EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Kādu atzīmi likt valdībai?
110714

Sallija Benfelde    03.03.2020

 

 

Janvārī Krišjāņa Kariņa koalicijas valdībai apritēja pirmais darba gads. Kā to vērtēt?

 

Manuprāt uzreiz arī jāatceras, ka valdībā ir pārstāvētas piecas partijas ar visai atšķirīgu darba stilu un izpratni par to, kas un kā darāms, un kāpēc tas vispār jādara. Turklāt viena gada laikā nav iespējams labot un mainīt iepriekšējo gadu kļūdas un paviršības, piemēram, veselības aprūpē vai labklājības jomā. Protams, neviena partija neapgalvo, ka grib sliktu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, tomēr darbi brīžiem liek šaubīties par dažu ministru kompetenci vai neatkarību no kāda vai kādu polītiski ekonomisko grupējumu interesēm. 

 

Jāatceras arī, ka Latvijai ir Nacionālās attīstības plāns (NAP), kas tiek pieņemts sešiem gadiem, un pēdējais NAP bija veidots attīstībai no 2014. līdz 2020. gadam. Pašlaik ir tapis un apstiprināšanu gaida jauns NAP 2021. – 2027. Neapšaubāmi, ka valdības darba Deklarācija, valdības Rīcības plāns, lai īstenotu Deklarāciju un NAP ir savstarpēji saistīti un viens otru ietekmē.

 

Pārresoru koordinācijas centrs sarēķinājis, ka kopumā mērķi tiek sasniegti aptuveni 61% apmērā. Iespējams, līdz gada beigām varētu izpildīt aptuveni 80% mērķu, bet jau tagad skaidrs, ka vairākas svarīgas apņemšanās neizdosies īstenot. 

 

Protams, viena no Latvijas lielākajām nelaimēm ir lielā nevienlīdzība jeb ienākumu atšķirības starp nabadzīgajiem vai uz nabadzības robežas dzīvojošajiem un turīgajiem un bagātajiem. Ienākumu atšķirību raksturo summārais nevienlīdzības indeksss. Jo indekss zemāks, jo valstī lielāka vienlīdzība. Iepriekšējā plāna tapšanas laikā Latvijā tas bija 6,5 un tika prognozēts, ka 2020. gadā tas noslīdēs zem 5. Tomēr dzīvē nekas nav mainījies, un indekss joprojām ir 6,5. Nākamais nozīmīgais NAP paredzētais rādītājs bija iedzīvotāju skaita pieaugums: iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums līdz 2020. gadam uzlabosies uz pusi – no aptuveni mīnus 10 000 līdz mīnus 5000 cilvēku gadā. Dzīvē viss ir daudz skarbāk. Dabiskā pieauguma rādītāji uz dažiem gadiem uzlabojās, bet šobrīd esam turpat, kur agrāk – minus 9500 cilvēku gadā! Izmirstam ātrāk, nekā plānots! Tiesa gan, iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju attiecībā pret vidējo Eiropas Savienības rādītāju pieaudzis no 57% līdz 69%, krietni pārspējot plānā noteikto prognozi.

 

Jā, var sacīt, ka Saeimas un valdības lemtais un darītais ir ietekmējis NAP izpildi, bet jau minēju, ka valdība strādā tikai gadu, un gadiem ieilgušās problēmas nav atrisināmas vienā vai pat pāris gados. Iedzīvotāju novecošanās notiek visā Eiropā. Ne velti valstis sāk domāt par pensiju sistēmas reformu, lai nenotiktu tā, ka pēc gadiem divdesmit izrādītos, ka pensijas vairs nav iespējams maksāt. Strādājošo būtu daudz mazāk par pensijā esošajiem, un nodokļu būtu daudz par maz uzkrājumu veidošanai. Droši vien jāatceras arī, ka ekonomika nav atkarīga tikai no vienas valsts lēmumiem, jo mūsdienu globālajā pasaulē cits ar citu  esam saistīti vairāk nekā to gribam atzīt.

 

Krišjāņa Kariņa valdībai ir izdevies noturēties gadu par spīti tam, ka jau tūlīt pēc tās apstiprināšnas tika apgalvots, ka ilgi tā nenoturēsies. Manuprāt tai ir izdevies noturēties, pateicoties premjeram Kariņam. Brīžam, tikai noraugoties uz to vien, kas redzams publiskajā telpā, jābrīnās, kā iespējams nezaudēt savaldību un domāt ar skaidru prātu. Premjers pats ar zināmu ironiju ir izteicies, ka koalīcija ir tāda, kāda tā ir, lai gan partijām brīžiem neizdodas pat vienoties, kāda šodien ir diena. Nopietni runājot, Krišjānis Kariņš ir diplomāts šī vārda plašākajā izpratnē. Un arī kompromisu meistars. Tomēr būtiskos jautājumos manuprāt nav atklāti piekāpies. Gandrīz nepārtraukti viņam nākas aicināt kādu no ministriem atcerēties par valdības deklarācijā rakstīto un izdarīt tos darbus, kuŗi paredzēti Rīcības plānā. Jā, publiskajā telpā ap valdību radītā trokšņa netrūkst, jo nozarēs paredzētās reformas klibo, un iedzīvotāju uzticību valdībai tas nevairo. Visspilgtākais piemērs, protams, ir mediķu algas. Solīts tika daudz, izdarīts daudz mazāk. Vai tajā var vainot tikai valdību? Par atalgojuma paaugstināšanu lēma Saeima, bet pamatus bija ielikusi jau iepriekšējā valdība. Jā, valdībā ir ministri, kuri pirms valdības apstiprināšanas, vēl esot Saeimā, balsoja par cipariem, kas pēc tam izrādījās visai bezatbildīgas fantāzijas auglis. Šobrīd lēnām sākas diskusijas par nodokļu reform, kam būtu jānotiek nākamajā gadā. Pagaidām neizskatās, ka finanču ministrs Jānis Reirs saprot, ka tas, kā viņš redz iespēju papildināt valsts budžetu, nemazinās nevienlīdzību. Labklājības ministre Ramona Petraviča mēdz daudz runāt, bet grūti spriest par to, vai viņa patiešām saprot un zina, kā Latvijā dzīvo cilvēki. 

 

Ar kritiskām piezīmēm un šaubām par brīžam darīto varētu pārlasīt gandrīz visu ministru sarakstu un, iespējams, ka būtu grūti kaut ko pārmest vienīgi ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Galu galā aiz katra ministra stāv viņa partija, turklāt vēlētāji bieži vien aizmirst, ka partijas solītais nav tieši tas pats, kas ierakstīts valdības deklarācijā un rīcības plānā. Šie valdības darbu reglamentējošie noteikumi ir kompromiss starp piecām partijām, un koalīcijas valdībā tie vienmēr būs kompromiss.

 

Protams, vērtējot valdības darbu, ekspertiem būtu jāvērtē atsevišķi katra nozare. Mūsu laikraksts visai daudz rakstījis par domstarpībām veselības un izglītības reformās, arī par vārda un preses brīvību saistībā ar vairākiem likumprojektiem u.c., tomēr manuprāt gada laikā valdības paveikto darbu var vērtēt kā apmierinošu. 

 

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA