EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Valodnieks Staļins, vēsturnieks Putins...
49482
http://oilandglory.foreignpolicy.com

Franks Gordons    17.11.2014

 

Vecumdienās Staļinam - "tēvam un skolotājam" - sagribējās kļūt arī "visu zinātņu korifejam": 1950. gada 20. jūnijā avīzē Pravda pasauli pārsteidza viņa apcerējums „Marksisms un valodniecības jautājumi”. Pēc Staļina nāves, kad bija iespējams bez bailēm analizēt šī "valodnieka-amatieŗa" radošās iedvesmas dzinuļus, kļuva skaidrs, ka Kremļa saimnieks, ne jau bez pamata kritizējot pazīstamā lingvista prof. Marra vulgāri marksistisko pieeju, kas balstījās uz "šķiru cīņas" kritērijiem, turpināja savu jau ap 1934. gadu iesākto izrēķināšanos ar marksiski "proletārisko" jebkuŗas zinātnes interpretāciju, pakāpeniski un mērķtiecīgi ieviešot valstī lielkrievu imperismu it visās jomās.

 

Savā par "ģeniālu" izbazūnētajā traktātā Staļins nepateica nekā jauna. Viņš tikai atgremoja sen zināmos salīdzinošās lingvistikas postulātus un "no sevis" - diletanta tikai pievienoja aplamo pieņēmumu, ka krievu literārā valoda ir cēlusies no Kurskas un Orlas izloksnes.

 

Vārdu sakot, no mantojuma, ko atstājis Staļins, šis pseudozinātniskais epizods pētniekos izpelnījies tikai ironisku smīnu. 

 

KGB apakšpulkvedis Vladimirs Putins, kas nu jau pusotru gadu desmitu ir kārtējais Kremļa saimnieks, nu sevi iedomājies par vēsturnieku, līdzīgi tam, kā Staļins iekūlās valodniecības aplokā. 

 

Lūk, Maskavas Mūsdienu vēstures mūzejā Putins, tiekoties ar jaunajiem zinātniekiem un mācībspēkiem, vērsies pret Nestora chronikā un citos senos rakstos izklāstīto Krievzemes valstiskuma ģenezes aprakstu, ka austrumslavu cilšu virsaiši vērsušies pie Rurika un viņa skandinavu kaŗadraudzes ar lūgumu:  "Nāciet un valdiet pār mums, jo mūsu zeme ir gan plaša un dāsna, bet kārtības tajā nav." Tā vis nebija, tagad pašapzinīgi pamāca Putins: tie cilšu virsaiši īstenībā tikai nolīguši tos varjagus (normāņus, skandinavus) par bruņotu apsardzi, un minētais pazemīgais lūgums esot izdomāts, - varjagi tikai vēlāk, izmantojot militāro spēku,  uzmetušies par kungiem. Mēs redzam, ka Putins šai jautājumā atgremo vēlīnā Staļina antirietumnieciskos uzskatus, kas tika pausti, cīnoties pret kosmopolītismu.

 

Vairākas parupjā tonī teiktas "vēsturiskas atziņas" Putins atļāvies, nesen pamācīdams savus klausītājus, kas bija sanākuši Sočos t. s. Valdaja kluba pārrunu ietvaros: "Bet vai tad  jūs nezināt, ka pēc Otrā pasaules kaŗa daļa territoriju tika izdāļātas Ukrainai kā Otrā pasaules kaŗa rezultāts? Daļu nogrieza no Polijas, no Ungārijas, ja nemaldos. Ļvova – kāda tā bija pilsēta, ja ne poliska? Vai tad jūs to nezinājāt? Kāpēc jūs man uzdevāt  tādu jautājumu? Par to Polijai pielika territorijas klāt, padzenot vāciešus no vairākiem austrumu apgabaliem. Pajautājiet, tur ir veselas tā saukto padzīto apvienības."

 

Putins, var manīt, ir  bijis uzbudināts, un viņa aprautajos teikumos virmo ārprātīgs naids pret Ukrainu. Pēkšņi Putins kļuvis par dedzīgu Polijas nacionālistu un žēlo no Silēzijas un Pomerānijas padzītos vāciešus.

 

Īstenībā Staļins, pēc  norunas ar Hitleru iebrukdams Polijā 1939. gada 17. septembrī, gribēja tikai  noapaļot savas imperijas territoriju, un rūpes par asinsbrāļiem (jedinokrovnije), Polijas austrumu provinču ukraiņiem, bija tikai izdevīgs iegansts. Tai pašā Ļvovā Staļins neželīgi vajāja ukraiņu nacionālistus, un, atkāpjoties no šīs pilsētas 1941. gada jūnija beigās, čekisti apšāva simtiem ukraiņu, kas smaka NKVD cietumos. Un "visu ukraiņu zemju apvienošana vienā valstī" (ieskaitot Galiciju, Bukovinu, Aizkarpatus) bija tikai akcija ar mērķi paplašināt Staļina imperiju - tāpat kā Kēnigsbergas novadu vai Kuriļu salas.

 

Par šo nikno izvirdumu Putinam varētu aplaudēt gan poļu labējie ekstrēmisti, kas 11. novembrī - valsts svētkos - rīkoja nekārtības Varšavā, gan vācu labējie radikāļi no NPD.

 

Jau pieminētajā sarunā ar Maskavas jaunajiem vēsturniekiem Putins teica, ka nesaskata nekā peļama 1939. gada 23. augusta Molotiva-Ribentropa paktā: "Nopietni pētījumi rāda, ka tādas tolaik bija ārpolītikas metodes. Padomju Savienība parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. Ļaudis teica - ak, tas ir slikti. Bet kas tad te ir slikts, ja Padomju Savienība negribēja kaŗot, - kas te slikts?"

 

Negribēja kaŗot? Bet iebrukums Somijā 1939. gada nogalē – visai asiņains kaŗš?

 

Mūsdienu putinisms stipri atgādina vēlīno staļinismu. 4. novembrī, kad Krievijas Federācijā tika svinēta t.s. vienotības un saskaņas diena, Putins apmeklēja vērienīgu izstādi, kas bija veltīta Rurikoviču dinastijas valdniekiem - Romanovu priekštečiem. Ekspozīcijā netrūka mājienu, kas senatni saista ar tagadējo Ukrainas krizi: Ivana Bargā (Jāņa Briesmīgā) valdīšanas laikā, kad plosījās Livonijas kaŗš, esot norisinājusies "pirmā Rietumu pretkrieviskā melu kampaņa". Lūk, Krievijas valsts televīzijas komentārs par šo izstādi: "Eiropieši mēģināja iztēlot Krieviju par mežonīgu un agresīvu barbaru zemi. Galu galā, nebūdami pietiekami stipri, lai ietekmētu mūsu neatkarīgo starptautisko polītiku, viņi bija spiesti ķerties pie ekonomiskām sankcijām pret mums, kā tās  sauktu tagad." 

 

Valodnieks Staļins, vēsturnieks Putins - abi labi.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA