Rakstnieku Albertu Belu atceroties. Māras Celles atmiņas
18.06.2024
Cik skaistas ķepiņas! jūsmoja mūsu ievērojamais prozas rakstnieks Alberts Bels, aplūkojot slavenību plaukstu nospiedumus uz ietves Holivudā. Tas notika 1989. gadā. LaRa (Latviešu rakstnieku apvienība) bija sarīkojusi Rakstnieku nedēļu Loyola-Marymount koledžā Losandželosā, uz kuŗu pirmo reizi bija aicināti piedalīties arī trīs rakstnieki no toreiz vēl okupētās Latvijas. Tur es pirmo reizi satiku Albertu Belu. Arī Māru Zālīti un Māri Čaklo. Pirmais iespaids no Bela caurmēra vīrieša gaŗuma, pagaišiem matiem, ūsiņām, uzvalkā. Uzvalks? Bija taču vasara un liberālā Kalifornija, bet Alberts Bels konsekventi vienalga, vai tā būtu paša vai kāda cita lekcija, formālas vakariņas vai tikai Disnejzeme, vienmēr bija eleganti ģērbies.
Mēs ar Ritu Petričeku bijām ieradušās no Ziemeļkalifornijas. Saietā, kur dalībnieki katru dienu kopā ēda un dzēra, klausījās lekcijas, piedalījās formālās un neformālās pārrunās, bija viegli iepazīties. Brīvākās dienās mēs ar Ritu (un viņas auto ar licences plāksni ZIRGS) pavadājām tālos ciemiņus pa tuvāko apkārtni Beverlīhilu, Hoiīvudu, Santamoniku, Disnejzemi. Kādreiz vakaros gājām pastaigāties pa skaisto kampusu, kas atradās uz kraujas, no kuŗas pavērās varens skats uz ugunīs mirgojošo Losandželosas pilsētu un tās apkārtni. Par to visvairāk jūsmoja Alberts Bels, kuŗam šī bija pirmā reize Amerikā valstī, par kuŗu viņš bija daudz dzirdējis, lasījis un fantazējis un nu gandrīz vai nevarēja ticēt, ka to visu skata savām paša acīm. Alberts mācēja brīnišķīgi jūsmot.
Tai saietā un sekojošajos Rietumkrasta dziesmu svētkos Longbīčā Albertam spieda roku simtiem trimdā mītošie latvieši, bet mēs ar Ojāru varbūt izrādījāmies vienīgie, kuŗiem vēlāk ar viņu izveidojās 35 gadus gaŗa, patiesi sirsnīga draudzība. Tā paša gada rudenī Ojārs pirmo reizi apciemoja okupēto Latviju, un viņa gīds un ceļvedis bija Alberts Bels, kuŗš ar savu auto izvadāja Ojāru pa visām malām. Pēc nedaudz gadiem Ojārs atgriezās Latvijā uz palikšanu, iesaistījās sabiedriskos darbos. Viņam ar Albertu bija daudz līdzības un kopīgu interešu abi šachisti, daudz lasījuši gan par vēsturi, gan polītiku, patiesi inteliģenti, veikli runātāji, ar asu prātu.
Kad uzbūvējām māju Mežaparkā, Alberts mums kļuva par rēgulāru viesi. Viņš vienmēr ieradās ar dižu, neparasti skaistu rozi, ko dāvāt man. Arī tādās reizēs, kad, izrādījās, manis nemaz nav mājās. Viņš visu darīja ar stilu. Mūsmājās abi ar Ojāru spēlēja šachu bliciņus ( piecu minūšu partijas, ar pulksteni). Bija reizes, kad viņiem piebiedrojās Juris Petričeks, un iznāca vesels turnīrs divi spēlēja, trešais sekoja līdzi un neskopojās ar asprātībām. Visi trīs bija apmēram vienādos spēkos. Mēs ar Ritu piedāvājām viņiem uzkodas, bet citādi rātni sēdējām pie savām vīna glāzēm. Tika izspēlētas kādas 50 partijas, visi rezultāti pierakstīti, vinnētājs apsveikts.
Es šeit neuzskaitīšu Alberta Bela sarakstītās izcilās grāmatas. Tie apraksti un analīzes lai paliek literātūrzinātniekiem. Nav tā, ka mēs par grāmatām un literātūru nebūtu runājuši, bet šī nav tā vieta, kur par to rakstīt.
Atceros pēdējo reizi, kad bijām kopā ar Albertu. Viņš piedāvāja mums izmaksāt pusdienas kādā skaistā kafejnīcā. Tikāmies uz terases aiz Mākslas mūzeja, K. Valdemāra ielā. Bija rēna, saulaina rudens diena. Mēs laiski izlaidāmies ērtajos krēsloas, izbaudījām tās vietas mieru, skaistumu, garšīgo ēdienu un konjaka glāzi. Izbaudījām viens otra sabiedrību. Labi, ka nezinājām, ka šī ir pēdējā reize.
Ir pagājušas tikai dažas dienas, kopš Alberts devās Aizsaulē. Vēl arvien ir grūti pierast pie domas, ka viņš, tāpat kā Ojārs, vairs nav sasniedzams. Bet manā sirdī vienmēr paliks atmiņa par Albertu Belu šo eleganto cilvēku, īstu džentlmeni, manu un Ojāra patiesu draugu.
