Tikšanās ar Anšlavu. Dziesmu svētkos
09.08.2022
Uz interviju Kaspars Znotiņš atnāk ar Raimonda Staprāna lugas Anšlavs un Veronika eksemplāru somā. Kaut nesen XV Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos ASV veiksmīgi atveidojis galveno vīriešu lomu - rakstnieku Anšlavu Eglīti. Ja nu mūsu sarunai būs vajadzīgs kāds citāts, kāds arguments lugas tekstā. Bet turpat blakus ir arī no bibliotēkas paņemts Anšlava Eglīša romāns Vai zini zemi, citronas kur zied, to aktieris lasa, lai aizpildītu robus zināšanās par rakstnieku, kuŗu nācies atveidot Sanfracisko jaunā teātŗa iestudējumā Dziesmu svētkos.
Cik izrādes tad nospēlējāt Anšlavu un Veroniku?
Divas, var arī teikt - trīs. Es aizbraucu uz Sanfrancisko Jāņos, mēs intensīvi mēģinājām divreiz dienā piecas dienas pēc kārtas. Piektās dienas vakarā bija publiskais ģenerālmēģinājums. Zālē sanāca Sanfrancisko cilvēki, skatījās arī autors.
Un kā izrādi novērtēja autors?
Autora attieksme jau bija zināma, viņš šo lugu bija rakstījis kā kamerlugu - divu cilvēku dialogu. Mūsu izrādē visi, kas ir pieminēti šai dialogā, darbojas uz skatuves. Raimonds Staprāns ar izpratni uztvēra to, kā režisore Māra Luisa to bija pārveidojusi. Tāpēc, ka Dziesmu svētkos teātŗa izrādei ir jābūt kuplam uzvedumam. Bet šo materiālu tikpat labi var iztēloties arī kā tuvplāna izrādi tādā kā Nacionālā teātŗa Mazā zālē, kur divi labākie aktieŗi nospēlē šo dialogu.
Kā režisoe Māra jūs uzrunāja Anšlava lomai, cik saprotu, tas noticis pirms krietna laika?
Jā, tas bija jau 2020. gadā ar cerību, ka izrāde varēs notikt, kad kovids jau būs beidzies. Tas bija tajā tukšajā posmā, kad ar sešu mēnešu starpību kādam projektam piekrīti, bet tad, kad pandēmija beidzās, visi projekti vienlaicīgi nāca ārā. Šogad trīs pavasaŗa mēneši - aprīlis, maijs, jūnijs - bija traks laiks. Nokoncentrējies vienam darbam, dabū to gatavu sešās līdz desmit dienās. Sagatavoju un ielēcu Pēteŗa Pētersona lomā izrādē Spēlmani meklējot, tad vēl Linarda Tauna dzejas uzvedums Zirgu ielas koncertzālē, studentu diplomdarba filma, zoomi ar Sanfrancisko otrdienu rītos pusseptiņos. Viņiem tas ir ierastais mēģinājuma laiks pirmdienu vakaros. Kopš februāŗa beigām sēdējām zoomos reizi nedēļā. Sanfrancisko teātris jau gadus divus bija dzīvojis ar šo lugu, fragmenti bija rādīti kādos sarīkojumos. Pamazām iestudējuši visu, ar visām mizanscēnām, mainoties tikai Anšlavam - tad viena aktrise paspēlē, pēc tam cita. Teātrī esot arī vīriešu spēki, bet šajā projektā bija iesaistītas tikai sievietes. Kad ierados, situāciju saprast, ielēkt izrādē vajadzēja piecās dienās. Tas tiešām bija intensīvs darbs, ļoti produktīvs. Mūsdienās tomēr ir tik jauki, ka vari ierakstīt mēģinājumu, tad ierakstu tīt un tīt, un skatīties, tādā veidā uzsūcot ne tikai mizanscēnu zīmējumu, bet arī izrādes atmosfēru.
Kā varat raksturot trupu?
Kad pirmoreiz ieraudzīju dažu pirmo ainu ierakstu, man likās, ka būs traki. Šķita, ka spēlē ir kaut kāds pārspīlējums, tāda kā nevērība pret sīkumiem. Īsi sakot, biju ļoti kritisks un pie sevis domāju - kur es esmu iepinies. Bet tā bija tikai pati pirmā reakcija. Strādājot kopā ar viņām, es pieradu un iemīlēju gan viņas, gan iestudējuma materiālu. Mēs cits citam pierīvējāmies, un beigās man patika tā teatrālitāte, kas bija uzlikta jau pašā pirmsākumā. Mēs ar režisori Māru Luis bijām vienojušies, ka ainās liksim iekšā teatrālitāti, atraktīvitāti. Ja tekstā piemin kaķi, lai tad uz skatuves ir kaķis, ja piemin divus kaķus, lai meitenes spēlē divus kaķus! Tas uzreiz padara darbību dzīvu un asprātīgu. Tas mans iekšējais cenzors, kas seko, lai viss būtu ticami un organiski, sākumā stipri sabijās un manī cēla paniku. Es viņu nomierināju, ka vajag vēl drusku pagaidīt. Un es ar šo iekšējo cenzoru tiku galā, viņš beigās bija apmierināts.
Tātad darba gaitā ne vien pieņēmāt spēles noteikumus, bet kopā izveidojās izrādes ansamblis?
Cilvēki, kas man bija sveši, lēnām katrs parādīja savu personību, atklājās katras aktrises cilvēciskā personība. Sadarbojoties parādījās tas krāšņums, kuŗam tu drīksti pieskarties. Kādreiz, apmeklējot meistarklases, ir piedzīvots kas līdzīgs - divas nedēļas darbojies kopā ar svešiem cilvēkiem, sākumā nebijām pazīstami, bet darba gaitā jau esi pieradis un kļuvis ar šiem clvēkiem daudz tuvāks nekā varbūt ar dažu labu radinieku. To izdara kopīgs darbs uz skatuves. Arī darbojoties kino, nākas to piedzīvot, kaut gan tur viss notiek epizodiskāk un saraustītāk, šeit viss notika daudz intensīvāk. Beigās tam visam kroni uzliek tā Dziesmu svētku atmosfēra - lielais notikums.
Vai dabūjāt to nogaršot?
Tas bija viens no iemesliem, kāpēc piekritu piedalīties iestudējumā Anšlavs un Veronika, izrāde tika gatavota Amerikas latviešu Dziesmu svētkiem, kuŗos nekad nebiju piedalījies, noteikti gribējās kaut ko tādu piedzīvot, izjust.
Vai jums tika arī kaut kas no svētkiem, kas norisinājās vairākās vietās St. Paulas pilsētā?
Jā, jā, protams! Dziesmu svētku lielais koncerts, koris dzied Dievs, svētī Latviju! Man, jau Latvijā esot, vienmēr otrajā pantā, kur nāk tas emocionālais vilnis, ir grūti padziedāt, nākas dažus vārdus vienkārši izlaist. Amerikā jau pirmā panta beigās no aizkustinājuma vairs nevarēju padziedāt. Blakus man ģimene, kas pirms koncerta savā starpā sarunājas angliski, bet pieceļas un visi dzied himnu latviski. Man jādomā, kas tie par cilvēkiem? - Zālē vairāk nekā tūkstoš vietu. Vai sabraukuši no visas Amerikas, vai tikai no Minesotas? Ir jau arī latvieši, kas brauc uz visiem Dziesmu svētkiem. Katru vasaru kaut kur ir latviešu Dziesmu svētki, Austrālijā, Eiropā, Ziemeļamerikā vai Latvijā.
Kādas telpas bija izraudzītas jūsu izrādei?
Īsts teātris. Varētu salīdzināt ar Valmieras teātŗa zāli, apjomā drusku mazāka, diezgan pieklājīga zāle.
Visas vietas bija piepildītas?
Nē, nebija. Kādas atsevišķas vietas nebija piepildītas. Ir dažādi iemesli, tas taču ir tikai viens no Dziesmu svētku pasākumiem - pirmizrāde bija desmitos no rīta. Un otrajā dienā izrāde bija vienos dienā.
Jūs piedalījāties arī dzejas sarīkojumā, kas bija veltīts Jurim Kronbergam. Pastāstiet par to!
Vakars bez Juŗa Kronberga - to rīkoja visu kopā sasaucējs Korijs Makleods, kuŗš savulaik arī ir darbojies teātrī gan Vācijā, gan Dienvidāfrikā, pēc tam pārcēlies uz Ameriku. Tur, izrādās, ar teātri tik vienkārši nevar nodarboties, tur atliek strādāt reklāmā, jo, kā pats saka: Bērni katru dienu grib ēst. Tomēr viņam ir iespēja pieslēgties tam akumulātoram, ko sauc par latviešu kultūru. Viņš bija sasaucis grupu Akacis, mūziķi 16 gadus nebija kopā koncertējuši. Man paveicās, pirms gadiem diviem, kad Juris Kronbergs vēl bija dzīvs, Lūkass Rozītis Rīgā sarīkoja viņam tādu uzmundrināšanas pasākumu, dzejnieks jau bija uz gultas. Kafejnīcā Andalūzijas suns, kur viņš Rīgā mīlēja sēdēt, mēs ar Gunu Zariņu un Kristapu Grasi, arī Juris Kulakovs tajā vakarā uzstājāmies un vēl daži studenti runājām Kronberga dzeju. Kristaps Grasis mūs ar Gunu tovakar uzrunāja, ka varētu turpināt sadarbību. Tad mēs izveidojām koncerta variantu tikai trijatā Guna, es un Kristaps ar ģitāru. Un pagājušajā gadā, kad Juris Kronbergs jau bija aizgājis Mūžībā, Dzejas dienās viņam par godu noturējām šo lasījumu AB dambī Noasā. Ja Jurim Kronbergam, kad viņš pats lasīja savu dzeju, tā skanēja tādā vientuļā vilka balsī, tad mēs ar Gunu šo dzeju pavērsām kā sarunu starp sievieti un vīrieti. Dzeja iekustējās, ievirmoja. Un tai pašā Andalūzijas sunī mēs arī šo programmu nofilmējām.
Korijs Makleods, zinot, ka es būšu Dziesmu svētkos, uzaicināja mani Kristapa ģitāras pavadībā dzejoļus norunāt. Viss notika lielā zālē, kur klausītāji sēdēja pie galdiņiem. Tas bija labi, izveidojās Andalūzijas sunim līdzīga noskaņa. Skanēja arī Kronberga dzeja ārzemju latviešu izpildījumā. Dzejnieka paša lasījumu, protams, nav iespējams atdarināt. Kad lasa aktieri, tie pieslēdzas kādam citam dzejas izpausmes veidam, bet tie, kas nav aktieri, lasījumu padara kaut kā īpaši neatkārtojamu. Un dzeja skan!
Atgriezīsimies pie izrādes. Kā tas izdevās - iedzīvoties Anšlava Eglīša lomā?
Pateicoties mūsu teātŗa grimma māksliniecei Sarmītei Balodei! No Sanfrancisko man bija atsūtījuši kaut kādu gaišu matu parūku. Es sabijos no tās un teicu - tas neiet cauri. Sarmīte, tā pati māksliniece, kas man veidoja arī Imanta Ziedoņa parūku (Jaunā Rīgas teātŗa izrādē Ziedodonis un Visums- G.S.), uztaisīja tādu parūku, ka tie, kas bija pazinuši rakstnieku, uzreiz atsaucās: Tas ir Anšlavs! Es nekopēju Anšlavu, nebija tāda uzdevuma, drīzāk - tās bija variācijas par Anšlava tēmu gan iekšēji, gan tīri vizuāli. Ir pieejami videomateriāli, kuŗos Veronika viņu filmējusi 80. gadu otrajā pusē, tos es daudz skatījos. Manā rīcībā bija 40 minūšu materiāls, tas viss ir piejams Rakstniecības un mūzikas mūzejā. Tur, cik zinu, ir daudz kasešu ar Anšlavu Eglīti, bet ne visas vēl ir digitālizētas. Tas ļoti palīdzēja iejusties.
Bet kā var raksturot lomas iekšējās darbības līniju, kas šai izrādē jāiemieso?
Tā ir pretstāve. Tā kā dzirksteļu šķilšana ar Veroniku Janelsiņu, ko spēlēja Taira Zoldnere. Mums radās lieliska saspēle, es esmu priecīgs par to. Mēs viens ar otru uz skatuves labi jutāmies. Bet pieslīpēties vajadzēja, piecas dienas viens otru meklējām - cik daudz vari atļauties, cik tuvu, cik atstatu. Lugas tēma ir - domā par mākslu! Īsi sakot, Veronika ir tā, kas vēlas kaut kādu tuvību, sajust un saņemt Anšlava jūtu izpausmi. Viņš ne. Māksla, māksla! Domā par mākslu! Nepārmet, ka es tevi slāpēju, es tādā veidā tevi bagātinu. Neliec ārā visu, ko tu jūti.
Katrs teksts, kas veltīts otram, ir kā aicinājums uz intelektuālu izkaušanos. Tu visu laiku provocē savu partneri un iekšēji turi alvas zaldātiņa taisno muguru un neļauj justies vājam. Tas ir Anšlava jājamzirdziņš: Par mīlestību nekad nerakstīšu. Par to jau jaunībā nosolījos. To vārdu mutē neņemšu.
Šis Anšlava ledus ir tik kaislīgs Kad lugu pirmo reizi izlasīju, naktī redzēju sapni. Tas bija tāds aizsalis ezers, turklāt ledus viļņojas, kaut sasalis. Tā ir tā Staprāna lugas sajūta. Autors ir meistarīgi savērpis šo pretmetu spēkošanos.
Bet ko par šo drāmatisko versiju teica laikabiedri, kas ir pazinuši Anšlavu?
Es tajā īpaši neiedziļinājos. Zinu tikai, ka Veronika Janelsiņa savulaik lugu nepieņēma, bet tas ir personiskās iesaistes dēļ. Ja par mani uzrakstītu lugu, neesmu pārliecināts, vai es to pieņemtu. Bet tā ir māksla. Raimonds Staprāns mēģina minēt Veronikas un Anšlava noslēpumu, jo viņu duets visas dzīves gaŗumā bija noslēpumains. Nav saprotams, kas tas bija, kas abus turēja kopā. To var tikai minēt, un tas jau uzreiz ir interesanti. Un šī ir Staprāna versija.
Mums jau nemaz nav tik daudz šo dižo mākslinieku pāŗu. Protams - Rainis un Aspazija, nu jau citos Mūžības lokos arī Imants Ziedonis un Ausma Kantāne, tie man vispirms nāk prātā. Un tāds krāšņs duets ir arī Veronika Janelsiņa un Anšlavs Eglītis. Es domāju, par viņiem mēs vēl dzirdēsim.
Varianti minējumiem arvien ir iespējami.
Starp citu - mūsu ģenerālmēģinājumu Sanfrancisko noskatījās arī Brigita Siliņa un uzreiz ieviesa korrekciju. Viņa aizrādīja, ka Veronika nevalkāja blūzītes. Tāpēc jau izrādēs Taira spēlēja, ģērbusies vīrišķīgos kreklos. Un Veronikas tēls uzreiz ieguva sev raksturīgu īpatnību.
Jāpiemin lietpratīgais un precīzais mākslinieces Lindas Treijas darbs. Izrādes vizuālais tēls ļoti savākts - minimāla dekorācija, skatuve melnos, baltos, pelēkos toņos un tikai mazs oranžs akcents. Ļoti precīzs darbs! Vizuālais risinājums bija ļoti svarīgs, lai izrāde skanētu, jo tā taču runā par māksliniekiem - par rakstnieku un par gleznotāju.
Un skatītāju atsauksmes?
Bija labas. Publika dzīvoja līdzi, smējās.Teksts ir spraigs un asprātīgs, tā ir tāda intelektuāla spēkošanās, negaidīti paradoksāli teksti, kas publiku uzjautrināja, rosināja. Bet ienāk arī traģiskā nots, kā jau labā izrādē.
Vai šai jūsu veiksmīgai sadarbībai ar Sanfrancisko jauno teātri gaidāms arī kāds turpinājums?
Es tiecos domāt, ka Anšlavu un Veroniku varētu pēc diviem gadiem parādīt arī Kanadas Dziesmu svētkos Toronto. Identificēšanās ar lugas varoņiem ir aktuāla un daudz vairāk iespējama tieši diasporas skatītājiem. Arī teksti, kas skan lugā bieži vien attiecas uz dzīvi svešumā. Publika kāri ķeŗ tekstu, jo viņi pazīst un sajūt problēmas jau no pusvārda. Esmu pārliecināts, ka Latvijas skatītājam kāds procents no šis līdzdzīvošanas zustu. Bet tur tas strādā par simt procentiem.
Latvjā varbūt varētu apsvērt iespēju šo darbu izrādīt Siguldā vai Anšlava Eglīša bērnības vietā Inciemā. Un pavisam loģiski, ka tas arī notiktu mūsu Dziesmu svētku laikā.
