"Amerikāņu sapnis nav par mums"
Apskatīt komentārus (0)


30.06.2020

---

 

 

Tu taču zini, ka Latvijā tevi sauc par Džordžiņu?

Jā, tā mani jau Amerikā uzrunāja mana tolaik draudzene, tagad sieva Ulla. Zinu, ka latviešiem patīk deminutīvi, mīļvārdiņi. Tajos jūs saucat cilvēkus, kas jums ir tuvi. Tas man ir svarīgāk nekā uzruna – jūs. Pirms gadiem desmit mani Rīgā uz ielas uzrunāja kāds cilvēks, kuŗš teica: „Varbūt jūs esat „mūsējais”, bet nekad nekļūsiet „savējais””. Es daudz par to esmu domājis un diskutējis. Vieni saka – „savējais” ir tuvāk, citi - „mūsējais”. Manas latviešu valodas zināšanas tomēr nav tik dziļas, lai saklausītu smalkas nianses. Domāju, šis cilvēks īstenībā gribēja pateikt, ka es vienmēr palikšu „savā vietā” Latvijas sabiedrībā. 

 

Mūsu avīzes polītiskais komentētājs Juris Lorencs nesen pauda uzskatu, ka latviešiem „savējais” ir ikviens, kuŗš iemācījies un runā latviešu valodā neatkarīgi no ādas krāsas vai etniskās piederības. Varu tikai piekrist – man arī ir svarīgi, lai cilvēks, kas dzīvo manā zemē, runātu manas valsts valodā. Vai tevi aizskaŗ, ka Latvijā lieto vārdu „nēģeris”? Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa darbos tiek lietots arī „moris”. 

 

Oi! Mūsu sarunai par šo temu nebūs tik daudz laika... laikā, kad es mācījos latviešu valodu, vārdnīcā lasīju: nēģeris – nigro vai negro. Nesaprotu, kā viens vārds var nozīmēt gan vienu, gan otru, lai gan latviešu valodā ir gan lasīt grāmatu, gan lasīt ogas. Lai būtu! Bet tagad izstāstīšu tev kādu situāciju Rīgas tramvajā. Stāvu, blakus man sēž un mani apspriež divas kundzes, līdz viena saka: „Jūs tak esat tas nēģerītis, kas runā latviski!” Saku: „Jā, kundze!” Mirkli vēlāk, kad eju izkāpt, kungs, kas stāv durvīs, nošņāc: „Nēģeris!”... Pēc tavas sejas izteiksmes redzu, ko tu domā! Tieši tā – viss ir atkarīgs no situācijas, no „konteksta”. 

 

Kādā valodā viņš „nošņāca”? 

Saprotu, ko tu domā! Atbildēšu – nicinošas piezīmes esmu saņēmis kā latviešu, tā krievu valodā, vienlīdz. Man vispār ir grūti saprast, kāpēc, runājot par cilvēku, jāuzsver, ka viņš ir afroamerikānis. Kāpēc saka – “es šodien darbojos kopā ar Jāni” un „es šodien darbojos kopā ar nēģeri” – nevis Džordžu?!

 

Raugi saprast – mums Latvijā nēģeris vienmēr bijis kaut kas mīļš, eksotisks...

Lūdzu, vairāk nekad nelieto vārdu eksotisks, runājot par cilvēku! Auglis var būt eksotisks, dzīvnieks... Starp citu, klausoties mūsu sarunas ierakstu, pievērs uzmanību, ka tu teici „melnais nēģeris”. Vai būtu arī „baltais nēģeris”? 

 

Starp šiem vārdiem, bija komats, ko tu “nedzirdēji.” Bet man tomēr šķiet nepareizi, ka no latviešu valodas jāizslēdz vārds nēģeris, kuŗam mūsu valodas semantikā nav ne mazākās sliktās pieskaņas. Esmu jautājusi Amerikas latviešiem – kā tad tagad lai saucam M. Ravēla „Nēģeru rapsodiju”, un neviens man neko jēdzīgu nav atbildējis. No tālas bērnības atceros, ka klausījos skaņuplati ar „Nēģeru šūpuļdziesmu”- „Ak, mans bērniņ, mans mazais nēģerpuisīt...”(Uzdziedu.) Tu tādu zini? 

Tagad zinu...

 

Atzīšos, biju sapratusi, ka Amerikā rasisma jautājumi ir daudzmaz atrisināti, ka problēmas starp „melnajiem” un „baltajiem” aizgājušas līdz ar tiem laikiem, kad plosījās kukluksklans. 

Šīs problēmas bija pierimušas laikā, kad astoņus gadus Amerikas prezidents bija Baraks Obama. Tagad tās atkal aktuālizējas. Rasisma izpausmes ir slēptas, tāpēc arī tās nepamani. Turklāt – tās „izlaida” ne jau jauni cilvēki, bet vecākās paaudzes, arī tie, kas mūsu vecumā. (Esmu dzimis 1959. gadā.) Un ko tas nozīmē? Vien to, ka šīs problēmas ir vienkārši „snaudušas”!

 

Šobrīd lasu Mišelas Obamas autobiografisko grāmatu, un arī tajā izlasu, kādas problēmas bijušas viņas ceļā uz spožo karjēru. Kā tev gāja?

Mans stāsts ir diezgan labs, bet skumjš. Bet es neesmu nekāds upuris, nē! Mani audzināja mamma viena pati, uzaugu nabadzīgā melno rajonā, īstenībā geto, bijām nabadzīgi, dzīvojām galvenokārt no valdības pabalstiem. Bet pretī mūsu mājai bija katoļu baznīca un skola, kuŗā es gāju. Mamma ļoti daudz strādāja, lai varētu par to samaksāt. Bet es slikti mācījos. Biju nolēmis kļūt par priesteri, vienu gadu nomācījos katoļu seminārā, bet arī tur man negāja labi, jo... vienkārši slikti mācījos. Pārgāju uz vidusskolu tai pašā Klīvlandē, kur arī tiku vien līdz otrajam semestrim. Teikšu godīgi, pats vien biju vainīgs, ka nemācījos kā pienākas. 

 

Nu, tas, ka pusaugu puikas slikti mācās, tiešām nav atkarīgs no ādas krāsas. Bet ko tu izmācījies, ar ko tu pelni naudu?

Latvijā esmu privātskolotājs – mācu angļu valodu. 

 

Un dziedi Latvijas spēcīgākajā vīru korī Gaudeamus pie Ivara Cinkusa. Jūs, melnādainie, jau nevarat iztikt bez dziedāšanas un dejošanas – gluži tāpat kā latvieši, vai ne? Tas mums ir kopīgs. Amerikas latviešu blūzmenis Teo Lilienfelds savulaik uz manu jautājumu, kā tas sanāk, ka latvieši tik labi izpilda blūzu, kas taču ir raksturīga melnādaino mūzika, atbildēja:„Tāpēc, ka mums ir kopīgas ciešanas!” To viņš teica pēc Latvijas Okupācijas mūzeja apmeklējuma. 

Atceros, kā Klīvlandē abi ar Ullu skatījāmies Dziesmu svētku ierakstus – man bija mute vaļā! Ko tādu redzēju pirmo reizi mūžā un teicu – kā es gribētu tur nokļūt! Tas bija 1993. gads, un tas nemaz nelikās tik reāli. Bet esmu jau piedalījies piecos Dziesmu svētkos! Korī Gaudeamus dziedu jau 21. sezonu, un tas tikai pateicoties Ivara neatlaidībai. Kad uzzināju, kas tas par kori, pavisam nobijos no tā augstā līmeņa. Bet Ivars ņēma un ievilka. (Starp citu – Ivars arī Džordžu „nokristījis” vārdā Juris Tērauds. – L. K.) 

 

Klīvlande jau ir tāds bagātīgs latviešu kultūras centrs, kur ir spēcīgas teātŗa, dziedāšanas un dejošanas tradicijas, spēcīga Koncertapvienība. Vai tur arī iesaistījies? 

Nē, bet satiku daudzus ļoti sirsnīgus latviešus, īpaši atceros Maiju Grendzi un viņas ģimeni. Un satiku arī „nedraudzīgus”, kas man nedeva roku. „Draudzīgie” teica: „Džordž, tā ir ar dažiem latviešiem!”

 

Vēlos uzsvērt – „dažiem”. Man ir nepatīkami dzirdēt pēdējā laikā Latvijā bieži izskanējušo apgalvojumu, ka latvieši ir rasisti. Piemēram, ārvalstu studenti saskaroties ar rasismu Latvijā. Tā taču nedrīkst vispārināt!

Nesen piedalījos zoom konferencē, ko rīkoja partija Attīstībai/Par, kuŗu es atbalstu. Tad sekoja komentāri, diemžēl – naidīgi. Es nedrīkstot runāt par rasismu Latvijā, jo tumšādaino cilvēku te neesot tik daudz, lai par to runātu. Vēl vairāk – lai es izbeidzot „meklēt” rasismu Latvijā un nemēģināt to “iedvest”. Tu gribi teikt: „Džordž, nav rasisma, jo es neesmu rasiste!” Es tev atbildēšu – un tomēr ir. 

 

„Labā vēsts” katrā ziņā ir tā, ka mēs par to runājam, ka dzīvojam līdzi tam, kas notiek tavā dzimtenē, neraugoties uz gana sarežģīto etniskās sadzīvošanas pieredzi savā zemē. Piebildīšu, ka tu taču esi Latvijas pavalstnieks. 

Esmu dubultpavalstnieks, 2017. gadā naturālizācijas ceļā ieguvu Latvijas pavalstniecību. 

 

TV intervijā tu teici rūgtus vārdus: „Amerikāņu sapnis nav par mums!”

Jā, mans sarūgtinājums ir ļoti, ļoti liels, mēs, afroamerikāņi taču esam nozīmīga Amerikas iedzīvotāju daļa. Ir briesmīgas šīs dedzināšanas, demolēšanas, protesti, kuŗos iesaistās arī krimināli elementi, neskatoties uz to, vai viņi melni vai balti. Bet te „labā vēsts” ir tā, ka kustībā pret rasismu, kas jau pārgājuši Amerikas robežas, iesaistās tik daudz balto, tik daudz jaunu cilvēku. Viņi ir ieraudzījuši to, ko iepriekš neredzēja. 

 

Kāda ir izeja?

Manuprāt, pirmām kārtām ir vajadzīgs spēcīgs, inteliģents līderis, kā pagājušā gadsimta 50. ̶  60. gados bija Martins Luters Kings, kā 27 gadu gaŗumā bija Nelsons Mandela. Viņi bija augsti intelektuāli cilvēki, kas rādīja pareizo ceļu šai cīņā, izslēdzot atriebību. Ir jābūt augstām garīgām vērtībām, lai stātos priekšgalā. Šobrīd tāda līdeŗa diemžēl nav.