Sirds darbs
Apskatīt komentārus (0)
20.07.2021
Ir ļoti karsta vasaras pievakare, Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) pagalmā atrodam ēnainu vietu, noliekam priekšā ūdens pudeles, jo bez tām pēdējās nedēļās Latvijā, arī Cēsīs, ir grūti izturēt. Izstādes atklāšana ir jau nākamajā dienā, un visi tās iekārtošanas darbi ir paveikti. Sākam sarunāties ar centra izpilddirektoru Kārli Kanderovski, pēc brītiņa pievienojas arī abas mākslinieces. Laima Puntule, latviešu māksliniece, jau deviņus gadus dzīvo Dānijā, bet Anne Marija Udsena, dāniete, ir pārcēlusies uz Zviedriju. Abas iepazinušās, braucot uz biennāli Berlīnē. Laima Cēsīs nav bijusi gadus desmit, piecpadsmit, bet Anne Marija Baltijas valstīs, tātad arī Latvijā, ir pirmo reizi.
Kārli, pirms diviem gadiem intervija sacījāt, ka gribētu dzīvot Latvijā, šopavasar atbraucāt, sacījāt, ka tagad dzīvosiet šeit, bet pēc tam tomēr uz mēnesi atgriezāties Čikāgā. Iznāks tomēr braukāt no Cēsīm uz Čikāgu un atpakaļ?
Kārlis Kanderovskis. Ceru Latvijā tagad dzīvot ilgāku laiku. Sākumā domāju, ka gadu salīšu uz pusēm starp Cēsīm un Čikāgu, bet tad sapratu, ka tomēr gribu dzīvot šeit. Mazliet ironiski: man ir dārzs un Ziemassvētki Čikāgā, jo tur ir mana tēva māja, tur ir arī mani vecāki. Piecus mēnešus biju iesprostots Čikāgā pandēmijas dēļ. Tagad esmu šeit, tiks atvērta šogad pirmā izstāde. Iecerēta arī Ulvja Alberta, latviešu fotografa, kas dzīvoja Losandželosā un fotografēja Amerikas slavenos cilvēkus, izstāde. Izstāde notiks sadarbībā ar galeriju Birkenfelds, Rīgā, kur Ulvim savulaik bija izstāde, bet Cēsīs būs pirmo reizi.
Atlikušo mūžu pavadīt Cēsīs vēlas arī mana mamma, Lelde Kalmīte. Šogad, iespējams, tas vēl nenotiks viņas darba dēļ, bet mums jau ir sapņi un plāni par to, kā mamma varētu te dzīvot un ko viņa varētu darīt. Cēsīs viņa daudz zīmēja un gleznoja, te tas bija viegli varbūt to var saukt par iedvesmu, ko dod Cēsis, kultūra, miers visapkārt. Tas ir mūsu lielais sapnis dzīvot šeit, pavisam.
Es domāju, ka Čikāgai ir daudz vairāk ko mācīties no Cēsīm, nevis otrādi. Es nejūtos kā starp divām saulēm, es esmu īstajā, pareizajā vietā. Mazliet ironiski Čikāgā mums ir dārzs, bet Cēsīs es dzīvoju dzīvoklī. Cēsīs es dzīvoju pilsētas centrā, Čikāgā mums ir kluss rajons. Sākumā domāju, ka varbūt Latvijā gribu lauku māju, bet tad sapratu, ka esmu ar mieru palīdzēt draugiem lauku darbos, paciemoties īstos laukos, bet ikdienā man patīk dzīvot mazpilsētā, par zemnieku tomēr negribu kļūt. Man cits amats (smejas), man patīk spēlēties ar gaismām, krāsot sienas, iekārtot izstādes.
Kas vajadzīgs sapnim, lai tas piepildītos?
Mammai vajag, lai Cēsīs būtu, ko darīt, viņai vajag jaunus projektus, viņa nav cilvēks, kuŗš var iet pensijā un sēdēt, salicis rokas klēpī.
Kāda ir jūsu vasara Latvijā un Cēsīs?
Kārtīgi nosvinēju Jāņus pie drauga, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību Zemgalē. Viņš atguva savu senču īpašumu, tagad saimnieko, nelietojot ķīmiju. Varēju uzvilkt baltu kreklu un dziedāt visas līgo dziesmas. Esmu svinējis Jāņus arī Viskonsinā, Dievsētā, bet man bija svarīgi nolīgot īstos laukos Latvijā. Dziedājām, sagaidījām saullēktu.
Kas lika domāt par to, ka varētu dzīvot Latvijā, esat taču lielpilsētas bērns?
Ilgus gadus neinteresējos par iespēju te dzīvot, bet tieši Cēsis mani savaldzināja, piesaistīja. Rīgā es negribēju dzīvot. Te ir darbs, un es varu un gribu te dzīvot. Amerika ir milzīga, par cilvēkiem, kuŗi dzīvo Amerikā, saka, ka viņi ir amerikāņi. Neviens cēsinieks neteiks, ka viņš ir eiropietis, bet gan teiks es esmu cēsinieks! Tur ir tā starpība piederības, vietas izjūta! Un man tagad ir draugi Latvijā, Cēsīs.
Kā radās ideja par šo kopīgo izstādi?
Laima Puntule. Man kāds silti ieteica Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs, īsti neatceros, kurš, jo tas bija vairāk kā pirms gada. Mēs ar Anni Mariju bijām sākušas domāt par kopīgām izstādēm, un centrs likās tam atbilstošs, jo šeit izstāda ārpus Latvijas dzīvojošo mākslinieku darbus. Starp citu, Anne Marija arī nestrādā savā dzimtajā zemē. Sūtīju e-pastus, tad abas uzrakstījām pieteikumu - projektu izstādei. Ideja jau mums bija galvās. Kārlis piekrita, tas viņu ieinteresēja.
Kārlis Kanderovskis. Mans mērķis ir aicināt latviešus, kuŗi tagad strādā ārpus Latvijas, ne tikai izstādīt tās trimdas paaudzes darbus, kas izbrauca pēc kaŗa, daudzi ir aizbraukuši arī pēdējos desmit gados.
Laima. Es nezinu, vai atgriezīšos. Cik spontāni es aizbraucu, tikpat spontāni es varu atgriezties. Droši vien aizbraucu jaunu piedzīvojumu meklējumos.
Esat apmierināta ar savu izvēli?
Laima. Ar izvēli ir tā...ja man vaicā, kāpēc es izvēlējos kļūt par mākslinieci, es atbildu, ka es neko neizvēlējos, man nebija nekādas izvēles, jo es neko citu negribēju. Mums ģimenē tas laikam ir genos nepiepildītie sapņi. Viens gribēja būt mūziķis, otrs mediķis, bet nekļuva. Es esmu māksliniece, brālis mediķis. Mani neviens nekur nevirzīja, bet es tikai zīmēju un teicu, ka būšu zīmētāja (smejas). Neko lāgā nepratu, mani nekur neņēma. Ar otro reizi iestājos Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, ar trešo Mākslas akadēmijā. Biju diezgan spītīga, bet tas arī ir gens, jo mans tēvs sev visu mūžu nepiedeva, ka neizvēlējās mūzikas ceļu. Biju nolēmusi, ka nevarēšu sev pārmest, ka neesmu izdarījusi to, ko gribēju.
Par Dāniju - aizbraucām visa ģimene, jo gribējām dzīvē kaut ko citādāku, bet mums nebija konkrētu plānu. Mums draugi ir gan Vācijā, gan Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, mēdzām braukt pie viņiem un iestrēgām Dānijā mazā pilsētiņā. Palikām, bet tas nebija iepriekš aprēķināts plāns. Saprotu, ka liekas neticami, bet dažreiz tā notiek. Četrus gadus nodzīvojām mazmazītiņā pilsētiņā pašos Ziemeļos, bet man tā bija pārāk maza. Pārcēlāmies uz Kopenhāgenu.
Vai var salīdzināt latviešu un dāņu dzīves ritmu, izjūtu, stilu?
Laima. Pirmajā brīdī liekas, ka mēs esam ļoti tuvi, daba līdzīga, mentālitāte arī, bet, kad dzīvo ilgāku laiku, saproti, ka atšķirība ir dziļa, vēsturiska un liela. Cita domāšana. Dānijā cilvēki pilnīgi uzticas savai varai. Sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijā, un kādā raidījumā kāds polītiķis sacīja, ka valdībai vajadzētu pieņemt lēmumus, ko atbalsta iedzīvotāji. Dānijā iedzīvotāji atbalsta lēmumus, ko pieņem valdība, jo dara labu un rūpējas. Protams, ir izņēmumi, ir diskusijas, ir kritika, bet mēs, kuŗi dzīvojam Dānijā, uzticamies viņiem. Tā ir mūsu drošība, tas nāk par labu visiem. Un cilvēki uzticas cits citam. Jā, tāpat kā visur, cilvēki mēdz melot, mānīties, krāpties, bet pamatu pamatā cilvēki uzticas varai un līdzcilvēkiem. Latvijā es to neredzu ne oficiālās iestādēs, ne starp cilvēkiem.
Vai Dānijā tāpēc ir vieglāka ikdienas dzīve?
Laima. Grūti pateikt, es tomēr esmu ārzemniece, turklāt austrumeiropiete. Demokratijas un uzticēšanās Dānijā ir vairāk nekā pie mums, bet pret ārzemniekiem attieksme nav gluži tāda, kā uz papīra, mazliet divkosības šajā jautājumā tomēr ir.
Par mākslu Latvijā dažādās sarunās nākas dzirdēt pretējus viedokļus. Vieni teic, ka esam provinciāli, kas nu mums par mākslu, otri saka, ka mums ir pasaules līmeņa mākslinieki. Kā tas ir jūsuprāt, raugoties no zināma attāluma?
Laima. Tas nav tik vienkārši, ir komercmāksla, ko pārdod, un ir māksla. Reizēm gribas pārmest, ka tā māksla ir uz katras krūzītes, bet mākslinieks no tā dzīvo. Ko viņam var pārmest?! Ar gadiem es esmu kļuvusi mazliet pielaidīgāka, ne tik kategoriska. Man ir maizes darbs un ir mana māksla, ar kuŗu es nevaru izdzīvot, tāpēc daudzi mākslinieki maizi pelna kādā darbā, bet pārējā laikā rada mākslu. Tādēļ tādi kategoriski apgalvojumi par provinciālismu nav vietā. Un vēl jāsaka, ka es negribu būt atkarīga no tā, ko es pārdodu, jo līdzko labi pārdod, sāc labi ražot, un mākslai vairs lāgā nav vietas.
Vai Cēsīs arī kaut ko paguvāt apskatīt Mākslas festivālu, piemēram?
Laima. Cēsis savaldzināja, te viss notiek. Saprotu, ka ziemās mazās pilsētās ir daudz klusāks, bet nevar teikt, ka kultūras nav vispār. Mazajā pilsētiņā, kur sākumā dzīvoju Dānijā, nekādas kultūras daudz nebija, tur man bija grūti. Te biju gan uz Mākslas festivāla pasākumiem, gan uz ungāru rotu izstādi Izstāžu zālē. Te dzīvība izskatās dabīga, īsta. Iespējams, tā ir tāda kustība prom no lielajām pilsētām. Esmu dzirdējusi, ka daudzi brauc prom no Rīgas, un Kopenhāgenā notiek tieši tāpat. Dārdzība, zināms lielpilsētu snobisms, un cilvēki dodas ārā no pilsētām. Esmu ļoti priecīga, ka mūsu izstāde notiek Cēsīs, nevis Rīgā.
Kārlis. Mums bija ļoti laba sadarbība. Apmeklētāji ievēros, ka gleznas ir novietotas zemu, nevis ļoti augstu, arī apgaismojums nav spilgts. Iekārtojot izstādi, mums nebija domstarpību. Mēs iekārtojām izstādi tā, kā to jutām, lai telpā ir daudz vietas, plašums.
Anne Marija Udsena. Esmu ļoti iepriecināta, jo šī izstāžu vieta ir ārkārtīgi profesionāla, arī pieeja izstādes iekārtošanā ir ļoti profesionāla, un tā ir viena no labākajām galerijām, ar kādu esmu saskārusies. Te ir profesionāla attieksme arī pret mākslinieku. Bieži nākas saskarties ar to, ka mākslinieks, iekārtojot izstādi, visu izdara pats, bet šeit Kārlis un viņa brīvprātīgo komanda strādāja vienkārši fantastiski sienas var pārkrāsot, kas galerijās ir ļoti reti. Mums nebija jāstrādā melnu muti, Kārlis prot un izdara ļoti daudz, un viņš palīdzēja mums. Uzskatu, ka Kārlis šeit ir īsts dārgums, tas mums ir atklājums. Viņa Amerikas izstāžu pieredzi ir grūti pārvērtēt, viņam nav piezemēta un šaura redzējuma, viņam ir savs skatījums.
Laima. Tas, ko Anne Marija teica, tiešām bija no sirds, es domāju tieši tāpat. Pasaules latviešu mākslas centrs Cēsīs ir ļoti profesionāls, un Kārlis ir pelnījis šos labos vārdus. Mēs priecājamies, ka esam šeit ar savu kopīgo izstādi!
