"Uzmanību, pusaudži!
Apskatīt komentārus (1)
12.09.2017
Kā jauks pārsteigums nāca piedāvājums braukt uz Eiropas diasporas skolotāju semināru 3x3 nometnes ietvaros Īrijā. Jau biju Latviešu valodas aģentūras rīkotajos kursos Ratniekos un Cēsīs jūlijā...
Īrijā nekad neesmu bijusi, un esmu kā balta lapa, nolaižoties Dublinā. Ryanair no Rīgas kavējas vienu stundu, tomēr kāds man nepazīstams kungs tur rokās lielu papīra loksni ar uzrakstu INTA. Tas ir Imants Miezis, kas uzņēmies rūpes ne tikai par mani un Gitu, kuŗa ielidojusi no Luksemburgas, bet arī par ceļojošo bibliotēku, kas kopā ar mums dosies uz Castlebar ‒ trešo lielāko grāfisti Īrijas rietumkrastā. Imants daudzina Vašingtonas DC latviešus, kuŗi dāvinājuši aptuveni tūkstoš grāmatu, lai tās lasītu latvieši paši un mācītu bērnus.
Trīs stundu brauciens ir tik gluds, ka esmu aizsnaudusies un pamostos no Imanta balss: Esam klāt! Pirmās brokastis un pirmo nodarbību Melleņu mājā esam nogulējušas. Mūs modina, lai ejam iepazīties ar kollēgām un 14 jauniešiem. Īrijas Latviešu Nacionālā padome Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas atbalstītā projekta Uzmanību, pusaudži! ietvaros rīko skolotāju kursus Longh Lannagh bazē. 3x3 nometne šeit notiek jau piecus gadus pēc kārtas. Šis ir ļoti svarīgs fakts, citādi skolotāji no Īrijas, Lielbritanijas, Luksemburgas, Austrālijas un ASV nebūtu vienuviet. Lektores Liene Valdmane un Vineta Vaivade ir smaidīgas un ļoti darbīgas. Varu teikt, ka šī bija izcila paraugstunda nedēļas gaŗumā, kuŗā kopā ar jauniešiem pilnveidojāmies un bagātinājāmies.
Pirmajā dienā jaunieši nedaudz kautrīgi, taču redzam un dzirdam, ka viņiem ir interese par latviešu valodu. Vislielākā atzinība mums bija Mārtiņa teiktais pēdējā nodarbību dienā: Es neesmu īrs, es esmu latvietis. Dienu vēlāk viņam jautāju, kāpēc tā. Atbilde atkal lika manai sirdij ietrīsēties. Īru un angļu valoda ir manā galvā, bet sirdī ir latviešu. Un šķelmīgs smaids.
Par jauniešu radošumu un izdomu varējām pārliecināties 3x3 nobeiguma vakarā Filmējam ‒ neguļam! Man tomēr gribējās kaut ko vairāk uzzināt par īru zemi un izglītību. Azaida laikā noķēru dažus jauniešus un izjautāju. Meitenes stāstīja, ka mācās katoļu meiteņu ģimnazijā, kas, ieskaitot formastērpus, grāmatas un visu nepieciešamo., prasa līdz 1000 eiro izdevumus. Valsts ļoti atbalsta ģimenes materiāli, piešķirot ievērojamus naudas līdzekļus. Mugursomas gan drīkst nēsāt jebkādas!
Vidusskolas trešo gadu var izlaist, t. i. var piedalīties dažādos projektos, atkārtot mācību vielu. Ne visi audzēkņi to izmanto. Gribas taču ātrāk pabeigt skolu! Mani izbrīnīja fakts, ka ļoti daudzi jaunieši vēlējās mācīties kolledžā Amerikā. Ļoti skumji meitenes izteicās par ēdienu skolās tur esot tikai sausas sviestmaizes, bet tā griboties siltu zupiņu. Īrijā nav bērnudārzu mūsu izpratnē, pirmos dzīves gadus bērni pavada ģimenē, bet četru gadu vecumā dodas uz mazo bērnu skoliņu.
Jautāju, vai mācības latviešu bērniem nesagādā grūtības, uz ko gandrīz visi teica: Nē!. Izņēmums gan esot īru valoda, kas ir diezgan atšķirīga no angļu valodas.
Kopumā par Īriju varu teikt tikai labu. Lauku ciematos un mazajās pilsētiņās cilvēki sveicina viens otru, pat iziet ārā no veikaliņa vai biroja, lai parādītu ceļu. Ievēroju, ka šai zemē cieņā ir humors. Lidostā uz sienas uzraksts: Neprasi ceļu astoņkājim!
Un kā tad ar to slaveno lietu? Protams, ka lija, bet tikai īsu brīdi. Nomazgā putekļus un atkal saule.
Zaļā patiešām ir Īrijas atpazīšanas krāsa, toties mājas ir ar spilgti krāsotām durvīm un puķu kastēm. Katrs lauku celiņš noasfaltēts, pāri mazām upītēm neskaitāmi tilti. Sakopta zeme..., tomēr lielākā vērtība ir satiktie cilvēki.
Iepazinu un ar siltumu sirdī atcerēšos Sandru Bondarevsku, Laimu, Ditu, Ingūnu, Inesi, Imantu, jautrās kroņu darinātājas, masāžas un aromaterapijas meitenes, Mārtiņu Punculi, kuŗš vadīja ievirzi No zēniem līdz vīriem, kā arī mūsu izcilās lektores Lieni un Vinetu.
Īrija patiešām ir Latvijas piektais novads! Sveiciens visiem, ko satiku Creagh (Bloku), Gillespie (Taurētāju), Westerly (Rietumu), Snugboro (Mājīgā) un Bilberry (Melleņu) mājās!
