Pie visa kā var pierast
, bet vai vajag?
14.02.2023
Nupat redakcija saņēma šādu vēstuli.
“Sveicināta, redakcija!
Man ik rītus pienāk ''kollektīvas'' ziņas no PBLA - esam abi ar Gunaru (Janovski – Red.) kaŗojuši pret šo vārdu mūsu latviešu valodā un vārdnīcās. Brīnos, ka mūsu tauta Latvijā, kas cietusi zem svešas varas, var vēl izrunāt šo vārdu bez rūgtuma mutē. Kur nu vēl rakstīt! Saviem grāmatu tulkojumiem lietoju vislabāko vārdnīcu, ar kādu esmu vispār strādājusi, - tā ir ''Latviešu-angļu vārdnīca'', 1998., izdevniecība “Avots”. Tur viena un tā pat nozīme vārdam ''kollektīvs'' ir arī vārdiem: kopiena un kopība. Vai nav skaistāk?
Arī man kā koristei, kuŗa piedalījās 1993. gada Dziesmu svētkos, ir daudz atmiņu, bet nekad neteikšu, ka esmu bijusi kādā kollektīvā. Vai tiešām esmu palikusi viena, kas pret šo vārdu kaŗo, it sevišķi, ja tas nav vajadzīgs?
P.S. Manai draudzenei Londonā ir stāsts par Ulmaņa ierašanos Daugavpils cietoksnī, kur viņas tēvs bija virsnieks un ģimene dzīvoja. Abām meitām bija uzdevums iet gājienā, lai sveiktu prezidentu. Vecākai māsai bija – mazajai par sirdsāpēm - uzdota puķu pasniegšana. Tāpēc māte viņai bija nopirkusi melnas laka kurpītes. Bet, uz parādi ejot, māte skatās, ka bērns klibo - vai kurpes sāpot? Nē, kāja sāpot! Tad nu nesīsim tās kurpes atpakaļ uz veikalu....Mazās atbilde: ''Pie visa kā var pierast!'' - To es draudzenei tagad - tuvu simtam- šad tad atgādinu. Vai tāpat mūsu tauta pieradusi ''pie kurpēm, kas kādreiz spieda''?
Ar cieņu, Sarmīte Janovskis-Ērenpreiss, Krikā, Lielbritanijā”
Pagājušajā mūsu laikraksta numurā bija publicēts mans komentārs ar nosaukumu “Štrunts par bitēm – ka tik medus!”. Atsauksmes, ko saņemu, liek domāt, ka tēma jāturpina. Cilvēki Latvijā un ārpus tiešām ir noraizējušies par to, cik necienīgi mēs paši izturamies pret savu valsts valodu. “Jau ierēdņi raksta tādus kalamburus, ka bez svešvārdu vārdnīcas nevar saprast, ziņās stāsta par fiskālo disciplīnu un fosilo kurināmo, par pārvaldes sistēmas operatora infrastruktūru un citiem brīnumiem, kas īstenībā ir lietas, kas attiecas uz visu mūsu parasto ikdienu un būtu mums jāsaprot. Bet grūti saprast, kas īsti mums jādara. Mēs, pensionāri, esam daudzmaz apguvuši digitālo sazināšanos, bez kuŗas nu vairs nekā, bet jāiemācās arī pilnīgi jauna vārdiskā sazināšanās, lai, tā teikt, ietu laikam līdzi. Baidos, ka tas rada arvien dziļāku plaisu starp mums, vienkāršo tautu, un valsts pārvaldes ierēdņiem, un brīžiem liekas, ka tas tiek darīts tīšām – lai mēs mazāk iedziļinātos. Būtu vismaz latviešu uzņēmēji savas firmas saukuši skanīgos latviešu vārdos, kādu mums netrūkst. bet nē – gribas “kā smalkāk”!” Kā man zināms, “Ezīša kofīšops” saimnieki ir latvieši!” raksta mūsu pastāvīgā lasītāja no Valmieras.
Nu, ko – “illustrācijai” Valsts Valodas centra aizkavējusies atbilde uz manis komentārā pieminēto vaicājumu. (Atbilde tapa apaļu diennakti un nesasniedza redakciju līdz tās slēgšanai. Asprātīgā kolēģe teica – “nu, tādu atbildi es arī divās diennaktīs nesagatavotu!” Tad nu lasiet!
“Labdien!
Atbildot uz jautājumu, vai kafejnīcas nosaukums “Ezīša Kofīšops” ir pieļaujams, Valsts valodas centrs informē, ka Valsts valodas likuma 18. panta otrā daļa noteic, ka Latvijas teritorijā dibināto iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, izņemot citos likumos noteiktos gadījumus.
Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta noteikumu Nr. 294 par iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumu un pasākumu nosaukumu veidošanu un lietošanu 11. punkts paredz, ka sabiedrisko organizāciju, privāto organizāciju un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumu rakstībā sabiedriski administratīvās uzraudzības ietvaros lietojami vienīgi latviešu valodas vai latīņu alfabēta burti. Nosaukumos nedrīkst lietot sabiedrisko tikumību aizskarošus vārdus un izteicienus.
Līdz ar to secinām, ka normatīvie akti netiek pārkāpti, taču no valodas kultūras viedokļa Valsts valodas centrs norāda, ka nosaukumi, kuros lietoti barbarismi vai tieši pārcēlumi no svešvalodām, neatbilst labam literārās valodas stilam un nevairo sabiedrībā izpratni par kvalitatīvu valodas vidi, tāpēc centrs aicina no tamlīdzīgu nosaukumu veidošanas izvairīties un meklēt citus veidus, kā radoši un interesanti nosaukt savus uzņēmumus.
Ar cieņu,
Valsts valodas centrs”.(Vai jāsaprot, ka tātad “kollektīvi” rakstīta atbilde un “kollektīvā” atbildība par šo izplūdušo saturu? – L.K.)
Tomēr nosūtīju pretim jautājumus, ko mums būtu svarīgi zināt – ko dara Valsts valodas inspekcija? Kā notiek valodas reidi? (Savulaik vienā tādā kopā ar inspektoru piedalījos!) Par ko tieši sastādīti pēdējie 10 protokoli un kādi bijuši sodi? Gaidīsim atbildes!
