Atcerēsimies barikādes
   11.01.2013

Un tad bija trauksmainais 1991. gads! Janvāŗa barikādes un vārdos neizsakāmā vienotības izjūta. Es biju barikāžu aizstāvju ierindnieks. Fotografēju visās vietās.

Viss notika gandrīz vai spontāni. Krievijas vara vairs nebija glābjama. Vajadzēja būt galīgam muļķim, lai to nesaprastu. Uz barikādēm stāvēja tauta. Bez vadoņiem, varoņiem un tribūniem. Pārfrazējot padomju dzejnieka Majakovska rindas par „kopējo pieminekli – kaujās uzcelto sociālismu”, gribējās teikt: „Nedalīsim slavu! Lai kopējam piemineklim mums kalpo atjaunotā Latvija!”

Taisnības labad jāatzīst, ka 13. janvārī jau pašā rīta agrumā namā iepretim toreizējai Augstākai padomei Odisejs Kostanda organizēja Vecrīgas aizstāvju grupas. Arī Juris Dobelis bija redzams. Vairāk neviens ne no polītiķiem, ne no valsts vadības torīt nebija redzams (tas manā skatījumā). Kostanda dalīja cilvēkus grupās, norīkoja vadītājus, norādīja, kur kuŗam atrasties. (Kostandas un Dobeļa turpmākā politiskā darbība ir jau no „citas operas”.)

Vecrīgā pie Intas Prauliņas TV skatījāmies nakts notikumus Viļņā. 13. janvārī vajadzēja notikt Rīgas Polītiski represēto kluba valdes pārvēlēšanai, bet runājām tikai par notikumiem Viļņā un ko mums darīt. Pārvēlēšanu nolēmām atlikt – pārāk trauksmainas bija tās stundas. Devāmies uz Daugavmalu ar sarkanbaltsarkano karogu, kas Igoram Noskovam nupat bija atsūtīts no ASV. Daugavmalā – karogu jūra! No kurienes toreiz radās tie karogu tūkstoši?

Nāca prātā, ka 1905. gadā tepat uz Daugavas ledus, arī 13. janvārī, krievu dragūni apšāva latviešus. Arī tagad tika gaidīta krievu tanku parādīšanās. Cik mūsu toreiz tur bija? Cilvēku jūra, cik acis redz!

Virs mūsu galvām plivinājās helikopters un kaisīja proklamācijas – „vislatvijas glābšanas komitejas” uzsaukumu. Mums par uzjautrinājumu, gandrīz visas lapiņas sabira Daugavā.

Un tad bija gājiens pa Rīgas ielām ar karogiem un ar dziesmām pie Brīvības pieminekļa. Vecrīgā tapa pirmās barikādes. Ugunskuri, tēja, kafija un sviestmaizes. Un dziesmas, lūgšanas un naktis Doma baznīcā, kad daudzi, kas desmitiem gadu, pat visu savu mūžu nebija  domājuši par Dievu, atcerējās Viņa esamību, jo tik tiešām vai viss toreiz nebija Dieva rokās? Liktenis? Dievs? Kas to lai zin?

Tad nāca smagā technika. Traktori, automašīnas piekrautas ar baļķiem. Doma laukums cilvēku pilns, dienas un naktis.

20. janvāŗa vakarā izdzirdu šāvienus. No Vaļņu ielas ieraudzīju virs Raiņa bulvāŗa trasējošu ložu kārtas. Romualda Pipara kino komanda, ar kuŗu iepriekšējā vasarā mēs uzlikām krustu Agapitovā, aiz Polārā loka, skrēja pāri Līvu laukumam ar kino aparatūru plecos.

Mazās ģildes pagrabā darbojās četri televizori un katrs rādīju ko citu. Vienā ekrānā amerikāņi bombardēja Iraku, otrā slavenais KVN Masļakovs izklaidēja publiku ar puspliku Maskavas „gerlu” kankānu, trešais rādīja notikumus Rīgā, ceturtajā skatījāmies tikko no notikumu vietas atvestās videokasetes - Viktors Kalnbērzs ar pinceti rakņājās kāda miliča sadragātajā stilbā un vilka no tā ārā kaulu šķembas.

Rādīja ievainoto Maskavas žurnālistu un kādu asinīm notašķītu ārzemnieku - somu vai zviedru. Un tad upuŗi no vēl tagad nenoskaidrotu šāvēju lodēm: Slapiņš un Zvaigzne! Un divi miliči un skolnieks Riekstiņš.

ASV informēja pasauli par notikumiem Rīgā, bet Maskavā skaistas pusplikas meitenes jautri vicināja kājas...

I. Knaģis