvs nesaprot, kāpēc Aņai jāpiedalās 16. marta protesta izpausmēs. Meita apsola, ka šogad turp nedosies.

Toties uz protesta demonstrāciju aiziet tēvs un tur jaunu meiteņu pulciņā ierauga savu meitu. Viņš krievu TV žurnālistam  izsaka savu viedokli. Pievakarē ziņu raidījumā Sašas nostāja tiek nosodīta. TV raidījumā viņš saka: „Esmu krievs, kas visu mūžu ir nodzīvojis Latvijā. Tur stāv mana meita ar protesta plakātu, uz kuŗa es pats uzrakstīju vārdus: „Fašisms –  vislielākais ļaunums!” Es negribēju, lai mana meita šodien būtu šeit. Latvijas iedzīvotāji, paskaidrojiet saviem bērniem, ka vairs nevajag ne ar vienu kaŗot. Nevajag celt traci šo veco vīru dēļ. Viņi ir šeit, lai atcerētos kritušos biedrus. Ar katru gadu viņu rindas sarūk. Mums vajadzētu viņus uzskatīt par tādiem pašiem cilvēkiem, kādi esam mēs, vienīgi viņi dzīvē ir vairāk cietuši. Tas arī ir viss.” Krievu žurnālists apgriež Sašas teikto ar kājām gaisā un nosauc viņu par nacistu atbalstītāju. Pēc šī TV ziņu raidījuma ģimenē sākas nepatikšanas. Izrādās viss TV pārraidē teiktais ir ieskaņots krievu valodā, tāpēc tiem, kuŗi šo valodu neprot, būtiskais teksts pazūd.

Pēc atceres gājiena pie Brīvības pieminekļa mājās atgriežas leģionārs Valdis, un viņam līdzi atnācis cīņu biedrs Paulis. Leģionāru skatiem autors ir piešķīris humora nokrāsu. Viņi plēš jokus, stāsta anekdotes. Pieredzējušie aktieŗi Ģirts Jakovļevs un Uldis Norenbergs laimīgā kārtā šo humoru līdz farsam gan nenoved. Diemžēl šķiet, ka autoram nav dziļākas izpratnes par latviešu leģionāriem un viņu nozīmi mūsu vēsturē.

Imants Ziedonis grāmatā „Leišmalīte” raksta: „Viena tāda liela doma visu laiku neatstājas: diez kāpēc Kurzemē padomju vara valdīja septiņus mēnešus mazāk nekā pārējā Latvijā? No kā tas izriet? Vai no tā, ka Kurzemes cietoksni tiešām noturēja latviešu leģionāru uzupurēšanās, lai ļautu pēdējiem bēgļiem, kas no visas Latvijas bija sabēguši Kurzemē, - lai ļautu viņiem, saviem piederīgiem, paspēt aizbēgt no iznīcības pāri jūrai uz Rietumiem?...”

 Autors leģionāriem nav piešķīris nedz varoņu, nedz varmāku iezīmes. Valdis –  Ģirts Jakovļevs – kaŗā bijis tikai šoferis, kas savā mūžā paguvis ieģērbties trīs armiju uniformās, taču visu laiku braucis ar vienu un to pašu kravas automašīnu. Arī Paulis –Uldis Norenbergs līdz frontei nav ticis. Viņš ir bijis sargs un kaŗā  ne uz vienu nav izšāvis. Paulis ir emocionālāks, karstasinīgāks, satraucas par krievu rīcību, attieksmi, politiku Latvijā. Satraukumi viņu noved līdz sirdslēkmei. Valdim jāvēršas pie kaimiņiem pēc palīdzības.

Lai glābtu Pauļa dzīvību, palīgā steidz arī bijušais padomju armijas snaiperis Mišonkulis. Savu rīcību viņš pēcāk skaidro Aņai: „Es pietiekami daudzus no viņiem esmu jau frontē nogalinājis.” Satraukuma brīdī Aņa, kas dienās cer kļūt par chirurgu, atsakās palīdzēt leģionāra dzīvības glābšanā, aizbildinoties, ka šis vecais vīrs ir necilvēks. Meitas nostāja satriec viņas vecākus.  

Mišonkuļa lomu nosvērti, bez pārliekām emocijām un pārspīlējumiem tēlo Uldis Dumpis. Mišonkuļa ieskatā nacistiem vajadzētu tupēt mājās, nevis iziet ielās.  

Lugā ir vēl divi tēli – kādas krievu partijas pārstāvis Boriss un  latviešu partijas pārstāvis Gints. Autors tos veidojis kā pragmatiskus politiķus. Pārsteidzoša, pat šokējoša  ir režisora Gruzdova interpretācija, kad abi polītiķi, satiekoties kāpņu telpā, ne tikai sasveicinās un  sarokojas, bet arī sirsnīgi apkampjas kā tuvākie draugi. Gints tiek padarīts ne tikai par meli un liekuli, ko viņš ar saviem vārdiem jau ir pierādījis, bet, manuprāt, arī par nodevēju.

Boriss ir krievu partijas jaunatnes organizācijas vadonis un iesaistījis viegli ietekmējamo jaunieti Aņu savā pulkā. Autors Aņas pavedināšanu atstāj Borisa ziņā. Tomēr Gruzdovam labpatīkas sev vien zināmu iemeslu pēc likt nevainīgai meitenei pavedināt Borisu. Otrā rītā  Boriss neatbalsta Aņas dedzīgos apgalvojumus uzupurēties partijas un idejas labā. Aņa jūtas nodota un Borisu padzen. Boriss puspliks aizskrien, uzraujot mugurā Rīgas „Dimano” hokejistu līdzjutēja kreklu, – vēl viens režisora Gruzdova trumpis!

Autora paredzētajā lugas nobeigumā Aņa pielādē Mišonkuļa šauteni, iziet tukšajā kāpņu telpā un satveŗ šauteni abām rokām. Luga ar to beidzas.

 Manuprāt, režisors Gruzdovs, sagrozot autora radīto lugas nobeigumu un liekot pieviltajai meitenei nošauties, iznīcina visas Aņas tēva Sašas cerības uz sabiedrības iecietību un integrāciju. Iesaku izrādi noskatīties un vērtēt katram pašam!  

Lugu latviešu valodā tulkojusi režisora M. Gruzdova dzīvesbiedre - aktrise un režisore Indra Roga. Angļu valodā lugu var pasūtināt amazon.com- „Remembrance Day” Aleksey Scherbak.

 Anita Apele