Anonimitātes aizsegā zvēro naids
   06.09.2012

Internets jeb tīmeklis ir brīnišķīgs izgudrojums. Kā mēs varētu dzīvot bez tā? Taču ir te kāds drūms, nomācošs aspekts: anonimitāte, kuŗas aizsegā komentētāji atļaujas visriebīgākās lamas, izbrīvo viszemākos instinktus, žults izplūdumi liek lasītājam noskurināties.

Lūk, ko nācās pārdzīvot Rīgas Krievu teātŗa aktierim Jakovam Rafalsonam. Savā laikā, kad viņš vērsās pret skolu reformu, viņš Latvijas krievu publikas acīs bija "naš čelovek" (mūsu cilvēks), bet, tiklīdz šis gan krievu, gan latviešu iecienītais, apdāvinātais aktieris bija atļāvies savā intervijā žurnālam Sestdiena teikt, ka "kamēr Krievija nenožēlos zināmus pagātnes grēkus, tāpat kā to izdarīja vacieši, kamēr Krievija (..) neatzīs, ka rīkojusies noziedzīgi, kamēr galvenais līķis guļ mauzolejā, tikmēr šī zeme diemžēl būs nolādēta," - pār viņu ir gāzusies anonimu antisemītisku dubļu straume: "Lai šis smirdošais žīds lūdz piedošanu krievu tautai - par Leibu Trocki - Bronšteinu, par krievu genofonda iznīdēšanu, par Berezovski un Abramoviču" - un tā tālāk, un tamlīdzīgi.

Rafalsona anonimie gānītāji aicināja krievu publiku viņa dēļ boikotēt Rīgas Krievu teātŗa izrādes.
Viss par Rafalsonu teiktais atgādina krievvalodīgo anonimo tīmekļa lietotāju prasību, lai, teiksim, Dombrovskis, Āboltiņa un it īpaši Dzintars atvainotos par latviešu sarkano strēlnieku izdarībām Krievijas pilsoņkarŗa gados.

Anonimu antisemītu netrūkst arī latviešos, īpaši ja runa ir par t. s. ebrēju īpašumu restitūciju: "Nevis izredzētā, bet nolādētā tauta", "Ādolf, atgriezies", "Rumbulā vēl ir brīvas vietas", Izraēlas vēstniece - "riebīgā žīdene" - un tā tālāk.

Par maniem rakstu gabaliem atsauksmes ir kopumā pozitīvas, bet ir divi cilvēciņi, kuŗi pat necenšas slēpt savu identitāti un, var teikt, nepiedod man etnisko izcelsmi, manas žīdu asinis. Viens ir Minsterē mītošais Linards Grantiņš, kas allaž izsakās odiozā "tautas tribunāla" vārdā: viņš ik reizi uzsveŗ, ka man nevarot ticēt, jo Dievs nolādējis žīdus un krievus. Un ir te kāds, kas parakstās kā AG un ik reizi, kad parādās mans raksts, sauc mani par "smirdošu žīdu vepri". Tas, ka vepris nav "košer", viņu nemulsina. Es zinu, kas ir AG, zinu viņa vārdu un uzvārdu, viņa devīzi - "88!". Nelabojams, ko tu viņam padarīsi!

Latviešos ir ne mazums skauģu un nelabvēļu, kas gatavi anonimi brukt virsū visgaišākajiem prātiem. Te raksturīgs piemērs: tiklīdz Anna Žīgure Latvijas Avīzes tīmekļa variantā 23. augustā uzdrošinājās asi kritizēt Aivara Lemberga histerisko interviju 13. augusta Dienā, kāds "Andris" pasteidzās viņai pārmest, ka reiz bijusi korrektore (!) žurnāla Padomju Latvijas Komūnists redakcijā, un norāda, ka viņa, būdama LR vēstniece Somijā, baudījusi dzīvi - "nu putna piena varbūt pietrūkst, toties viss cits ir gan". Uzbrukums ad hominem, gana neķītrs...

Visvairāk no - latviskām - anonimām lamām nākas ciest apdāvinātajam žurnālistam Kārlim Streipam, kas audzis Čikāgā un rosīgi darbojas Latvijas plašsaziņas līdzekļos, rakstot arī sleju Laikā/BL. Par ko arī viņš rakstītu un izteiktos - par polītiku un tautsaimniecību, demografiju un vēsturi, Vašingtonu vai Rīgu, - allaž atrodas kāds, kas piemin viņa netradicionālo seksuālo orientāciju, bārstīdams jēlas rupjības. Šāda tumsonīga homofobija nav ne par matu labāka kā antisemītisms un, jāpiebilst, rusofobija: saukt krievu tautības cilvēkus par "utainiem urlām" nav civīlizētas uzvedības cienīgi.

Franks Gordons