Vēstures diena Stokholmas Latviešu skolā pulcē vienkopus dažādas paaudzes
Apskatīt komentārus (0)
13.05.2014
Starp svētkiem un ikdienas nodarbībām aprīļa pēdējā sestdienā Stokholmas Latviešu skolā notika Vēstures diena, kuru kā tradīciju skolas 60 gadu jubilejā ierosināja Latviešu pensionāru apvienība. Viens no skolas aktuālajiem mērķiem ir veidot ciešāku saikni starp dažādām latviešu paaudzēm Zviedrijā. Laika gaitā veco paaudzi nomainījusi jaunā, bet katras gaitas un to sākums Zviedrijā atšķiras. Vecā paaudze sevī glabā unikālas liecības par vēsturi, nobriedušu personību viedumu un dzīvespieredzi, kas var būt lielisks skolotājs, pavērt jaunajiem durvis uz tematiem, procesiem, par ko bieži vien nespēj pastāstīt bērnu vecāki vai vēl mazāk grāmatas. Pensionāru apvienības pārstāvju stāsti bērniem ir dzīva liecība, piedzīvoto atmiņu stāsti, kas ataino citādāku situāciju, kas vēsta par atšķirīgu bērnību un dzīves apstākļiem. Arī šādi jaunajai paaudzei tiek nodotas zināšanas par Latvijas vēsturi, veicināta piederības sajūtas Latvijai un pilsoniskās atbildības veidošanās.
Dienas sākumā skolas direktore Ieva Reine kopīgajā ievadstundā bērnus, vecākus un skolotājus iepazīstināja ar ciemiņiem. Diena tika veidota ierastājā stundu sadalījumā. Pirmajā stundā katrs no ciemiņiem devās pie kādas no piecām vecēkajām klasēm un viņu skolotāja, lai dalītos savās atmiņās par vēsturi. Sarmīte Andersone pievienojās sagatavošanas klases grupai, Izabella Cielēns ar rūpīgi sagatavotu stāstījumu devās pie 2. klases bērniem, Dagnija Lapsa pie 4. klases, Diāna Krūmiņš Engstedt pie 5. klases, bet Gunārs Zvejnieks runāja ar pašiem vecākajiem 7. klases jauniešiem. Kamēr kāds stāstīja tieši par 1944. gada bēgšanas laiku un braukšanu pār jūrai laivās, cits sniedza ieskatu savā profesijā, piemēram, Diāna bija pat atnesusi līdzi atsevišķus mākslas darbu paraugus un bērniem stāstīja par mākslas darbu tehnikām.
Klausoties stāstījumus un veidojot sarunas ar visiem, pirmā stunda šķita netaisnīgi īsa, jo jau pavisam drīz bija jādodas uz nākamo nodarbību, kas šoreiz visiem bija kopīga filmas Pāri jūrai. Bēgšana uz Zviedriju skatīšanās. Zālē uzmanīgi vērodami, sēdēja pat mazākie bērni un gaidīja filmiņu, kas solījās būt gana īsa, tikai 26 minūtes, turklāt vecāku valdes priekšsēde Aira Miķelsone jau sākumā pieteica, ka filmas sižetā noteikti varēs atpazīt kādu šodienas viesi un pat skolas audzēkni, tādējādi palīdzot bērniem koncetrēties filmas satura uztveršanai. Pēc Okupācijas muzeja pasūtījuma nesen izveidotā dokumentālā filma par latviešu bēgļu gaitām uz Zviedriju 1944. gadā raisīja interesi gan mazos, gan lielos, liekot aizdomāties, kā izvērtusies dzīve Zviedrijā tiem daudzajiem tūkstošiem bēgļu, kas šeit ieradās pirms teju 70 gadiem.
Pēc filmas raisījās saruna par 1944. gada notikumiem un katrs no viesiem papildināja filmā redzēto ar stāstījumu par savām toreizējām bērna vai jaunieša atmiņām. Diāna atceras, ka vecāki visu laiku prātojuši un sprieduši par iespēju atgriezties, ka skolā pirmajā semestrī neko nav sapratusi, jo nav mācējusi zviedru valodu, izceļot daudzu latviešu sākotnējo domu, ka drīz varēs atgriezties Latvijā. Gunārs stāstīja par trauku mazgātaja darbu, kas latviešu starpā bija iecienīts, un ko labāku dabūjuši tikai tad, kad bija apgūta Zviedru valoda. Savukārt Dagnija, kas Zviedrijā nokļuvusi krietni vēlāk, stāstīja, cik atšķirīga pieredze ir tad, kad dodies ārpus savas dzimtenes mīlestības jūtu vadīts, kad par Tevi kāds parūpējas un iepazīstina ar vietējo kultūru, atgādinot arī par stundā runāto, kur izskanēja jautājums, kāpēc zviedri joprojām tikpat kā neko par Latviju nezina? Dagnija norādīja, ka tā ir mūsu, latviešu, iespēja un uzdevums stāstīt saviem draugiem un apkārtējiem par Latviju un tās kultūru, bet, lai to varētu izdarīt, pašiem labi jāzina gan valodas, gan jāpārzin kultūras norises. Ciemiņu stāsti un pieredze māca, cik liela bagātība un veiksmes atslēga ir valodu zināšanas.
Dienas otrajā daļā vēstures tēma tika apskatīta no cita dzimtas vēstures pētīšanas redzespukta, jo no Latvijas ciemos bija ieradies dzimtas pētniecības portāla Ciltskoki.lv izveidotājs un aktīvists Egīls Turss. Viņš dalījās savā dzimtas vēstures izzināšanas pieredzē un stāstīja par ciltskoka veidošanu un informācijas meklēšanas iespējām. Sācis savas dzimtas vēstures pētniecību pa tēva līniju, Egils apguvis daudz praktiskas iemaņas, kā atrast un apkopot vēsturiskus dokumentus. Laika gaitā jau apstrādāto informāciju Egīls apkopojis mājaslapā, kuru kā palīgmateriālu tagad var izmantot ikviens interesents. Detalizētāk ar ciltskoka veidošanas principiem, pieejamajiem resursiem Interneta vidē Egiīs iepazīstināja arī nākamajā dienā 27.04. seminārā LR vēstniecībā Stokholmā.
Vēstures diena Stokholmas Latviešu skolā ir viens no piemēriem, ka ne tikai Latvijas valdība var censties atbalstīt jauno diasporu, palīdzot nodrošināt valodas apguvei un kultūras uzturēšanai nepieciešamos resursus, bet ka arī dažādas diasporas paaudzes var sastrādāties, iepazīt viena otru, stiprināt diasporas grupas vienotību, daloties savstarpējā pieredzē. Šāda paaudzu tikšanās ir laba iespēja jaunajai paaudzei satikt dažādus latviešus, palīdzot apgūt un izprast gan trimdas tautiešu, gan Latvijas kopējo vēsturi. Ieguvēji ir arī vecākā paaudze, kas gūst gandarījumu par savu ieguldījumu latviešu kultūras, vēstures un kopēja gara saglabāšanā un uzturēšanā.
