Par simboliem
   21.04.2013

Latvijas Republikas Saeima pagājušajā nedēļā nobalsoja par viena konkrēta likumprojekta apspriešanu tā dēvētajā steidzamības kārtā, tas nozīmē, ka trīs lasījumu vietā ir nepieciešami tikai divi. Šajā gadījumā runa ir par likumprojektu, kas paplašinātu to dažādo sarīkojumu skaitu, kuŗos ir aizliegta Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas simbolikas izmantošana. Šādu simbolu lietošana jau tagad ir aizliegta sapulcēs, gājienos un piketos, un Saeimas valdošā koalīcija tagad vēlas šos noteikumus attiecināt arī uz „izklaides, svētku, piemiņas, sporta un atpūtas sarīkojumiem”. Protams, var jautāt, kāda ir atšķirība starp jēdzieniem „sapulce” un „sarīkojums”, taču runa šoreiz nav par to.

Kā jau reizēm mēdz būt, arī šoreiz likumprojekta pamatā ir nevis sarīkojumi paši par sevi, bet gan viens konkrēts sarīkojums, proti, – 9. maijs, kad bijušajā Padomju Savienībā plaši tiek svinēta PSRS it kā vienas pašas izcīnītā uzvara Otrajā pasaules kaŗā. Cik lielā mērā Maskava šo uzvaru vēlas attiecināt tikai pati uz sevi, par to varam spriest,  aplūkojot tā dēvēto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Ja tas būtu veltīts kopīgās uzvaras izcīnīšanai, tad tur būtu ne vien sarkanarmijas, bet arī ASV un Lielbritanijas bruņoto spēku pārstāvji, taču piemineklis celts komunisma laikā, un par „pūstošā kapitālisma” pārstāvju iekļaušanu pieminekļa kompozīcijā, protams, runa nevarēja būt absolūti nekāda.

Tas nu tā, taču paliek fakts, ka 9. maijā pie pieminekļa katru gadu pulcējas ļoti daudz cilvēku, ne tikai sarkanarmijas veterāni ar savām neskaitāmajām medaļām un ordeņiem, bet arī visai daudz ļaužu, kuŗi kaŗā vai nu nav piedalījušies, vai tajā laikā lielākoties pat vēl nebija piedzimuši. Patiesībā tie ir nevis vairs PSRS, bet gan Krievijas Federācijas svētki. Kā zināms, visa pārējā Eiropa Otrā pasaules kaŗa beigas svin 8. maijā, bet Krievija paliek pie sava. Krievu svinētais datums – 9. maijs latviešiem mazāk atsauc atmiņā kaŗa beigas, bet gan daudz vairāk atgādina okupācijas nostiprināšanos nākamo 45 gadu ilgumā, tāpēc radušies šie centieni aizliegt simbolus, kuŗi daudziem cilvēkiem var sagādāt sirdēstus un atstāt apziņā mieles. Jaunais likumprojekts zināmā mērā ir arī reakcija uz to, kas Rīgā notika 16. martā, kad „nacistu” oponenti pie Brīvības pieminekļa atskaņoja skaļu mūziku, tādējādi traucējot tos, kuŗi Latviešu leģiona piemiņas dienā vēlējās pie pieminekļa nolikt ziedus.

Nelaime ar likumprojektu ir divējāda. Pirmkārt, ir pilnīgs pamats šaubīties par to, cik šis aizliegums patiesībā būs efektīvs. PSRS karogs ar sarkanajām zvaigznēm un sirpi un āmuru, protams, ir redzamākais minētās totalitārās iekārtas simbols. Jau pagājušo gadu 9. maija sarīkojumos nav bijis ļauts vicināt PSRS karogu, un tāpēc tur plīvo neskaitāmi sarkanas drānas gabali, tikai bez minētās atribūtikas.

Taču ko likuma sargi teiks, ja paša karoga vietā pie pieminekļa ieradīsies kāds, kam karogs ir uz krekliņa vai uzkrāsots uz pieres? Vēl vairāk jādomā par tiem, kuŗi 9. maijā gaisā vicina Staļina „svētbildes”, jo būtu grūti iedomāties ko citu, kas vēl vairāk simbolizē PSRS totalitāro iekārtu nekā tās brutālākais un briesmīgākais diktators. Šīs pārdomas pastiprina notikumi pašā Krievijā, kur itin naski patlaban noris Staļina „rehabilitācija”, piemēram, pilsēta, kas pēc Staļina personības kulta atmaskošanas no Staļingradas pārtapa par Volgogradu, proti, atguva kādreizējo nosaukumu, zināmos datumos atkal vēlas kļūt par Staļingradu. Šī gada 2. februārī (diena, kad šajā pilsētā tika sagrauts nacistu kaŗaspēks) Staļina portreti „rotāja” pilsētas autobusus ne vien Volgogradā, bet arī Sibīrijas pilsētā Čitā un pat it kā rietumnieciskajā Sanktpēterburgā. Krievijā skolu mācību grāmatās diktators bieži tiek minēts kā vieds valsts vadonis. Cars Vladimirs Putins ir atjaunojis PSRS simboliku, arī Krievijas Federācijas himnu, gan citiem vārdiem, joprojām izmantojot PSRS himnas meldiņu. Runa te, bez šaubām, ir par simboliem un simboliku.

Latvijas jaunā likumprojekta sakarā gan jānorāda, ka arī aizliegums pats par sevi ir visnotaļ simbolisks. Gluži nesen manā radio raidījumā Latvijas Radio viesis bija Edgars Engīzers, Saeimas deputāta Andreja Judina (Vienotība) palīgs, un tieši A. Judins ir minētā likumprojekta autors. Raidījumā E. Engīzers stāstīja, ka doma nav aizliegt pašus PSRS (un arī nacistu Vācijas) simbolu elementus.

Sarkano piecstaru zvaigzni vispār nevar aizliegt, jo to (tiesa, ne sarkanā krāsā) izmanto kristiešu Baznīca un arī Brīvības pieminekļa tā dēvētā „Milda” virs galvas tur trīs... jā, piecstaru zvaigznes. Sirpis un āmurs? Tas ir atrodams ļoti daudzos padomju laika architektūras elementos Rīgā un citur, arī vismaz uz viena tilta margām. Turklāt sirpis un āmurs ir arī Austrijas oficiālajā ģerbonī. Nacistu kāškrusts ir sens sanskrita simbols, ar to sastopamies latviešu etnogrāfiskajos rakstos. Neko no minētā aizliegt nevar. Ar PSRS armijas uniformām, ko joprojām 9. maijā lepni nēsā sarkanarmijas veterāni, – ir tieši tas pats, lai gan, protams, šo uniformu nudien varētu uzskatīt par totālitārās iekārtas ļoti konkrētu simbolu, nemaz nerunājot par medaļām un ordeņiem. To, saka E. Engīzers, nevar aizliegt, jo apbalvojumus kaŗavīri saņēmuši militārā kārtā. Galvenais esot aizliegt simbolikas izmantošanu „totālitāras iekārtas atbalstīšanai.”

Te nu likumprojekts tomēr krietni „iebrauc auzās”, jo kā gan likuma sargiem būtu iespējams ielīst sarīkojuma dalībnieku sirdī un prātā, lai spriestu, vai ar sarkanu karogu vai jebkuŗu citu atribūtu viņi tiešām atbalsta „totalitārismu”? Krievu ļaudīm  nudien bieži šķiet, ka neviena tauta Otrajā pasaules kaŗā nav cietusi tik ļoti kā tā. Turklāt mūsdienās šie cilvēki dzīvo Eiropas Savienībā, un diez vai pat viskaismīgākais Staļina „svētbildes” pielūdzējs gribētu atjaunot slēgtas robežas, visuresošu slepenpoliciju, koncentrācijas nometnes un visu pārējo, kas „rotāja” Padomju Savienības „imidžu”. Tie, kuŗi vēlas dzīvot visnotaļ autoritārā iekārtā, mierīgi var pārcelties uz mūsdienu Krieviju, kur vienīgā atšķirība no PSRS ir atvērtas robežas un atteikšanās no „komunistiskiem” principiem valsts tautsaimniecības veidošanā. Citādi tur ir gan būtībā vienpartijas režīms, gan slepenpolicija ar visnotaļ neierobežotām tiesībām, gan visai smaga cenzūras dūre u.tml. Diez vai kāds īpaši gribētu no Eiropas Savienības dalībvalsts pārcelties uz šāda veida valsti... .

Vairāk lasiet laikraksta „Brīvā Latvija” Nr. 16
 http://www.brivalatvija.lv/abone-interneta

Kārlis Streips

Foto: www.visulatvijai.lv