Par Latvijas Tautas fronti
   10.05.2013

1990. gada 4. maijā man bija ļoti liels gods atrasties AP namā. Zālē, kas atradās blakus padomes plenārsēžu zālei, pulcējās daudz  ārvalstu žurnālistu, lai pieredzētu vēsturisko brīdi. Es viņiem biju tulks, un brīdī, kad balsu skaits tuvojās nepieciešamajam vairākumam, aiz AP logiem sapulcējušies ļaudis arvien skaļāk izsauca urravas, pat tik skaļi, ka sēdes vadītājam Anatolijam Gorbunovam vairāk kārt nācās viņus apsaukt. Es ar stīvu skatienu vēros  grīdsegā, jo zināju: ja vien būtu ar kādu saskatījies, es būtu sācis raudāt, tik triumfāls bija šis mirklis. Man šai ziņā ir grūti. Visu gadu pirms lielā brīža  svētdienās biju apmeklējis dievkalpojumus Doma baznīcā, un, kad mācītājs no kanceles pateica vārdus: „Dievs, svētī Latviju!” - ieskanējās katedrāles varenās ērģeles un visi dziedāja. Visi, izņemot mani, jo es nevarēju padziedāt tāpēc, ka man kaklā bija kamols un acīs asaras.

Pirms pāris gadiem Saeima nolēma, ka 4. maijs būtu pasludināms par Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu un tāpēc arī par brīvdienu. Domāju toreiz un joprojām domāju tagad, ka lēmums bija aplams, jo 1990. gada 4. maijā deklarācija tika pieņemta, bet pēc tās nevarēja secināt, ka Latvijas Republika ir neatkarīga valsts. Latvijā aizvien vēl atradās ievērojams skaits PSRS militārpersonu, lielākoties tāpēc, ka Rīga bija sarkanarmijas Ziemeļrietumu apgabala komandantūras pilsēta. Turklāt - vēl būtiskāk - neviena pasaules valsts Latvijas neatkarību tobrīd neatzina. Zviedrijas valdība tajā laikā Rīgā bija atvērusi Kultūras centru, bet tam nebija nekāda diplomātiska statusa. Noslēpums nav arī tas, ka Rietumu valstis nebūt nebija pārāk priecīgas par domu, ka Padomju Savienība varētu sabrukt. Toreizējā Lielbritanijas premjērministre Mārgareta Tečere, kā zināms, PSRS līderi Michailu Gorbačovu uzskatīja par cilvēku, ar kuŗu var sarunāt. Krietni atturīgs pret neatkarības atjaunošanu bija arī toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais.

Patiesībā Latvijas Republika starptautiski atzītu neatkarību ieguva tikai gadu un trīsarpus mēnešus vēlāk, kad Maskavā pēkšņi sākās un tikpat ātri beidzās apvērsums pret M. Gorbačovu. Latvija un vairākas citas PSRS republikas izmantoja brīdi, lai  pasludinātu pilnīgu neatkarību, un šai reizē pasaule reaģēja daudz ātrāk. Pirmā, kas nāca ar oficiālu atzīšanu, bija mazā Islande, tai sekoja Krievijas Federācija Borisa Jeļcina vadībā, un pēc tam atzīšanu apstiprināja valstis cita pēc citas. Cik notiekošais bija negaidīts, var spriest  pēc tā, ka veselu gadu Lielbritanijas vēstniecība mājoja vienā viesnīcas „Rīdzene” viesu  istabā, jo nebija laika sagatavot diplomātiem pienācīgas telpas. Mans uzskats joprojām ir tāds, ka par patieso neatkarības atjaunošanas dienu uzskatāms 21. augusts, bet Saeima lēma citādi.

Lai nu tā būtu, varam svinēt arī 4. maiju. Taču šoruden pienāks vēl viena gadskārta, mazliet „apaļāka” par tiem 23 gadiem, kas pagājuši kopš neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienas 1990. gadā. Runa ir par Latvijas Tautas fronti (LTF), kas dibināta 1988. gada 9. oktobrī un tātad šogad svinēs 25. gadskārtu. Zināmā mērā tā ir tikpat nozīmīga jubileja kā neatkarības deklarācijas gadadiena, jo visnotaļ droši var teikt, ka bez LTF nekādas neatkarības nebūtu bijis vai vismaz process būtu noticis krietni lēnāk.

Es ar Tautas fronti iepazinos 1989. gada rudenī, kad ierados Latvijā, lai toreizējā ar Darba sarkano karogu apbalvotajā Latvijas PSR Valsts universitātē (mūsdienās, protams, tā atkal ir Latvijas Universitātē) mācītu angļu valodu. Pirmajā rītā pēc ierašanās Rīgā es kopā ar mammu, kuŗa man atbrauca līdzi, apmeklēju LTF mītni Vecpilsētas ielā, lai pajautātu, vai kaut kā mēs varam palīdzēt. Mūs pieņēma toreizējā LTF Informācijas daļas vadītāja Sarmīte Ēlerte. Viņa nekavējoties mūs pielika pie preses relīžu tulkošanas. Nākamajos mēnešos LTF mītne man kļuva par sava veida otrām mājām, jo es tur pavadīju ļoti daudz laika. Starp citu, es arī LTF personālam  mācīju angļu valodu. Toreiz gados vēl ļoti jaunais aktīvists Artis Ērglis joprojām ar smaidu atceras, cik grūti viņam nācies izrunāt vārdu newspaper.

Turpināju ar dažādu materiālu tulkošanu, kā arī konsultēju žurnālistus LTF apkārtrakstā Atmoda, ko izdeva arī angļu valodā. Atmodas  redaktore bija Sarma Dindzāne. Arī es tur pieliku savu roku un vienu mēnesi, kad Sarma paņēma atvaļinājumu, biju apkārtraksta redaktors. Piedalījos LTF 2. kongresā un atceros, cik pārsteigts jutos, kad uz skatuves uzkāpa literāts un viens no samērā retajiem krieviem, kas bija redzams LTF darbā, - Vladlens Dozorcevs, jo viņš sapulci uzrunāja krievu valodā, un man tas likās dīvaini.

Kā zinām, Tautas fronte savās prasībās sākumā bija visnotaļ pieticīga un vispirms runāja par kaut kāda veida suverenitāti, bet pilnīga neatkarība netika minēta. No latviešu tautas nacionālistiskākā gala iznira tā dēvētais Pilsoņu kongress, kā arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK). Abas organizācijas bija krietni radikālas, īpaši brīdī, kad tuvojās minētais Augstākās padomes balsojums, tās apgalvoja, ka okupācijas varas veidots parlaments nav tiesīgs par tādu jautājumu spriest. Pilsoņu kongress centās reģistrēt pirmskaŗa Latvijas pavalstniekus un apgalvoja, ka tikai tiem būtu tiesības lemt par valsts nākotni. Tas bija visnotaļ īstermiņa uzskats, un Latvijas PSR līdz neatkarībai aizveda Tautas fronte, vispirms jau uzvarot 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanās un nodrošinot nepieciešamo konstitūcionālo vairākumu. Pēcāk uz LTF varēja attiecināt tautā pazīstamo, lai arī mūsdienās ne īpaši politkorrekto teicienu: „Moris savu ir padarījis, moris var iet.”

1993. gada 5. Saeimas vēlēšanās LTF saraksts saņēma tikai 2,6 procentus balsu un neieguva nevienu vietu parlamentā. Vienīgais no LTF kādreizējās spices, kuŗš aiz lojalitātes kandidēja no LTF saraksta, bija pirmais - vēl okupācijas laika premjērministrs un pašreizējais Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Godmanis. Vēlēšanās ar iepriekš neviena saraksta nesasniegtiem 32 procentiem uzvarēja Latvijas ceļš, kuŗā tā dēvēto „sapņu komandu” vadīja jau minētais A. Gorbunovs, kā arī Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics. LC Meierovicu izvirzīja Valsts prezidenta amatam, bet, kā lasītāji zinās, priekšroku guva pirmskaŗa Latvijas pēdējā līdeŗa Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls. K. Ulmaņa uzvārds acīmredzot bija nozīmīgāks par G. Meierovica tēva, leģendārā pirmskaŗa Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica uzvārdu.

Priecājos, ka kādreizējie LTF aktīvisti organizācijas dibināšanas ceturtdaļgadsimta jubileju gatavojas svinēt ar lielu vērienu. Paredzēta Vecpilsētas ielas mājas atjaunošana, lai to padarītu pieejamāku un tur izvietotu modernu muzeju par LTF vēsturi. Frontes archīvos glabājas neskaitāmi dokumenti un dažādas relikvijas, kuŗas dienas gaismu īpaši kopš atmodas laikiem nav redzējušas. Nu tās atkal iegūs pienācīgu godu.

Vairākums LTF kādreiz vadošo personu joprojām ir rosīgas. Līdz ar  Godmani minami tādi dižgari kā Dainis Īvāns (politikā neaktīvs), Sandra Kalniete (EP deputāte un diplomāte), Jānis Škapars (kādreizējās Latvijas Inteliģentu organizācijas dibinātājs), Jānis Jurkāns (politikā neaktīvs) u.c. Viņiem visiem jubilejā pienākas liels gods, bet ne mazāk to ir pelnījuši tie, kuŗi nodrošināja LTF ikdienas darbu. LTF mītnē aktīvi darbojās kancelejas vadītāja Ruta Barauska, Tīne Munkevica, kā arī Latviešu sieviešu līgas vadītāja Anita Stankeviča (viņas organizācija Latvijas puišus glāba no dienesta PSRS kaŗaspēkā). Arī viņas ir pelnījušas, lai noceļam cepuri.

Atjaunotais muzejs it īpaši svarīgs būs tāpēc, ka laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas nu jau uzaugusi vesela paaudze - jaunieši, kuŗi   atmodu nepieredzēja un kuŗiem   daudzos gadījumos par to ir visnotaļ miglains priekšstats. Divdesmit piecu  gadu jubileja ļaus par Tautas fronti runāt daudz un dikti, un tas ir svētīgi, jo, tāpat kā līdzīgās organizācijas Igaunijā un Lietuvā, tā tomēr gāja neatkarības atjaunošanas pirmajās rindās. Pieminēsim to kārtīgi.

Kārlis Streips