SEKOJAM NORISĒM LATVIJĀ IK STUNDAS
30.05.2024
Guna Japiņa ir ārkārtējā un pilnvarotā Latvijas Republikas vēstniece Austrijas Republikā, Slovākijas Republikā, Lihtenšteinas Firstistē un Šveices Konfederācijā. Tiekamies Vīnē pavasara pievakarē, kad oficiālās darbadienas stundas beigušās, un saruna pilnīgi dabiski sākas ar jautājumu par darba režīmu un specifiku šodienas realitātē.
Ko nozīmē būt diplomātam mūsdienās, un ko nozīmē būt Latvijas diplomātam Eiropā šobrīd? Vai varam runāt par kādām diplomātiskā un konsulārā dienesta attīstības tendencēm, vai arī šobrīd ir konstantas krīzes izdzīvošanas laiks?
Šim jautājumam ir tik daudz slāņu un aspektu!... Mēģināšu atbildēt trijos aspektos.
Pirmais. Lorensa Darela "Aleksandrijas kvartetā" ir personāžs Žoržs Gastons Pombāls labsirdīgs dzīves baudītājs, bet pēdējais sliņķis, diplomāts, lai arī nenozīmīgs konsulāta darbinieks. Šķiet, daudziem arī šobrīd par diplomātu darbu un ikdienu joprojām ir šāds priekšstats slīdēt pa parketu ar vīna glāzi rokās. Protams, diplomātiem ir iespēja apmeklēt īpašas vietas un piedalīties īpašās norisēs, satikt un iepazīt ievērojamus cilvēkus. Tā ir liela privilēģija. Bet tā ļoti reti ir izklaide, tas ir darbs. Nule nosvinējām Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas svētkus cilvēkiem Latvijā bija trīs brīvdienas. Mums nebija nevienas, jo mēs gan atzīmējām šos svētkus, gan piedalījāmies citu rīkotajos profesionālajos pasākumos. Jo redzamāka ir tava nodarbošanās, jo mazāk piederi pats sev, arī brīvdienās, vakaros Tam klāt nāk daudz dažādu praktisku uzdevumu: aiziet, sarunāt, noorganizēt, atskaitīties. Ir arī daudz birokrātisku prasību. Diplomāti jau strādā arī ierēdņa darbu, uz viņiem attiecas arī ierēdņu prasības. Tā nu esam izturīgi un multifunkcionāli. Domāju, ka tas raksturo diplomāta darbu mūsdienās.
Otrs aspekts ir atziņa, ka šodienas ģeopolītika pār mūsu visu dzīvi ir pacēlusi Damokla zobenu, piešķīrusi asumu un dziļumu. Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā daudzi ir citējuši domu graudu, ka vēsture, izrādās, nav beigusies. Es domāju, ka latviešiem tāpat lietuviešiem un igauņiem tas ir īpaši skaudri saprotams, līdz kaulam izjūtams: līdz ar neatkarības atgūšanu mums šķita, ka nu var sākt pa īstam dzīvot. Ka īstā dzīve iepriekš bijusi kaut kur ārpusē brīvajā pasaulē, un mūsu sapnis tajā izkļūt tapa īstenība. Nu izrādās, ka situācija nav tik stabila, ka reālijas ir skarbas un ļoti atskurbinošas. Patiesībā, mēs jau labu laiku atrodamies tādā kā pastāvīgā krīzē. Manuprāt, šī noskaņa sākās jau ap 2010. gadu, globālās ekonomiskās krīzes kontekstā. Krīžu nosaukumi mainās, spriedze paliek. Krīzes klājas virsū cita citai. Līdz ar to patiesībā varbūt tā nemaz nav krīze, tas ir jaunais normālais un mums pie tā jāpierod? Manuprāt, arī divpusējai diplomātijai tas ir jauns izaicinājums strādāt straujāku pārmaiņu apstākļos, ar komplicētāku saturu, bet nezaudēt diplomātijas specifiku.
Un te nonākam pie trešā aspekta: šī ir sava veida Latvijas zvaigžņu stunda. Man ļoti nepatīk apzīmējums jaunās ES vai jaunās NATO dalībvalstis. Pēc 20 gadu dalības neesam vairs nekādi jaunie, esam vismaz pusaudži. Taču mūs daudzviet tā joprojām uztver. Valstīm, kuŗu sabiedrības piedzīvojušas padomju laikus, šobrīd ir priekšrocība skaidrāk novērtēt situāciju. Kad Ukrainā sākās kaŗš, mums teica: "Mēs jūsos līdz šim nepietiekami ieklausījāmies..." Strādājot Austrijā, redzu, ka daudziem cilvēkiem tiešām šķiet, ka totalitārs režīms un kaŗš pat, ja tas noris Eiropā, ir abstrakcija, ka nav skaidras, ziniet, elementāras lietas. Un šajā situācijā arī Latvijas diplomāti ir tie, kuŗi vairāk nekā jebkad agrāk tiek uzklausīti un kuŗiem arī ir, ko teikt. Nebūdama ekonomiste, atļaušos atzīties, ka par globālajiem finanšu tirgiem un par Latvijas un Eiropas drošību un brīvību tomēr stāstu ar atšķirīgu degsmi Arī pavisam globāli raugoties, šis mums ir nozīmīga darba laiks: Latvija kandidē uz ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa statusu. Tātad varam stāstīt par savu pieredzi gluži plašā pasaules mērogā.
Kad Eiropa pirmoreiz saskārās ar Covid19, bijāt Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktore. Tagad pagājis nu jau pietiekami ilgs laiks un tā brīža pieredzei pārklājušās aktuālākas problēmas. Ko jūs pati šajā kovida laikā ieguvāt un iemācījāties piemēram, par resursu vadību, par sadarbību?
... un par cilvēkiem!
Situācija, kad cita pēc citas vērās ciet valstu robežas un aviokompānija pēc aviokompānijas, lidosta pēc lidostas un osta pēc ostas atcēla reisus, bija tieši tāda kā populārajā skaitāmpantiņā: "Anglija bij' aizslēgta, / atslēga bij' nolauzta". Domāju, ka nebūs pārspīlēti apgalvot, ka panika cilvēkos, kuŗi atradās ārvalstīs, bija visaptveroša. Iespaids bija tāds, it kā Latvija tūliņ vērtos ciet uz neatgriešanos. Un vienalga, kādu iemeslu dēļ cilvēki atrodas ārpus Latvijas, obligāti ir jāatgriežas, jo citādi nekad te vairs netiksi atpakaļ. Vēlāk ar smaidu atcerējāmies, ka nekad tik daudz cilvēku nebija rakstījuši vārdu Dzimtene ar lielo burtu, kā tajās dienās. Tas bija ļoti emocionāls un dinamisks laiks.
Tas mums, visiem konsulārajiem darbiniekiem gan Rīgā, Konsulārajā departamentā, gan Latvijas vēstniecībās ārvalstīs, stipri trāpīja, mēs bijām pirmie, kuŗi tiešā veidā saskārās ar šiem jaunajiem apstākļiem. Mums šīs krīzes sākumā departamentā bija milzīga tāfele, uz kuŗas nepārtraukti atzīmējām jaunāko informāciju par to, kā un caur kuŗieni vairs nevar ceļot, bet caur kurieni vēl var Pirmais saraksts kļuva arvien gaŗāks, otrs saruka. Mēs jau zinām, ka krīzēs ļoti skaidri parādās gan labais, gan sliktais. Ir pagājuši četri gadi, bet joprojām ar visatzinīgākajiem vārdiem atceros kolēģus dažādos Latvijas dienestos, ar kuŗiem kopā strādājām diennakts režīmā: Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, Iekšlietu ministrija un jo sevišķi Valsts Robežsardze, AirBaltic; arī, protams, SPKC, Veselības ministrija, Tieslietu ministrija. Un, protams, visi mūsu konsulārie un ne tikai konsulārie darbinieki ārvalstīs, kuŗi faktiski noturēja pirmo vilni.
Bija izsludināta arī brīvprātīgo pieteikšanās mums palīgos no citām Ārlietu ministrijas struktūrvienībām, jo vienkārši nepietika darbinieku, lai atbildētu uz visām, ja nemaldos, maksimāli 14 paralēlajām telefona līnijām. Un bija cilvēki, kuŗi atnāca ar vislabākajiem nodomiem palīdzēt, bet pēc divām stundām es viņus vairs neredzēju. Visi nav domāti spriedzei, un tas ir jāņem vērā jebkurā krīzē.
Šis kovida laika sākums bija ļoti labs krīzes vingrinājums. Lai gan mācījāmies darot, ar visu tikām galā. Visus pienākumus pret sabiedrību, domāju, mēs tiešām godam izpildījām. Arī sabiedrība labāk izprata, ar ko vēl bez "slīdēšanas pa parketu" nodarbojas diplomātiskais un konsulārais dienests. Šis laiks ļoti atkailināti parādīja arī sabiedrības un valsts attiecības. Mēs nekad neesam no cilvēkiem dzirdējuši tik daudz labu vārdu. Ierēdņiem, kuŗus tik bieži kritizē gan pelnīti, gan nepelnīti, ir svarīgi dzirdēt arī labus vārdus. Valdība jau krietnu laiku pirms starptautiskās satiksmes pārtraukšanas brīdināja un aicināja cilvēkus nedoties uz ārzemēm. Kad reisi tika pārtraukti, noskaidrojās, ka tik ļoti daudzi to nebija ņēmuši vērā! Saņēmām arī daudz agresīvu un egoistisku pieprasījumu. Dažiem gribējās izmantot repatriācijas reisus, lai tieši tobrīd mainītu pastāvīgo dzīvesvietu un pārvestu, ieskaitot, citēju, suni un virtuves iekārtu. Valsts materiālo palīdzību uzstājīgi pieprasīja arī cilvēki, kas acīmredzami necieš no iztikas līdzekļu trūkuma. Situācijas bija dažādas, bet kopumā tās mudināja aktuālizēt jautājumu par cilvēka paša atbildību. Šī situācija pavēra juridisko, tostarp, tiesību filozofijas domu par valsts un indivīda attiecībām. Mēs tuvplānā skaidri ieraudzījām, ka valdība un sabiedrība viena otrai ne visai uzticas un ka mūsu savstarpējā komunikācijā ir robs. Vai nu mēs viens otru nedzirdam, vai nesaprotam. Tā jau mums ir hroniska situācija, krīzes situācijās tas tikai vēl vairāk izceļas. Par šo tēmu kopīgi ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Ventu Sīli uzrakstījām rakstu Kā sadziedēt plaisu starp brīvību un atbildību žurnālā Jurista Vārds (16.02.2021; nr. 7 (1169) autores piebilde). Manuprāt, mums tajā izdevās noformulēt domu, ka, turpinot komunicēt tādā pašā garā, mēs varam nonākt neatgriezeniskā strupceļā.
Kā vērtējat, kādā stadijā šis dialogs ir šobrīd?
Pēdējos divarpus gadus dzīvoju Austrijā norisēm Latvijā sekojam, varētu teikt, ik stundas. Tomēr īstu klātbūtnes sajūtu par norisēm Latvijā var gūt, tikai aizbraucot uz mājām. Domāju, ka šobrīd atrodamies lielu izaicinājumu priekšā, un ar vārdu "mēs" saprotu ne tikai Latviju, bet visas demokratijas Eiropā un arī ārpus tās.
Atzīšos, man ļoti nepatīk, ka Latvijas pilsoņi kritizē Latvijas valsti, sacīdami, ka man patīk šī zeme, bet nepatīk šī valsts. Konstruktīva kritika nāk par labu, bet mums viss slikti jau kļuvis par hobiju. Tā mēs neuzlabojam valsti, bet izdarām sev lāča pakalpojumu. Tagad ir populistu laiks ar līdz šim nebijušu ziņu ātrumu un viedokļu daudzveidību. Domāju, ka varas kritizēšanas līmenis neizriet no sabiedrības dzīves līmeņa, tam ir citi iemesli. Ja tā būtu, tad pārtikušajā Austrijā šobrīd labākie reitingi nebūtu labējiem populistiem. Rudenī Austrijā būs parlamenta vēlēšanas, redzēsim, kāds būs rezultāts un kāda būs jaunā valdība... Priekšvēlēšanu cīņa te ir ļoti kā to sauc? vokāla. Kā vēstniece esmu akreditēta arī Slovakijā. Kopš parlamenta vēlēšanām aizvadītajā rudenī arī šai valstī notiek nozīmīgas iekšpolītiskas izmaiņas.
Tādēļ nevērtēsim par zemu sevi, demokratijas un tiesiskuma tradiciju Latvijā un to, ka mēs neesam gatavi pieņemt tuvredzīgus lēmumus un uzķerties uz populistu solījumiem. Varas un sabiedrības dialogs šajos dezinformācijas un alternatīvo faktu apstākļos ir pārbaudījums gandrīz visās valstīs. Mums vienkārši prātā ir jātur ļoti skaidra mēraukla, pēc kā vērtējam un filtrējam to, kas mums nāk priekšā. Ne viss ir zelts, kas spīd, mēs visi taču to zinām. Mēs neesam viendienīšu sabiedrība, Latvijas valsts vēsture to ir pierādījusi.
Kādu šodien satiekat Latvijas valstspiederīgo? Kādu redzat diasporu?
Mums ir ļoti laba sadarbība ar tautiešiem Austrijā, Šveicē, esam tikušies arī ar tautiešiem Slovakijā. Visciešākā sadarbība ir ar latviešu skoliņu Kalniem pāri kas ir izveidojusies uz Vīnes latviešu biedrības bāzes. Mums ir cieša sadarbība ar ļoti spēcīgo Grācas latviešu kultūras biedrību. Daudz latviešu ir Rietumaustrijā, daudzi strādā sezonas darbu viesmīlībā un citās jomās. Diaspora Šveicē ir pat lielāka, nekā Austrijā. Austrijā un Šveicē ļoti labprāt satiktu tā saucamās vecās diasporas pārstāvjus; līdz šim nav nācies, lai gan zinu, ka tādi ir.
Līdz šim divas reizes esmu strādājusi vēstniecībā Vācijā. Pirmā reize bija ap gadu tūkstošu miju tad piektdienas vakarā aizvērām vēstniecību Bonnā un pirmdien no rīta to atvērām Berlīnē. Laikā, kad vēstniecība vēl bija Bonnā, iepazinos ar Minsteres jauniešiem ar Andri Gobiņu, Arni Drilli un citiem, kuŗu vārdi dažādos kontekstos ir bijuši manāmi Latvijas un latviešu sabiedriskajā dzīvē arī vēlāk. Protams, deviņdesmito gadu beigas bija pilnīgi cita situācija; mēs vēl nebijām Eiropas Savienībā, saziņa ar Latviju nebija tik vienkārša. Droši vien arī tādēļ šie deviņdesmito gadu jaunieši bija ne tikai atvērti pasaules pieredzei, bet arī vairāk vērsti uz latvietības saglabāšanu, nekā jaunieši šodienas diasporā. Mūsdienās tam vairs nav tādas nepieciešamības: ja gribu aizbraukt uz Rīgu, varu nopirkt Ryanair biļeti, un kopt savu latvietību, apmeklējot teātri Rīgā. Zinu, ka daudzi tā dara. Novēlu un ceru, ka šī vilkme nebeigsies.
Man bija prieks, ka uz aizvadīto Ziemassvētku pasākumu vēstniecībā bija atnākuši arī krievu tautības bērni no Latvijas: tiem, kuŗi esam par vienām vērtībām, ir jāturas kopā. Kopumā diaspora arī šeit ir Latvijas sabiedrības spogulis. Citi brauc peļņā un uzturas īslaicīgi, uz vēstniecības pasākumiem nenāk, diasporas organizācijās nepiedalās. Liels paldies un vislabākie atzinības vārdi tiem, kuŗi pašorganizējas, ir sabiedriski aktīvi, raksta un īsteno projektus. Pašorganizēšanās ir tas, uz ko mēs visvairāk vēlētos mudināt. Domāju, ka pašas diasporas rindās pieaug izpratne par to, ka vairs nav rasola ballīšu laiks un arī vēstniecības tādas vairs nerīko. Šobrīd mums ir, es gribētu sacīt, lielāki uzdevumi, un tie ir mums visiem kopā. Neviens vairs nevar no citiem gaidīt, jārīkojas pašiem un jārīkojas kopīgi. Jāapzinās pašiem sava pievienotā vērtība. Tā, lai pēc tam nav jānožēlo un lai nenākas vainot citus.
Gan Austrija, gan Šveice ir neitrālas labklājības valstis. Neitralitātes izpratne abās valstīs ir ļoti karsts temats. Taču populārais naratīvs nekur nejauksimies, tad jau mums neviens neko nenodarīs ir lipīgs. Mūsu uzdevums šodien ir būt modriem un apzināties: mēs katrs esam Latvijas daļa. Tu vari izvēlēties tāda arī nebūt. Bet ko mēs darīsim, ja tā izvēlēsies visi? Jā tā ir tāda apelēšana pie patriotisma. Pie apzināšanās, ka Latvija nav kaut kas abstrakts. Latvijas un latvietības saglabāšana tiešā nozīmē ir visu mūsu pašu rokās.
