EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par Latvijas tautsaimniecības pareizo ceļu
23573

   11.05.2012

Par Latvijas tautsaimniecības pareizo ceļu ir jādomā un jādiskutē daudz un intensīvi, lai mazinātu emigrācijas un demogrāfijas radītās briesmas.

Viens no galvenajiem  diskusiju punktiem - vai bija pareizi ārstēt Latvijas ekonomisko krīzi ar iekšējo devalvāciju, nevis ar lata devalvāciju. Vēl ir jautājums par eiro ieviešanu 2014. gadā.
Pēc manām domām, Latvijas ekonomiskā krīze nebūtu tik briesmīga, ja Latvijā būtu pareiza banku sistēma un pareiza nodokļu polītika.
Pareiza banku sistēma un nodokļu polītika ir tikai divi no trīs stūŗakmeņiem, kuŗi vajadzīgi sekmīgai tirgus saimniecībai. Trešais stūŗakmens taču ir pats svarīgākais, lai būtu sociāli atbildīga tirgus saimniecība. Trešais stūŗakmenis ir sociāli atbildīgi uzņēmēji – saimnieki.
Vācija ekonomisko krīzi pārdzīvoja un pārdzīvo sekmīgāk un šodien ir noteicošā tautsaimniecība Eiropā tieši tāpēc, ka sociālā tirgus saimniecība ir pārāka par anglosakšu neoliberālās saimniecības priekšstatiem un to profesoru komentāriem it sevišķi jau no ASV.

Latvijā stūŗakmeņu trūkums
Ir pareizi norādīt, ka Latvijā jāveicina rūpniecības izaugsme. Pareiza ir norāde, kā to dara Jānis Kramēns sava rakstā „Vai Latvijas tautsaimniencība ir uz pareizā ceļa”, ka Latvijas tautsaimniecībā tikai 10% ir rūpniecība, Vācijas - ap 40%.
Vācijas lielais rūpniecības īpatsvars izskaidrojams tādējādi, ka Vācijā darbojas sociāla tirgus saimniecība ar labi izkoptiem iepriekš minētiem trīs stūŗakmeņiem.
Diemžēl Latvijā nedarbojas neviens no šiem stūŗakmeņiem, un tāpēcļ pat 10% rūpniecības Latvijas tautsaimniecībā ir lielas apbrīnas vērti.
Vēl šad un tad var dzirdēt vai lasīt, ka Padomju Latvijā bijusi liela ražošana – VEF, Radiotechnika, Alfa utt. – un, kā postpadomju rupori melš, tā tikusi iznīcināta, Latvijai piekāpjoties Rietumu priekšā un it sevišķi jau Eiropas Savienības (ES) noteikumiem.
Tomēr pareizi ir tas, ka Padomju Latvijā ražotiem produktiem pēc Pad. Savienības sabrukuma nebija noiets pat Krievijā. Pareizi, VEF bija toreiz lielākais telefona aparātu ražotājs pasaulē. Bet kuŗam vēl vajadzēja ripas telefonu, ja par to pašu naudu varēja nopirkt taustiņu telefona aparātu?
Šo situāciju zinu pēc paša pieredzes, jo agrajos deviņdesmitajos gados VEF, Radiotechniku, Alfu un citus Latvijas ražotājus prezentēju Hanoveras rupniecības gadatirgū Vācijā ar cerību vai sapni, ka varbūt kādai zemei Afrikā vai Āzijā tomēr būs vajadzīgi VEF telefoni vai Radiotechnikas atskaņotāji. Tie nebija vajdzīgi nevienam.

Kā veidojams pirmais stūŗakmens Latvjā – banku sistēma?
Vācijas banku sistēma sastāv no trīs pīlāriem: privātās bankas, pašvaldību bankas (krājbankas) un kooperatīvās bankas. Finanču krīzē 2008. un 2009. gadā cieta vienīgi privātās bankas un pašvaldību refinancēšanas bankas, kuŗas nodarbojās ar finanču spekulāciju.
Necieta ne tiešās pašvaldību, ne kooperatīvās bankas. Vācijā var sagaidīt pamatīgu privāto banku reorganizāciju tai nozīmē, ka tās zaudēs it sevišķi jau krājbankām daudzus tos klientus, kuŗiem nav svarīgi spekulātīvi banku produkti. Likvidēs daudzas pašvaldību refinancēšanas bankas, kuŗas vairs nav vajadzīgas.
Pašvaldību banku pīlārs ir pamats tam, ka Vācija krizi pārdzīvoja samērā labi un šodien ir vadošā valsts Eiropas Savienībā.
Arī kooperatīvās bankas reorganizējās, izlēdzot no savām rindām tos biedrus, kuŗi labrāt ņem kooperatīvo banku lētos kreditus, bet depozītus nogulda citās bankās, kur procentu likmes lielākas. Kooperatīvās bankas Vācijā arvien vairāk koncentrējas uz to darbības lauku, kuŗa dēļ tās aizpagājušā gadsimtā tika dibinātas. Proti, lauksaimnieku un lauksaimnieciskās ražošanas un financēšanu dēļ. Vācijā lauksaimnieciskā ražošana un ražošanas attīstība ir lauksaimnieku kooperatīvu pārziņā un atbildībā.
Latvijas tautsaimniecība nav uz pareizā ceļa, jo Latvijas tautsaimniecībai trūkst pašvaldībām piederošu banku. Tās būtu jāveido pēc Vācijas pašvaldību banku parauga, tādas, kas, starp citu, darbojās Latvijā pirms valsts okupācijas. Pašvaldību bankas ar pašvaldību īpašumiem garantē depozītu drošību. Tā kā to nevar privātās bankas, tās pakāpeniski izbeigtu savu darbību Latvijā ārpus Rīgas. Pašvaldības bankas garantē katras citas pašvalaldības bankas drošību, līdz ar to neviena pašvaldības banka nebankrotē. Tad arī Latvijā būtu kāda finanču ministra teiktais, ka depozītu noguldītājiem ir jāvērtē bankas drošība, būtu galīgas muļķības.
Noguldījumu drošība pašvaldību bankās tomēr ir tikai viens svarīgs šo banku darbības aspekts. Otrs Latvijas tautsaimniecībai ir tikpat svarīgs. Proti, attīstīt ražošanu mazos un vidējos uzņēmumos pašvaldībā. Pašvadību bankas ir bezpeļņas institūti, kuŗi peļņu izlieto kā sēklas kapitālu jauniem uzņēmumiem. Pašvaldību bankas līdz ar to nevērtē riskus, bet gan attīsta alternatīvas un tās īsteno kopā ar uzņēmējiem.
Ekonomikas ministram Dānielam Pavļutam ir skaidri jāpasaka, ka bez pašvaldību bankām Latvijā netiks īstenota nacionāli industriāla ražošanas polītika – kā “ekonomikas izrāviena” pamats.

Kā veidojams otrais stūŗakmens Latvijā – nodokļu un nodevu polītika?
Jāpiekrīt, ka Latvijas tautsaimniecība arī ar nodokļu un nodevu polītiku nav uz pareizā ceļa. Sen būtu bijis jāievieš progresīvais ienākumu nodoklis.
Vai nav dīvaini, ka neviena polītiskā partija nepieprasa, lai visi nevajadzīgie darījumi ar ofšoriem būtu apliekami ar 100% transakciju nodokli? Latvijā var nemaksāt īpašuma nodokli, ja Mākoņu māja Baltezerā reģstrēta kādā salā.
Konstatēt, kuŗi darījumi ar ofšoriem ir vajadzīgi un kuŗi nav, – tas būtu Valsts ieņēmuma dienesta (VID) īstenais darbs, nevis – kā tagad - mazu uzņēmumu sīkumaina, nomācoša kontrole. VID Latvijā ir nevis tautsaimniecības attīstības veicinātājs, bet gan mazo un vidējo uņēmumu neveicinošs tramdītājs.
Globalizācijas un technisko iepēju dēļ nodokļu polītika būtu jāveido galvenokārt kā PVN polītika. Katras preces cenā ienākumu un īpašuma nodoklis, ka arī attiecīgās nodevas ir ietvertas kā kalkulētās cenas sastāvdaļas. Šai aspektā būtu pareizi Latvijā ieviest diferencētu PVN nodokļu sistēmu. Latvijā ražotām precēm zemas PVN likmes. Precēm, kuŗas Latvija neražo vai nevar ražot, augstas PVN likmes.
Tas mazinātu arī negatīvo VID darbību, jo PVN pārvaldei VID faktiski vairs nebūtu vajadzīgs.

Kā veidojams trešais stūŗakmes Latvijā – uzņēmēju kultūra un atbildība?
Maz runā par to, ka PSRS lielākais ļaunums bija uzņēmēju un saimnieku iznīcināšana - ne tikai Latvijā, bet visā padomju blokā.
Vēl divdesmit gadus vēlāk ir dzirdams sauciens pēc stingras rokas, stringras pārvaldes un varas vertikāles.
Līdz ar to nav saprasts, ka labi izkārtojumi tautsaimniecībā nāk nevis no stingras rokas, stingras pārvaldes un varas vertikāles, bet gan no atbildīgu uzņēmēju risinājumiem un priekšlikumiem.
Taču var gadīties, ka padomju mantojums Latvijā ir pārāk smags, lai tautsaimniecība attīstītos kā sociāla tirgus saimniecība.

Uz šī fona – Latvijas iestāšanās vai neiestāšanās Eirozonā?
Vai Eirozona pastāvēs vai sabruks? Mana pārliecība tāda, ka tā pastāvēs. Vācija piekrtīs, ka eiroobligācijas nāk valstu obligāciju vietā. Vācijai tas sākumā maksās vairāk, jo eiroobligācijām vismaz sākumā būs augstāka procentu likme nekā vācu valsts obligācijām. Taču, tā kā galvenā ieguvēja no Ez ir Vācija, tad Vācija vēl šogad piekritīs eiroobligācijām.
Latvijai eiroobligācijas būs izdevīgas, jo procentu likmes būs zemākas nekā tās, ko Latvija maksā tagad. Tas ir vēl viens aspekts, kādēļ Latvijai jāiestājas Ez.
Bet ir vēl viens aspekts, kādēļ Latvijai jāiestājas Ez. Šī aspekta dēļ Latvijai vajadzēja darīt visu, lai tur iestātos jau 2008. gadā. Latvija jau 2008. gadā bija vienīgā ES valsts, kuŗai pret eiro bija un ir vēl šodien pozitīvs naudas plīvurs. Tas ir vienīgais pozitīvais aspekts lata nepareizam kursam pret eiro, kuŗa dēļ notiek diskusijas, vai lats būtu bijis jādevalvē vai ne. Pārejot uz eiro, ienākumi - kā algas, tā pensijas -palielinātos. Tā kā Igaunijā jau eiro ir, tad arī preču cenas Latvijā nevarēs būt diez ko augstākas nekā tur.
Bet, ja nu tomēr Ez sabrūk, kas Latvijai jādara tad? Tad lats ir nevis jādevalvē, bet gan jādala, lai blakus ražosanai Latvijā varētu attīstīties arī finanču pakalpojumi. Lats jādala tirgus latā un finaču latā (bijušais Luksemburgas modelis). Ar tirgus latu maksā par precēm un algām. Pašvaldību bankām ir pieejams vienīgi tirgus lats.
Ar finanču latu nodarbojas finanču pakalpojumu sniedzēji. Ja finanču pakalpojumu sniedzējs bankrotē, necieš ne Latvijas valsts, ne tirgus lata depozītu noguldītājs.

Dr. Kārlis Āboliņš

Foto: baltic-ireland.ie
 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (3)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA