Dziesmai bija liela diena
   15.07.2013

Pirmdienas – 8. jūlija rīts iesākās kluss un rāms. Tā vien šķita, ka Rīga lēni un piesardzīgi mostas no tikko aizvadītās nakts, kas Dziesmu svētku gavilēs bija pēdējā un laikam gan viskarstākā. Tikai ap pusdiviem naktī Mežaparka estrādē bija izskanējis lielais svētku koncerts „Līgo”, bet sadziedāšanās tur ilgusi līdz pat pusseptiņiem no rīta. Šajā atplūdu rāmumā arī daži mani Dziesmu svētku nedēļā gūtie iespaidi.
*
 XXV Vispārējie Dziesmu un XV Deju svētki iesākās, vēl nesākušies, – ar dziesmu kaŗiem 29. jūnijā. Divās zālēs – Rīgas Latviešu biedrībā un Universitātes aulā vienlaikus norisinājās konkurss par labāko kori dažādās grupās. Universitātē dziedāja jauktie koŗi, bet Latviešu biedrības Zelta zālē – senioru, vīru un sieviešu koŗi. Tos vērtēja starptautiska žūrija, bet sekot notikumiem visas dienas gaŗumā varēja TV un tīmekļa tiešraidē. Tā bija milzu priekšrocība ne tikai latviešiem visā pasaulē, bet arī tiem vietējiem līdzjutējiem, kas nespēja vienā laikā atrasties abās norises vietās. Šādā veidā izdevās  arī visagrāk uzzināt  dziesmu kaŗu uzvarētājus, ko ap pusnakti nosauca Latviešu biedrībā.
 Kad zālē ienesa vēsturisko Dziesmu svētku karogu, klātesošie koristi dziedāja Valsts himnu. Pēc konkursa spraigumā pavadītās dienas „Dievs, svētī  Latviju!” skanēja kā ticības un spēka apliecinājums, enerģiski un moži. Nav jau brīnums – zāli piepildīja Latvijas labāko koŗu labākie spēki. Tagad, vēlreiz atsaucot šos mirkļus atmiņā, man šķiet –  šī mūsu himna, dziedāta pusnaktī pirms svētku oficiālā sākuma, ar milzīgo enerģijas lādiņu, jaunības sparu un iekšējo pārliecību uzdeva toni visai turpmākajai nedēļai.
 *
 Skaistai teiksmai līdzīga, bezgala svinīga un krāšņa bija svētku  atklāšanas ceremonija svētdienas – 30. jūnija vakarā Dziesmu svētku parkā. Taču tas bija tikai pirmais akords, katrs nākamais radīja atkal jaunas emocijas, kuŗu kopumā sajaukts gan lepnums un apbrīna par tautas talantiem vai, citiem vārdiem, – par mūsu talantīgo tautu, gan prieks par izdošanos, par spēju pacelties pāri ikdienas grūtībām un svinēt brīvi, atraisīti un skaisti.
 (Kad svētki jau bija izskanējuši, TV raidījumā viens no galvaspilsētas policijas šefiem atzinās, ka nedēļas gaŗumā visnopietnākie izsaukumi bijuši vēlās vakara stundās, kad līdzās skolām, kuŗās izmitināti koristi no visas Latvijas, kaimiņi sūdzējušies, ka tiek traucēts naktsmiegs. Izrādās – naktsmītnēs dziedāšana nav rimusies pat pēc spraigajiem dienas mēģinājumiem; nācies aprunāties un noklusināt…)
*
 Mūzikas dzīrēm līdzinājās Jāzepa Vītola 150 gadu atcerei veltītais koncerts  Universitātes aulā. Cieņas, goddevības un augstas profesionālas meistarības piepildīts vakars, kuŗā jubilāra devums atainojās daudzveidīgs un bagāts, ne vienam vien klausītāju pulkā sniedzot patiesas jaunatklāsmes brīžus.
 Koncerta pirmajā daļā labāko koŗu dziedājums pārliecināja ar jauneklīgo degsmi un diriģentu prasmi atklāt Vītola mūzikas daudzveidīgās šķautnes. Ko vērtas bija kaut vai koŗa „Balsis” temperamentīgi dziedātās čigānu dziesmas!
 Taču vislielāko mākslas pārdzīvojumu sagādāja speciāli šim vakaram izveidotais koŗdiriģentu koris. Uz podestiem stājās simtiem sava aroda entuziastu, akadēmiski izglītotu, praktizējošu diriģentu, kas Vītola koŗa dziesmām ļāva skanēt milzu spēkā un dziļumā. Gan jauktā koŗa kompozicijās, gan vīru koŗa dziesmās varējām saklausīt Jāzepa Vītola latvisko garu un sajust klasiķa rakstītās mūzikas joprojām dzīvo elpu. Tas bija vareni! Neatkārtojami!
 Diriģents Kaspars Ādamsons pēc svētkiem, atminoties šo koncertu, sacīja: „Tāda vīru koŗa, kāds skanēja Vītola jubilejas koncertā, mums Latvijā nav. Tā bija unikāla vienība.”
 Šajā vakarā vairākus simtus lielais koŗdiriģentu koris man atgādināja armiju – ne algotņus, bet brīvprātīgo leģionu. Vienoti pārliecībā un mērķa izpratnē, profesionāliem ieročiem bruņoti un savā „kaŗa mākslā” labi izglītoti, viņi ved savus kaŗapulkus pretī mērķiem, ko reiz izvirzījis Jāzeps Vītols. Un šie Dziesmu svētki, kas tikko beigušies, apliecināja mūsu dziesmoto kaŗapulku nebeidzamo svētīgo cīņu par gaismu, par radošu attieksmi pret dzīvi un tās vērtībām.
*
Grandiozais vokāli simfoniskās mūzikas koncerts Arēnā Rīga vēl augstāk uzšūpoja tautiskās pašapziņas vilni, liekot saprast, ka priekam un lepnumam par tikko dzirdēto ir nopietna profesionāla baze . Meistarības līmenis, kādu sasnieguši latviešu komponisti, diriģenti, orķestŗa mūziķi un solisti instrumentālisti un vokālisti, ir ilgu gadu mērķtiecīgs izglītošanās un pilnveidošanās darbs, kuŗam nav gala nekad.
Izcili prasmīgi izveidotā koncerta programma, absolūti nevainojamais izkārtojums un techniskais aprīkojums, tāpat kā spožā mūzicēšana sagādāja arī milzu aistētisko baudu. Kur nu vēl prieks par klausītāju tūkstošiem! Pajautājiet viņiem, cienījamie Latvijas valsts runasvīri un naudasmaki, vai mums ir vajadzīga jauna, moderna, ietilpīga koncertzāle akustiskajiem koncertiem! Patiesībā taču mūsu Rīga brēc pēc modernas koncertzāles, lai arēnas un stadioni paliek tā saucamajai masu kultūrai. Mūzikas draugiem un cienītājiem, nerunājot nemaz par profesionāļiem, vajadzīga koncertzāle!
*
Deju svētku koncerts „Tēvu laipas” norisinājās Daugavas stadionā. Pilnīgi unikāla situācija, ka uz laukuma dejoja ap 14 tūkstoši dejotāju, bet tribīnēs – 5 tūkstoši skatītāju. Ir tikpat kā neiespējami iztēloties, ka vienā laukumā vienlaikus dejo šie 14 tūkstoši, kas pārstāv 603 deju kopas, taču, kad to sredzi avām acīm, nāk sapratne, ka acīm redzamais ir brīnumdarbs. Augstas raudzes choreografu, deju svētku virsvadītāju, viņu palīgu un ansambļu vadītāju ilgu gadu rūpīgs un mērķtiecīgs darbs vainagojies ar neaprakstāmi skaistu, iedvesmojošu rezultātu.
Ar apbrīnojamu precīzitāti un aizrautību izdejotie deju raksti, raitās grupu maiņas, kas no techniskas dejotāju pārvietošanās pārvērstas dejas elementos un tēlos, dažādu paaudžu vienošanās priekšnesumā un laukuma norišu tik dabiskais sabalsojums ar skopajiem, bet izteiksmīgajiem scēnografijas elementiem publikā tika uzņemts ar sajūsmu. Latvisko rakstu virsmās, kas rotāja laukuma fonu, atspoguļojās dejotāju kustība – ne atsevišķi augumi, bet kopums, radot sabalsojumu ar „Sirdaba birzs” tēlu, ko svētku vizuālajā simbolā izveidojis mākslinieks Ivars Mailītis, radot sidraba birzi Rīgas centrā un arī Mežaparka estrādē. Deju laukumā scēnografa Reiņa Suchanova „sidraba birzs” iemirdzas tikai tad, kad tajā sanāk tūkstošiem dejotāju, lai apliecinātu savu piederību senajai baltu tautai, tās tradicijām un dzīvotspējai.
Noraugoties deju priekšnesumā, lielus un mazus skatītājus, arī mani, pārņem vēlēšanās priecāties par mūsu ļaudīm, par viņu radošiem sasniegumiem, lepoties ar jauniešiem, kas dejo, un par ģimenēm, kuŗas tos izaudzinājušas. Starp citu,  skatītāju rindās bija daudz nākamo dejotāju. Tātad – nezūdīsimies par aizbraucējiem, jo, kā pierāda Deju svētki,  daudzi no viņiem atgriežas, lai dejotu Latvijā!
*
Visaugstāko galotni noskaņas un izjūtas sasniedza svētku pēdējā dienā, kad Dziesmu svētku gājienā Rīgai cauri plūda, škiet, visas pasaules latvieši un viņu svētku viesi.
Gājiens sākās ar jaunievedumu – Karogu gājienu no Rīgas Latviešu biedrības uz Brīvības pieminekli, kad svinīgā procesijā devās vēsturiskais I Vispārējo dziesmu svētku karogs „Līgo!”, Deju svētku karogs un šīgada svinību karogs Valsts karogu pavadībā.
Brīvības pieminekļa pakājē godam nopelnītās Lielās balvas saņēma koŗu, deju, mūziķu un tautastērpu skates uzvarētāji, kuŗi stājās gājiena priekšgalā, lai  un dotos pa Brīvības ielu līdz Dailes teātrim. Piecarpus stundas gaŗa bija šī parāde, kuŗā tautastērpu, vainagu un zāļu pušķu košums rotāja ziedošas sejas, mirdzošas acis un līksmas sirdis. Kaut ko tik skaistu izdodas piedzīvot tikai reizi piecos gados. „Un nemaz nevajag biežāk,” apgalvo gājēji un skatītāji. Šis svētku starojums ir jāsakrāj un jāspodrina  rūpīgā ikdienas darbā. Tikai tad tas var uzmirdzēt ar pilnu spēku.
Vakarā svētku nobeiguma koncerts „Līgo!” Mežaparkā. Iecerēts kā Dziesmu un deju svētku vainagojums, tas, jāatzīst, drīzāk atgādināja pārbaudījumu – kā dalībniekiem, tā skatītājiem. Koncerts no septiņiem vakarā turpinājās līdz pusdiviem naktī, radot visai pretrunīgas izjūtas un pārdomas par koncerta ieceri un tās īstenojumu. Ieguvumus un zaudējumus, protams, izvērtēs paši koncerta veidotāji un dažādi eksperti, taču tas nav iemesls apšaubīt svētku neatkārtojamo gaisotni ar tautas vienotības izjūtu, ar pacilājumu, ko sniedz kopkoŗa meistarīgi izdziedātas dziesmas, vislieliskāko diriģentu rokas mājienam paklausot.
Šo svētku varonis nenoliedzami bija diriģents Roberts Zuika – ar mīlestību sagaidīts un uzņemts dzimtenē savā simt pirmajā vasarā. Maestro dabūja arī diriģēt – turklāt ne tikai atklāšanas vakarā Dziesmu svētku parkā, vadot kopīgo „Dievs, svētī Latviju!” dziedāšanu, bet arī Lielajā estrādē kopkoŗa priekšā. Pēc J. Vītola dziesmas „Kalējs”, kas veltīta Zuikas vīru korim, maestro tika izsaukts tūktošgalvainā koŗa priekšā, un, atsaucoties dziedātāju prasībai,  atkārtojumu diriģēja viņš pats. Bezgala skaists un simbolisks mirklis! Kopkoris Robertu Zuiku godināja vairākkārt, un diriģents, jādomā, ar sirdi sajuta un saklausīja tautas atzinību savam mūža darbam.

Gundega Saulīte