EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
GADU MIJĀ
41330

Ojārs Celle    07.01.2014


Ir aizvadīts kopumā mierīgs, pat patīkams 2013. gads. Bet tieši pēdējā gada mēnesī tas ir izsists no sliedēm gan ar Zolitūdes lielveikala Maxima jumta iebrukuma izraisīto traģēdiju, gan ar Ministru prezidenta Valža Dombrovska atkāpšanos no amata, gan Liepājas Metallurga (LM) bankrotu un dažām citām neveiksmēm. Pozitīvā plāksnē jāuzteic lieliskie Dziesmu un deju svētki, atkopšanās valsts ekonomikā, Latvijas uzaicināšana pievienoties eirozonai, kā arī ES naudas fondu dāsnā atbilde Latvijas 2014.-2020. gada attīstības vajadzībām. (Dažādām vajadzībām Latvijai šajā periodā būs iespējams saņemt atbalstos un financējumos 4,389 miljardus eiro.) Decembrī beidzās Latvijas Nacionālās bibliotēkas grandiozās celtnes būve, kuŗas iekārtošana jāpabeidz jaunajā gadā.

 

Pie saimnieciskajām neveiksmēm līdz ar LM bankrotu jāpiemin arī vilcienu iepirkšanas plānu sabrukšana. Taču nacionālais produkts Latvijā joprojām pieauga, bezdarbs mazinājās un vasarā praktiski izbeidzās pēdējos trīs gados novērotā pastiprinātā emigrācija no Latvijas. Tomēr pati Eiropas Savienība saimnieciski kopumā izgājušajā gadā drīzāk slīdēja uz leju. ASV mazliet atplauka, bet tas tika panākts, ar mākslīgām pūlēm stimulējot savu ekonomiju ar triljona dolaru papildu ieplūdināšanu valsts saimniecībā. Strauji attīstītījās arī Āzija, bet Afrika grima dziļāk savās neskaitāmajās attīstības grūtībās.

 

Latvija pēc bagātās 2012. gada graudu ražas ieņēma miljonus par graudu eksportu uz Afrikas un Āzijas valstīm.

 

Zinātnē, kultūrā un mākslā izgājušajā gadā līdz ar lieliskajiem Dziesmu un deju svētkiem jāpiemin ģeniālā kvantu skaitļošanas pētnieka Andŗa Ambaiņa lēmums izveidot savu pētniecības iestādi tieši Latvijā par piešķirtajiem Eiropas Pētniecības padomes naudas miljoniem. Šajā eksotiskajā zinātnes branžā Ambainis ir viens no pasaulē visplašāk atzītajiem zinātniekiem.

 

Izgājušā gadā mēs zaudējām dzejnieku Imantu Ziedoni, bet viņa atstātais kultūras mantojums tautai kalpos vēl ilgi, ilgi.

 

Polītikā gads pagāja ar daudziem notikumiem. Rīgas pašvaldības vēlēšanās varu arī turpmāk sev nodrošināja krievu spārns ar Nilu Ušakovu un Andri Ameriku priekšgalā. Šos panākumus veicināja latviešu partiju savstarpējā nenovīdība, kas izraisīja vienaldzību latviešu vēlētājos. Gada gājumā lēnām joprojām drupa bijušā prezidenta Valža Zatlera dibinātā Reformu partija, kas savās rindās savākusi ļoti pretrunīgu reformistu pulku. Rīgas pašvaldību vēlēšanās no latviskajām partijām progresu izrādīja vienīgi Nacionālā apvienība.

 

Iekšpolītikā Latvijā nu ir manāma vēlēšanu tuvošanās. Sasparojušies uz jaunu partiju dibināšanu vai dažas vecās augšāmcelšanu ir vairāki jau reiz „uz grābekļa uzkāpuši” darboņi, kuŗi kādu laiku bija apklusuši. Jaunu partiju oficiāli ir nodibinājis Einars Repše. Vēl atceramies Jaunā laika ienācienu Latvijā, kuŗu baltā zirgā vadīja Repše, solot valstij jaunus, labākus laikus. Jau aptašķīts un krāsu zaudējis baltais zirgs vairs neder, bet aizkulisēs vēl arvien darbojas Jaunups un Tītavs, kuŗiem nu pievienojušies, enerģiski tāpat kā pirmo reizi, vairāki biznesā darbojošies cilvēki un daži ekonomijas speciālisti. Jāšaubās, vai lielo individuālistu un ekscentriķi tauta vēlreiz nopietni atbalstīs. Virspusē atkal parādījies Ainārs Šlesers, mūsu „gāzi grīdā” speciālists, šoreiz gan par savas atgriešanās izejas punktu izvēloties Rēzekni. Mēģinājumi atkal piekļūt pie varas svirām daudzajiem alkatīgajiem darboņiem, iespējams, saistās arī ar cerībām tādējādi tuvāk piekļūt lielajai ES naudai, kas turpmākajos gados plūdīs uz Latviju.

 

Latvijas polītiskajām partijām ir raksturīgs dziļākas izstrādātas ideoloģijas trūkums. Tās ir mazas, gandrīz privātas savtīgu nolūku grupiņas, kas savas intereses vēlas piepildīt ar polītiska spēka palīdzību. Tām nav ne ideoloģisku sakņu, ne sevišķi izteiktu tradiciju. Izņēmums ir vienīgi Nacionālā apvienība ar savām specifiskām interesēm par tautas nākotni un Zaļie un zemnieki, kas diemžēl pārāk dziļi sapinušies ar oligarcha Lamberga personiskajām interesēm.

 

Kopumā polītiskās partijas Latvijā formāli ar visu savu dalībnieku skaitu ir tikai mikroskopiska daļa Latvijas iedzīvotāju. Divdesmit gados tās nav spējušas izlaist saknes tautā, tāpēc atšķiŗas no polītiskā klimata demokratiski tradicionālajās Eiropas valstīs.

 

Pēc samērā aukstas un sniegainas ziemas, kas ieilga turpat vai līdz maijam, sākās ļoti silts un straujš pavasaris, kuŗam sekoja mēreni auglīga vasara un silts, gaŗš rudens. Tikai decembŗa sākumā uz pāris nedēļām iestājās ziema, kas līdz Ziemsvētkiem atkal bija nozudusi. Kāds būs laiks 2014. gadā, laika pētnieki vēl skaidri nestāsta, bet šķiet, ka tas būs kopumā mērens.

 

Jaunais gads nāk ar lielām pārmaiņām. No 1. janvāŗa valsts valūtu – mūsu iemīļoto un stabilo latu nomaina eiro, Eiropas Savienības noteicošā valūta. Kaut gan tautas lielākajai daļai valūtas maiņa nemaz nepatīk un netiek atbalstīta, mūsu valdība ir čakli centusies izpildīt visas eirozonas noteiktās prasības un tāpēc jau vasarā saņēma aicinājumu pievienoties šīs valūtas valstu pulciņam. Pāriešana uz eiro Latvijas saimniecisko stāvokli īsā laika posmā daudz neietekmēs, bet nākotnē vairāk piedāvās iespējas beidzot valsti izvest no nabadzības un Krievijas lielās ietekmes.

 

Ar grūtībām polītiķi saliks kopā nākamo valdību, kuŗā iekļaušanās atbildīgos posteņos tikai līdz Saeimas vēlēšanām nav spēcīgs vilinājums polītiķiem. Taču kaut kā tas būs jāpaveic.

 

Pie mūsu Ārlietu ministrijas pagājušajos jau gandrīz 25 gados ir izveidojusies spējīga, augsti profesionāla Latvijas diplomātu paaudze. Otra ļoti respektējama un polītiski svarīga spējīgu ļaužu grupa pārstāv Latviju Eiropas Savienībā Briselē, Strasbūrā un citur. Šie spēki veidojas no apdāvinātās jaunās Latvijas paaudzes. Ir jau pēdējais laiks nomainīt un pensijā aizvadīt padomijā augušo paaudzi, kas šajos divos gadu desmitos valstij ir devusi daudzus miljonārus, bet pašu tautu atstājusi nabadzībā. Savtīgums, negausība un ideālisma trūkums krasi atšķiŗ atjaunoto Latviju, īpaši tās valdošo galotni, no tiem, kuŗi ar daudz lielākām sekmēm uzcēla mūsu valsti pēc tās nodibināšanas.

 

Latvijas atkopšanās no krizes turpināsies. Izaugsmes temps būs atkarīgs no tā, kā ar savām problēmām tiks galā ASV, ES, strauji labklājībā augošā Austrumāzija un arī Putina Krievija. Latvijas turpmākajā attīstībā liela loma būs tam, cik veiksmīgi varēsim šeit izveidot pasauli interesējošas saimnieciskas nišas ar augstu pievienoto vērtību. Mums nav ko cerēt uz lielu labklājību, tirgojoties ar lauksaimniecības precēm, vai kā transita valstij starp ES un Krieviju, kamēr kaimiņvalsts spēj piedāvāt tikai izejvielas, bet zemā pirktspēja neļauj Krievijas iedzīvotājiem lielākā vairumā iegādāties ES ražojumus, ko varētu ievest caur Latvijas ostām.

 

Jau februārī notiks ziemas olimpiada Sočos, kuŗā Putins, gandrīz vai pilnīgi izputinot Krievijas iekrātos miljardus, ir licis uzcelt vēl nebijuši grandiozu ziemas sporta centru. Olimpiadā piedalīsies arī mūsu valsts sportisti, un tie uz Sočiem dodas ar cerībām iegūt vismaz dažas olimpiskās medaļas. Uz spēļu atklāšanu Putins uzaicinājis arī Latvijas Valsts un Ministru prezidentus. Pārējās Baltijas valstis, šķiet, Sočos prezidenti nepārstāvēs. Arī pārējā pasaule nepatikā pret Putina režīma despotiskajām izpausmēm savus prezidentus tur īpaši nesūtīs. Jautājums, kāpēc Latvijai jāsūta prezidents, nav atbildēts. No vienas puses, it kā būtu nozīmīgi parādīt Putinam savu nepatiku, taču, no otras puses, – mūsu prezidenta ierašanās dod uzmundrinājumu mūsu sportistiem, lai tie tur nejustos kā šādu demonstrātīvu protestu upuŗi. Visas pasaules sportistu draudzība un kopības izjūta taču arī kaut ko nozīmē. Lai arī kāda būtu valdnieku plātība, uzpūtība un izrīcība, paši spēļu ideāli ir svarīgi un respektējami, kādi tie bija senajā Grieķijā un kādi tagad ir modernajā pasaulē.

 

Vai būs kāds turpinājums valsts tiesībsarga Juŗa Jansona izmeklēšanas rezultātiem par latviešu valodas nesekmību krievu skolās? Par šo konstatējumu Jansons decembrī sasauca preses konferenci un presei skaidroja, ka izvairīšanās no nopietnas latviešu valodas zināšanu nodošanas krievvalodīgo bērnu izglītībā ir cilvēktiesību pārkāpums pret viņiem. Visām tautībām, kas dzīvo Latvijā, ir pirmām kārtām jāprot šīs valsts valoda. Bez labas valodas prasmes jaunieši kļūst zaudētāji konkurences cīņā darba tirgū, sadzīvē, kultūrā utt.

 

Ieteicamā atbilde būtu pēc iespējas drīzāka šo skolu pāriešana uz mācībām latviešu valodā. Loģiskais ieteikums, ko visvairāk atbalsta arī Nacionālā apvienība, izraisīja gandrīz histerisku reakciju krievvalodīgā presē. Pret to asi nostājās Saskaņas centrs, kas, starp citu, bija palīdzējis Jansonu ievēlēt amatā.

 

Pūles uzturēt divkopienu valsti un mēģinājums krievu bērnus izglītības procesā atstumt tālāk no latviešu valodas ir tīša ļaunprātība, ko piekopj imperiski domājošie krievvalodīgie darboņi. Vainīga ir arī Izglītības ministrija un latviešu polītiķi, kuŗi kopš valsts atjaunošanas nav papūlējušies ieviest krievu skolās valsts patriotismu un valstisko apziņu, bet atvēl šīm skolām darboties tā, it kā gandrīz jau tūliņ atgriezīsies okupācija un viņiem atkal būs vara. Izsapņotie imperijas murgi nodara lielu ļaunumu krievvalodīgo bērniem, kuŗu lielākā daļa paliks dzīvot Latvijā, valstī, kuŗā krievu valodā nākamajā paaudzē runās arvien mazāk cilvēku un tās prasmei praktiskā dzīvē vairs nebūs sevišķas nozīmes.

 

Šajā gadā beigsies arī pirmais Okupācijas mūzeja darbības periods, jo no darba aiziet mūzeja direktore Gundega Michele. Viņas vietā nāk Austrālijas latvietis, fizikas zinātņu doktors Gunārs Nāgelis. Vislabāk viņu pazīstam kā pirmā latviešu elektroniskā laikraksta Latvietis dibinātāju un vadītāju. Nāgelis OM vadību pārņems 1. jūlijā. 2013. gada 1. jūlijā OM nosvinēja 20 gadu pastāvēšanas jubileju.

 

Labs darbības gads 5. un 6. decembrī Maskavā tika pabeigts Latvijas-Krievijas kopējās vēsturnieku komisijas trešajā sēdē. Ilgus gadus sadarbība neveicās ļoti kraso uzskatu pretišķību dēļ. Komisijas Latvijas puses vadītājs vēsturnieks Antonijs Zunda pēc sēdes presei izteicās, ka ļoti uzlabojusies iespēja strādāt Krievijas vēstures archīvos. Ir cerība komisijas darba posmu pabeigt ar kopēja vēstures dokumentu krājuma izdošanu 2015. gadā. Vai Krievija ir piekāpusies vēstures patiesības priekšā un atzinusi PSRS okupāciju Baltijas valstīs? Visas pazīmes rāda – katra puse paliks pie sava viedokļa un interpretācijas. Pie Otrā pasaules kaŗa vēstures posma komisija nopietnāk ķersies nākamajā sēdē, kas notiks Rīgā. Pirmajā posmā – laikā līdz Otrajam pasaules kaŗam – nav tik daudz pretēju viedokļu, kaut arī temats „Pirmais pasaules kaŗš, Krievijas imperijas sabrukums un neatkarīgās Latvijas izveide” atklāja lielo atšķirību, kā Latvijas valsts izveidošanu redz Krievijas puse (tā redz nodibināto Latviju kā vācu un Antantes durkļu balstītu projektu ar Kārli Ulmani kā šo spēku „marioneti”, ziņo Latvijas Avīze). Karstākie argumenti, kas saistās ar Baltijas valstu militāro okupāciju, komisijas darbā vēl ir priekšā, un jau ievadam Krievijas komisijas līdzpriekšsēdis Aleksandrs Čubarjans kādā preses intervijā Baltijas valstīm pārmetis vēstures polītizāciju un uzsvēris, ka nekāda Baltijas valstu okupācija no PSRS puses neesot bijusi. Tāpēc ne kādu vienprātību okupācijas jautājumā komisijas darbā necerēsim sagaidīt. Putina Krievija, kaut tikai bijušās imperijas atspulgs, savu kursu netaisās mainīt. Vienīgais latviešu ieguvums būs tas, ka savu argumentu atbalstam viņi tagad materiālu var iegūt, kaut arī ierobežoti, Krievijas archīvos.
 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA