Viltoto ziņu anatomija
Apskatīt komentārus (2)
28.01.2020
Izrādās, nav nemaz jābūt apmaksātam Krievijas trollim, pietiek ar savdabīgiem uzskatiem, faktu nezināšanu un vienkāršu vēlmi kādam ieriebt par neapmierinātību ar savu dzīvi, lai aptuvenas, nepatiesas vai pat melīgas ziņas sāktu ripot no kalna kā lavīna.
Kad pagājušajā vasarā par Valsts prezidentu tika izvirzīts Egils Levits, sociālie tīkli mutuļoja, jo pēkšņi izrādījās, ka daudziem ir zināms kaut kas atmaskojošs un iespējamais Valsts prezidents viņuprāt ir lielākais ļaunums virs zemes. Cik tur bija kāres pēc izrādīšanās, muļķības vai tiešām apzināta troļļu darba, grūti pateikt, bet ik pa laikam joprojām parādās kādi, piemēram, feisbukā pārpublicēti ieraksti ar vienīgās patiesības piegaršu.
Nesen paziņa atsūtīja kādu ierakstu, ko bija saņēmis savā feisbuka lapā, ar jautājumu, vai tie ir meli vai patiesība. Ieraksts bija tapis pēc kādas intervijas izlasīšanas. Izlasīju gan ierakstu, gan pārpublicēto intervijas daļu tajā rakstīts par PSRS armijas izvešanu no Latvijas.
Lūk, ieraksts lapā, kuŗā citēts fragments no sarunas ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu (pietiek.com, 2019. g. 26. maijs): Pirms pāris mēnešiem Nacionālā apvienība par prezidenta kandidātu (atkārtoti) izvirzīja Egilu Levitu cilvēku, kuŗš ar savu parakstu akceptēja okupantu militāro pensionāru palikšanu un viņu sociālo nodrošināšanu Latvijā. (..) Toreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs stingri iestājās pret okupantu militāro pensionāru atstāšanu Latvijā, atsakoties parakstīt tādu vienošanos. Un tāpēc tika izvilkta viņa čekas kartīte un viņam bija jādemisionē. Tad nāca Egils Levits kā ārlietu ministra pienākumu izpildītājs un tieslietu ministrs, kuŗš parakstīja nodevīgo dokumentu. Ar ko Egils Levits atšķiras no okupācijas varas, kas bagātīgi pieslānīja Latviju ar lielkrievu nacistu substrātu visus okupācijas gadus?
Un tagad par faktiem. Padomju armijas izvešana sākās 1992. gada 19. maijā. Tas bija Ivara Godmaņa valdības laikā, kas strādāja no 1990. gada 7. maija līdz 1993. gada 3. augustam. Šajā valdībā ārlietu ministrs bija Georgs Andrejevs, pirms viņa Jānis Jurkāns (22.05.90.10.11.92). Egils Levits šajā valdībā nav strādājis nevienu dienu! Levits bija tieslietu ministrs nākamajā Birkava valdībā, kuŗā ārlietu ministrs joprojām bija Andrejevs. Armija tika izvesta pēc vienošanās, ko toreizējais ASV prezidents Bils Klintons panāca sarunā ar toreizējo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Noteikumi nebija vislabākie iespējamie, bet ne uz ko labāku cerēt nevarēja. Latvija varēja vai nu piekrist, vai nepiekrist, bet Klintons brīdināja, ka neko labāku panākt neizdosies, un armija var palikt Latvijā uz nezināmu laiku ar neparedzamām sekām. Starp citu, ja ir vēlēšanās, to var izlasīt manā intervijā ar Georgu Andrejevu 2004. gada žurnālā Nedēļa, kas noteikti atrodams bibliotēkās.
Ar vārdu sakot, vainot Levitu pie tā, ka armijas pensionāri palika Latvijā, ir vismaz dīvaini.
Jā, Andrejevs demisionēja trīs mēnešus pirms tam, kad beidzās Krievijas armijas izvešana (1994. gada augustā) un divus mēnešus, pirms beidzās Birkava valdības pilnvaru termiņš (1994. gada 19. septembrī). Tos divus mēnešus viņa pienākumu izpildītājs bija Birkavs, nevis Levits. Jā, rīkojumu 1994. gada 29. aprīlī parakstīja toreizējais premjers Valdis Birkavs un tieslietu ministrs Egils Levits, jo Georgs Andrejevs tobrīd bija Vašingtonā ASV prezidenta Ričarda Niksona bērēs. Jāpiebilst, ka Andrejevs ļoti labi saprata situāciju. Jā, tas, ka paliek pensionāri, nepatika daudziem, bet polītikā patikšana ir viena lieta, bet reālitāte bieži vien pavisam kas cits. Turklāt sarunas un pamatnostādnes tika risinātas jau kopš 1992. gada, un apgalvot, ka lēmumu pieņēma viens tieslietu ministrs dažās dienās, ir smieklīgi.
Lai viestu lielāku skaidrību šajos jautājumos, piedāvāju fragmentus no 2004. gada intervijas ar Georgu Andrejevu.
Deviņdesmit ceturtais bija smags gads, kad viens notikums sekoja otram. 1994. gada janvārī mani aicināja uz Vašingtonu, lai mēs piekristu Klintona variantam par Skrundu. Sākumā negribēju braukt, jo biju jau izšķīries par lēmumu mums bija sliktais Klintona un vēl sliktākais Jeļcina variants, jo mūsējais tika noraidīts. Toreiz mums pārmeta nodevību, izkalpošanos krieviem un līdzīgi. Amerikāņi piedāvāja braukt jebkādas delegācijas sastāvā, kādu uzskatām par vajadzīgu. Mēs aicinājām braukt deputātus no visām frakcijām, un neviens neatteicās. Sanāksmes Valsts departamentā, Baltajā namā un Pentagonā bija tik interesantas! Pēc protokola bija pilnīgi izslēgts, ka ar mums varētu tikties Klintons, jo ārlietu ministrs nav tā ranga amatpersona, ar ko tiekas prezidents. Tomēr bija mājiens, ka varbūt, garāmejot, lai akcentētu notiekošā nozīmi un amerikāņu lomu tajā, Klintons varētu ienākt. Sarunas notika pagrabstāvā zem Baltā nama, slepenās telpās. Pēdējās sanāksmes laikā Rūzvelta zālē biju koncentrējies un visu laiku skatījos uz Rūzvelta gleznu un centos skaļi neteikt, ka mums pietiek jau ar to, kas ir bijis, un vai tikai mūs negrasās apmānīt. Protams, es neko skaļi nepateicu, bet sarunas beigās prezidenta padomnieks Antonijs Leiks pagriezās pret mani un sacīja: Ministra kungs, nebūs jaunas Jaltas! Laikam mana sejas izteiksme bija daiļrunīga. Mums jau bija jāiet prom, kad sekretāre ienesa mazu aploksnīti ar sarkanu, apaļu uzlīmi. Leiks to atvēra un sacīja: Dāmas un kungi! Lūdzu uzkavējieties, ieradīsies prezidents! Atvērās kādas sānu durvis, un ienāca Klintons. Vārds, kuŗu viņš bija rūpīgi iemācījies latviešu valodā, bija Skrunda. Starp citu, pēc dažiem mēnešiem, aprīlī, Niksona bērēs, tiekoties ar Klintonu, viņa vienīgais jautājums man bija, kas notiek ar Skrundu.
Amerikāņi, ja kaut ko nolemj, tad izdara visu iespējamo un neiespējamo. Pēc protokola Pentagonā ārlietu ministru nesagaida ar godasardzi, bet toreiz, janvāŗa vizītē, Pentagonā mūs sagaidīja ar godasardzi. Fantastiski!
Tātad Krievijas armiju no Latvijas izveda amerikāņi?
Tajā pašā deviņdesmit ceturtajā gadā mēs, seši cilvēki bijām Austrijā, kādus astoņdesmit kilometrus no Vīnes, mednieku muižiņā - krodziņā, lai parunātu un mūs nenoklausītos. Pēkšņi ienāca apkalpotājs un vaicāja pēc manis, jo man zvanot ASV valsts sekretārs. Biju apjucis kas varēja zināt, kur esam? Piegāju pie telefona, bet man pateica, ka lidmašīna tikko izlidojusi no Maskavas un dodas uz Ženēvu. Kamēr prezidenta lidmašīna nav sasniegusi vajadzīgo augstumu, radio sakari neesot iespējami, bet stundas laikā man zvanīšot vēl. Tā arī notika. Mūsu saruna noritēja trīsstūrī: lidmašīna-Vašingtona-Austrija. Vašingtonā drošības dēļ bija tulks. Sajūta bija dīvaina, jo valsts sekretārs runāja, tad gaidīja, vai nevajadzēs tulka palīdzību, un tad es varēju atbildēt. Man stāstīja, kā ir beidzies Klintona un Jeļcina samits Skrundas jautājumā. Amerikāņi bija izdomājuši savu variantu, kas bija aritmētiskais vidējais starp Krievijas un mūsu priekšlikumiem. Valsts sekretārs man toreiz sacīja, ka Amerika savam piedāvājumam piešķir lielu starptautisku nozīmi un mums jāsaprot, ka tas ir ļoti nopietni. Ja Latvija pateiks nē amerikāņu piedāvājumam, tad mēs paliksim viens pret vienu ar Krieviju, un Amerika vairs neiejauksies. Aicinājums uz Vašingtonu pienāca jau pēc šīs sarunas. Varu vēl teikt, ka bez amerikāņu iejaukšanās Krievijas armija joprojām būtu Latvijā. Un starptautiskās organizācijas varētu braukt, pētīt un rakstīt ziņojumus, bet nekas nemainītos. Esmu par to pārliecināts.
Šodien, redzot polītisko situāciju pasaulē, jāpiebilst, ka, Krievijas armijai esot Latvijā, mēs neiestātos ne Eiropas Savienībā, ne NATO, un šeit, visticamāk, būtu Donbasa variants.
Vēl jāpiebilst, ka valdību vēsturisko sastāvu, dažādus Ministru kabineta (MK) lēmumus, ja vien vēlas, var atrast MK mājaslapā. Un, pirms noticēt apgalvojumiem, ka atrasts kārtējais nodevējs, kuŗa dēļ Krievija ir tāda, kāda tā ir un problēmu ar šo valsti netrūkst ne tikai Baltijas valstīm, ir vērts papētīt mūsu nesenās vēstures annālēs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
