EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
„Iedrīkstēties ir skaisti” Zenta Mauriņa
82780
Domubiedri. No kreisās – Indulis Bērziņš, Kristaps Grasis, Ieva Freinberga, Imants Balodis, Austris Grasis

Ligita Kovtuna    05.12.2017

 

 

„Iedrīkstēties ir skaisti” – šos Zentas Mauriņas spārnotos vārdus todien, 26. novembrī, rakstnieces 120 gadu atceres sarīkojumā un savas 90. dzimšanas dienas svinībās teica Imants Balodis, vīrs, kuŗa mūžs gājis soli solī ar Daugavas Vanagu organizāciju kopš pašas tās rašanās, soli solī ar Minsteres Latviešu ģimnaziju un vienmēr kopā ar Latviju. Īpašs stāsts ir Imanta Baloža gaitas kopā ar mūsu izcilo tautieti Zentu Mauriņu, par ko gavilnieks dalījās atmiņās: „Brīnišķīgā kārtā viņu sastapu jau 11 gadu vecumā Rīgā, Pārdaugavā, kurp Zenta Mauriņa bija pārcēlusies no Rūpniecības ielas centrā un mēdza kopā ar Konstantinu Raudivi doties pastaigās pa Kuldīgas ielu. Viņa dzīvoja šeit kopš 1938. gada, kad arī mana ģimene no Purvciema pārcēlās uz Filipa ielu Pārdaugavā. Ikreiz, satiekoties, viņu sveicināju, un tā sešus gadus...

 

Mūsu „satikšanās” turpinājās arī pēc tam, kad bijām prom no Latvijas – mēs sarakstījāmies, un sakarā ar manu darbošanos jaunatnes audzināšanā biju lūdzis Zentu Mauriņu ierakstīt divas lekcijas – par Kārli Skalbi un Jāni Poruku, ko audioierakstā atskaņoju saviem audzēkņiem. Vēlāk, strādājot Minsteres Latviešu ģimnazijā, kopā ar jauniešiem braucām pie viņas uz Bādkrocingenu (Bad Krozingen), kur Mauriņa bija pārcēlusies no Zviedrijas veselības iemeslu dēļ. Liktenīgi, ka arī es 1998. gadā (un arī veselības iemeslu dēļ) turp pārcēlos dzīvot. Atminos, kā 1977. gadā nosvinējām viņas 80. dzimšanas dienu, bet pēc tam, kad 1978. gada pavasarī Zenta Mauriņa aizgāja Aizsaulē, grāmatas un vairākas sadzīves lietas mēs pārvedām uz Minsteri, kur iekārtojām viņas piemiņas istabu. Otra piemiņas istaba tika iekārtota Bādkrocingenā, sākumā Terēzijas klīnikā, pēc tam pilsētas mūzejā. 

 

Zīmīgi, ka Zentas Mauriņas  120. jubileju svinam tieši Bērzainē, jo kopš mītu te tuvumā, mums ir gluži kā nerakstīts līgums – ja tautieši ierodas mūsu mītnē, katrā ziņā viņus jāaizved uz Mauriņas atdusas vietu un Bādkrocingenas mūzeju. Lēšu, ka pēdējos gados šo ceļinieku skaits ir ap pieciem simtiem, un visi viņi ir paņēmuši līdzi izjūtu, ka Zenta Mauriņa ir mūsu vidū. 

 

Liels paldies visiem par šo dienu Bērzainē, vietā, kur pirmoreiz ierados 1953. gada Vecgada vakarā, lai Jauno – 1954. gadu sagaidītu kopā 24 jauniešiem, kaŗa invalidiem, no kuŗiem 18 pazinu personīgi...” 

 

Šo rindu autorei bija prieks piedalīties šajās svinībās un Brīvās Latvijas uzticīgajam draugam, labvēlim un autoram līdz ar redakcijas un izdevēju sveicieniem uzdāvāt paprāvu kaudzīti ar Laika grāmatas izdevumiem – lai iedvesmotu Imantu savu bagātīgo mūža devumu iemiesot paša grāmatā. „Uzdrīkstēties ir skaisti!” Uz priekšu, Imant!   

 

Sarīkojuma gaitā gavilnieku sirsnīgi sveica gan Bērzaines saimniece Inese Avena, DV Vācijā priekšnieks Indulis Bērziņš, ELA priekšsēdis Kristaps Grasis, uzticamie domubiedri Austris Grasis un Ieva Freinberga, sveicienus no Zentas Mauriņas dzimtās vietas Grobiņas bija atvedis Agris Pīrāgs, ar kuŗu Imants Balodis savulaik kopā strādājis DV darba ietvaros Latvijā, īpaši – izdodot unikālo izdevumu Utopija – Nākotne. 

 

Īpašus vārdus  teica Imanta ilggadējais ceļabiedrs, DV Vācijā valdes loceklis Mārtiņš Bērziņš: 

 

“Labdien,  Imanta kungs!” Atbilde: O... Mārtiņa kungs!” Tā pagājušos gadu desmitos bieži vien iesākās mūsu pārrunas un sadarbība pa telefonu. Pirms 15 gadiem Imants Balodis nosvinēja Bērzainē savu 75 gadu jubileju. 2017. gada 26. novembrī viņa 90 gadu jubilejas priekšvakarā Daugavas Vanagi Vācijā godināja savā mītnē Bērzainē savu ilggadējo biedru un… jaunāko DV organizācijas dibinātāju. 

 

Pirmo reizi  Imantu satiku pirms kādiem 60 gadiem Augustdorfā, Vācijas ziemeļu pusē. Tur Imants vadīja sanāksmi skautu uniformā, īsās biksēs un platmali galvā. 

      

Augustdorfā un pēc tam Minsterē,  jau īsi pēc Otrā pasules kaŗa, pulkveža Viļa Januma vadībā izveidojās ietekmīgs latviešu sabiedrības centrs ārpus Latvijas. Tur pamatus lika latviešu organizācijām, Minsteres Latviešu ģimnazijai (1945 – 1998) un Daugavas Vanagu Vācijā (DV V) mītnei Bērzaine Freiburgā (1951). Imants stāsta,  ka pulkvedis esot teicis: “Dēli, kad Latvija būs brīva,  latvieši, braucot uz ārzemēm, iegriezīsies arī Bērzainē. Toreizējais sapnis piepildījās pēc 40 gadiem.      

 

1957. gadā Imants pārcēlās uz dzīvi Minsterē, kur viņš nodzīvoja 30 gadus. Kad pulkvedis 1965. gadā uzaicināja Imantu vadīt skolas internātu, viņš šo darbu uzņēmās un sekmīgi veica 18 gadus. 

     

Pirms 30 gadiem Imants Balodis atrada sev jaunu dzīvesvietu Bādkrocingenā Dienvidvācijā, netālu no Freiburgas. Tur savus pēdējos dzīves gadus pavadīja rakstniece, tulkotāja un domātāja Zenta Mauriņa un te viņa pagodināta par Goda pilsoni. Imants ceļotāju grupām no Latvijas stāstīja par Zentu Mauriņu pilsētas mūzejā un aizveda uz kapa vietu, kuŗu pilsēta joprojām uztur un kopj.

      

No 1988. līdz 1991. gadam Klusās nedēļas semināros Bērzainē Imants aplūkoja iespējas sadarbībai un palīdzībai Latvijai,  dzelzs aizkaram sabrūkot.

     

Ilgus gadus Imants darbojās DV Vācijā valdē kā priekšnieka vietnieks, kā Daugavas Vanagu Centrālās Valdes (DV CV) no DV Vācijā un no 1994. gada –  kā DV CV jaunatnes nozares vadītājs. Viņš iedvesmoja Daugavas Vanagu jaunatnes vienotā informātīvā izdevuma Utopija – Nākotne tapšanu un darbību. Līdz 2005. gadam tika  izdoti vairāk nekā 20 žurnāla numuri. 

     

Mūsu ar Imantu kopīgā cīņa par Minsteres Latviešu ģimnazijas (MLĢ) pastāvēšanu  diemžēl neveicās. Vismaz panācām, ka ģimnaziju slēdza trīs gadus vēlāk, nekā tas bija paredzēts.

     

Sākot ar 2004. gadu kopā ar Imantu un Bērzaines toreizējo pārvaldnieku Leonu Mertenu ievadījām darbus mūsu mītnes nākotnes izveidošanai. Daļa organizācijas biedru domāja –  kam gan tas vajadzīgs, un daži gribēja Bērzaini likvidēt un līdzekļus izlietot Latvijā. Šo posmu varējām 2006. gadā noslēgt ar jaunās četru dzīvokļu mājas būvdarbu pabeigšanu.

      

Pēc vairākiem semināriem un literāro  darbu konkursiem Imants sakopoja labākos darbus līdz ar vēsturnieku rakstiem un palīdzēja tos publicēt grāmatā “Gunārs Astra un citi’’. Lēmums par šīs  grāmatas izdošanu un izdalīšanu Latvijas skolām ar DV CV starpniecību tika pieņemts jau pirms gadiem. Imants joprojām cer, ka šis darbs norit veiksmīgi. 

 

Imanta kungs, turies! Un paldies par ilggadējo sadarbību!”

 

Nedaudz mainot notikumu secību, vēl jāpiemin brīnišķīgais koncerts, ko bija sarīkojušas divas talantīgas mūziķes no kaimiņzemes Šveices – dziedātāja un diriģente Ilze Paegle un pianiste Gerda Jerjomenko. Abas šobrīd papildinās Bāzelē – Ilze studē vokālo pedagoģiju un diriģēšanu ScholaCanterum Basiliensis, Gerda ir maģistratūras programmā basso continuo  speciālitātē. Abas aktīvi piedalās kameŗmūzikas koncertos, turklāt Ilze ir arī diriģente Strasburgas – Freiburgas – Bāzeles latviešu ģimeņu korim Trejzemīte, kas darbojas kopš šā paša gada februāŗa.

 

Koncerta programmai mūziķes bija izraudzījušās kamermūzikas un pianisma pērles, kā Bacha Prelūdiju mi bemol minorā un Šopēna Noktirni  do diez minorā, Jāņa Mediņa/Kārļa Jākobsona „Birztaliņu”, Pēteŗa Barisona/Kārļa Skalbes „Rokas”, Roberta Šūmaņa/Heines „Kā zieds tu tik daiļa” u. c., kā arī divas Zentas Mauriņas iemīļotās S. Rachmaņinova romances. Mūzikālie priekšnesumi mijās ar Ilzes lasītiem Zentas Mauriņas darbu fragmentiem, un tas viss kopā raisīja patiešām dzidru, pacilājošu, gaišu noskaņu. Abas solistes katra savā jomā ir nenoliedzami spožas un izsmalcinātas; Ilzes balss spēj rotāt ikvienu augstākās raudzes kamermūzikas koncertu. Ielāgojiet šos vārdus – Ilze Paegle un Gerda Jerjomenko! 

 

Koncertā biju priecīga satikt arī savu jauno paziņu Lieni Porieti, kuŗa Eslingenas Dziesmu svētkos bija sarīkojusi profesionālu un izmeklētu ekspozīciju par latviešu gaitām „mazajā Latvijā”, kas šobrīd ceļo pa vietām, kuŗas saistās ar mūsu tautas pēckaŗa vēsturi.

 

Zentas Mauriņas daiļradei veltītu runu vācu valodā teica folklorists un valodnieks Austris Grasis, svinību viesus uzrunāja viesis Bādkrocingenas Dītrichs fon Radeckis (Dietrich von Radetzky), starp citu, ar saknēm Rīgā, kur dzimis viņa tēvs.

 

Bērzaines sarīkojumu  zālē todien jau bija izpušķota eglīte un vakarpusē, pēc svinībām un koncerta te līksmojās bērni, kuŗiem tika piedāvāta teātŗa izrāde, lustes un, protams, gardumu paciņas. Latviešu nams skanēja un ņirbēja – par prieku un pārsteigumu cittautu viesiem, kas te bija apmetušies. Bet par to, kā rit Bērzaines dienas šolaik, lasiet nākamajā mūsu laikraksta numurā. 

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA