PBLA loma Latvijas polītikas ietvarā: starp reālpolītiku un ideālpolītiku
Apskatīt komentārus (1)
18.10.2016
Runa PBLA jubilejas konferencē 2016. gada 5. oktobrī Rīgā
Kāpēc PBLA atzīmē savu 60 gadu jubileju Latvijā? Šo jautājumu man uzdeva augsti stāvoša Latvijas valsts amatpersona. Jautājums ir loģisks, jo PBLA dibināja ASV ar mērķi aizstāvēt Latvijas intereses ārzemēs. PBLA ir iespaidīgs sabiedroto tīkls mītņu zemēs. Tai ir prasme izmantot mītņu zemju polītiskos spēles noteikumus, kā arī panākumu pilna vēsture, kas vairo tās polītisko kapitālu un ietekmi. PBLA galvenā varas baze vai, angliski runājot, power base ir ārzemēs dzīvojošie latvieši, bez kuŗu financiāla atbalsta tā nevarētu darboties. Šo atziņu medaļas otrā pusē ir tikpat loģisks jautājums: vai PBLA ir polītiskā varas baze Latvijā?
Pasaulē dzīvojošie latvieši nekad nav bijuši un diez vai kādreiz būs tik polītiski vienoti, cik bija trimdas latvieši pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Šī homogēni saliedētā sabiedrība pilnvaroja PBLA runāt un darboties starptautiskajā apritē ne tikai visas trimdas sabiedrības, bet arī Latvijas vārdā, piešķirot tai polītiskas leģitimitātes statusu.
Neparedzētie aukstā kaŗa zvaigžņu satricinājumi ļāva Latvijas tautas vadītājiem prasmīgi izmantot labvēlīgos ģeopolītiskos apstāķļus, lai atjaunotu Latvijas neatkarību, kuras visaptverošo de iure atzīšanas ceļu bija bruģējusi PBLA.
1991. gada 21. augustā polītiskā trimda, Latvijas diaspora, šī vārda klasiskajā nozīmē tas ir, no dzimtenes vardarbīgi atrauta tautas dāļa, kuŗas mērķis ir atgriezties dzimtenē, pārvērtās par ārzemju vai tik padomnieciski apvainojošo klaidu latviešu diasporu. Pētnieki ir secinājuši, ka diasporas ir konkurējošu polītisko viedokļu lauks, kuŗām nav viena vienīga runasvīra vai pārstāvja. Šo nozīmīgo atziņu PBLA izjuta uz savas ādas, iesaistoties 5. Saeimas vēlēšanu aizkulisēs, kas sasniedza kulmināciju 1993. gada jūnija rītā, kad polītiski vienotā trimda atmodās kā partejiski sadalītā Pasaules latviešu kopiena.
Cēļā uz 5. Saeimas vēlēšanām PBLA gājā pilnā pārliecībā, ka tā joprojām runās visas trimdas vārdā un darbosies kā līdzvērtīga polītiskā partnere Latvijai tās valstiskās atjaunošanas darbā.
Kad es ierados Mellužos uz savu pirmo PBLA valdes sēdi 1993. gada februārī, kuŗu apsargāja Iekšlietu ministrijas drošībnieki ar kalašņikoviem rokās, daudzi priekšdarbi jau bija paveikti sēdes galvenajai tēmai kā PBLA piedalīsies 5. Saeimas vēlēšanās?
Izvēles bija trīs: PBLA pašai iet ar savu sarakstu uz vēlēšanam, solidāri pievienoties kādai partijai vai izklīst pa dažādiem sarakstiem. Atgādināšu, ka uz 5. Saeimu startēja 23 saraksti ar 1400 vārdiem, kuros bija iekļauti 49 kandidāti no trimdas.
Lai tie, kuŗi piedalījās ar mītu apaugušajā Jūrmalas sēdē, stāsta par tā saukto slepeno Latvijas Ceļa vienošanos ar PBLA vadību. Katrā ziņā 13. februārī topošā savienība LC sniedza paziņojumu presei, kuŗu parakstīja Andrejs Panteļējevs, Romāns Apsītis un PBLA valdes loceklis Andris Kadeģis. Tas skanēja šādi: 13. februārī uz konsultatīvu sanāksmi pulcējās saimnieciski un sabiedriski darbinieki no Latvijas un no trimdas. Domājot par plašas pēcvēlēšanu koalīcijas izveidošanu, tika uzsvērts, ka ir jābalstās uz tautā plaši pazīstamu poītiķu ciešu sadarbību ar trimdas latviešu ietekmīgākajiem pārstāvjiem Sanāksmē vienojās, ka valsts attīstība ir iespējama tikai ar pragmātiskas programmas iedzīvināšanu, kas sevī neiekļauj nedz kreisās, nedz galēji labējās polītikas sastāvdaļās.
Atskatoties uz PBLA vadošo personu balotēšanos LC sarakstā, var to saprast, jo PBLA vadība bija uzkrājusi ievērojamu polītisko kapitālu Latvijā, un viņiem tika solīts daudz. Kā man vēlāk atgādināja mans partijas biedrs, Artis Pabriks, Latvijas partijām bija vajadzīgi ar Rietumu demokratijas auru apgaroti cilvēki, kas padarīs tās pievilcīgākas vēlētājiem.
Daļa no PBLA valdes stingri, varētu pat teikt agresīvi iestājās par atbalstu tikai un vienīgi LC, kamēr citi, ieskaitot mani, argumentēja par oficiālu atbalstu vairākām partijām. Pēc karstām debatēm PBLA valde pieņēma kompromisa variantu, atbalstot LC, LTF, LNNK un ZS, bet izslēdzot Kristīgos demokratus, kuŗā balotējās trimdinieki, un TB, kurus atbalstīja trimdinieki. Šī deklarācija izraisīja daudz pretrunīgu vērtējumu.
Vēlēšanās LC ieguva 36 deputātu mandātus, ieskaitot septiņus trimdiniekus, skaitu, kurā neviena cita partija līdz šim nav atkārtojusi. Kopumā trimdiniekiem 5. Saeimā bija 18 mandātu, - arī vēsturiski neatkārtojies skaitlis.
Ja pirms 5. Saeimas vēlēšanām trimdai bija nostalģiski folkloriskas attiecības ar Latviju, tad ar šīm vēlēšanām trimdas ideālus sadragāja tā brīža reālpolītikas apziņa, ka Latvijas polītikā nekas nenotiek bez aprēķina. To apliecināja Valsts prezidenta vēlēšanas, kurās nepārprotami LC lika saprast, ka Valda Birkava apstiprināšana Ministru Prezidenta amatā tai ir izdevīgāka nekā valstsvīra cienīga Gunāra Meierovica ievēlēšana par Valsts prezidentu.
Kā Latvijas valdība, tā arī trimda gribēja atjaunot Latviju, bet uz atšķirīgiem pamatiem. Vieni uz apsūnojušajiem Ulmaņlaika laukakmeņiem, bet otri uz diskreditētās PSRS sapuvušajiem pāļiem. PBLA ir vienmēr gribējusi latviskāku, godprātīgāku un tiesiskāku Latviju nekā Latvijas polītiskā elite.
Ja daļa trimdas sabiedrību neapmierināja PBLA vadošo it kā sadošanās rokās ar bijušajiem komūnistiem, tad šo faktu prasmīgi izmantoja un turpina izmantot trimdai nelabvēlīgi spēki Latvijā, kas gūst mūsdienu raidījumos pat leģendāras atskaņas. Protams, vairāki no trimdas ievēlētajiem deputātiem arī izcēlās ar savu negodīgo attieksmi pret Saeimā iegūto mandātu.
Uzņemoties PBLA priekšsēdes amatu 1994. gada janvārī, man pirmie mēneši pagāja, atjaunojot uzticību organizācijai kā Latvijā, tā arī ārzemēs. Neraugoties uz to, ka jau 1994. gadā PBLA valde pieņēma vadlīnijas interešu konflikta novēršanai, vēl 1997. gadā žurnāliste Iveta Mediņa man uzdeva jautājumu: Kā jūs vērtējat ārzemju latviešu ienākšanu Latvijas polītikā? Kādēļ pēc 5. Saeimas ievēlēšanas tik strauji kritās viņu prestižs?
Pēc 5. Saeimas vēlēšanām es centos celt saprašanās tiltus starp Pasaules latviešiem, ieskaitot Sibirijā dzīvojošajiem tautiešiem, kuŗu vidū bija izveidojies ar aizspriedumiem un pārmetumu krāšņajiem dīglājiem apaudzis mūris, - par pārkrievošanos un neizpratni par dzīvi zem okupācijas varas, par lauztajiem solījumiem atgriezties Latvijā, kad tā būs brīva, par padomniecisku domāšanu un pamācošajiem toņiem.
PBLA valde bija apņēmības pilna lauzt izveidojušos trimdinieku stereotipus, tiekoties ar Latvijas ļaudīm lauku rajonos, jo, raugoties uz dzīvi caur Doma laukuma krodziņu logiem, tā izskatās pavisam citāda nekā rūpju nomāktajam Latvijas iedzīvotājam. Latvija nav tikai Disnejiska valsts ar dziedošiem un dejojošiem tautudēliem un meitām, bet gan vesels tautas kopums, kurš neizjūt tos labumus, ko neatkarība ir atnesusi.
Tieši tāpēc PBLA sešu gadu garumā financēja projektu ģimeņu garīgās veselības un stabīlitātes izaugsmei. Sākām arī sniegt nozīmīgu financiālu un dvēselisku atbalstu Okupācijas mūzeja izveidei un attīstībai.
PBLA visai pretrunīgais uznāciens uz Latvijas polītiskās skatuves nenozīmēja, ka mēs atsacījāmies no polītiskas darbības Latvijā. Mēs ātri vien nonācām pie šokējošas atziņas - ja agrāk PBLA aizstāvējā Latvijas intereses pasaulē, tad tagad mums bija jāaizstāv trimdas intereses Latvijā.
Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka PBLA sēdes netiek pārāk plaši afišētas presē. To 1997. gadā pēc sarunas ar laikrakstu izdevējiem man krasi apstiprināja Jāņi Ritenis un Muchs, sakot: Tautai Latvijā neinteresē nacionālpolītiski jautājumi, tai vienīgi interesē, kad tā tiks ārā no nabadzības. Viens žurnālists pat deklarēja, ka PBLA var būt laimīga, ka viņš nav rakstījis par sēdi, jo debates par r mīkstināšanu, Bangerska pārapbedīšanu un līdzīgiem jautājumiem izklausoties nenopietni.
Tas deva man ieganstu publicētos rakstos un intervijās PBLA vārdā veltīt sevišķi skarbus vārdus labas pārvaldības niknākajiem ienaidniekiem - korupucijas skandāliem, biežām valdību maiņām, lēnai reformu gaitai un Latvijas oligarchu lielai ietekmei uz Latvijas polītiku. Uz to man viens Latvijas Ministru prezidents laipni aizrādīja, ka jāmainās ir man, respektīvi PBLA, nevis viņiem!
Kaut arī mēs strādājam, lai celtu PBLA polītisko kapitālu, tomēr jāatzīst, ka mūsu polītiskā varas baze Latvijā dramatiski nepieauga un nav arī pieaugusi šodien. Neesam spējuši ietekmēt to polītisko kultūru, kas ar savām 18. valdībām balstās uz savējo kultu un kavē Latvijas ekonomisko izrāvienu.. Neesam arī spējuši sekmēt to labo valsts pārvaldību, kura ir tikpat nenotverama šodien, cik papardes zieds Jāņu naktī.
Vai varējām darīt ko citādi? Arī ja trimdas latvieši būtu masveidīgi ieplūduši kādā partijā un to, tā sakot, nolaupījuši, mums nebūtu nedz financiālo līdzekļu, nędz prasmes stāties pretī bijušo komūnistu varas monopolei un rūdītiem shemotājiem. Polītiskā reālitāte ir tā, ka mums, trimdas latviešiem, kas ienāca Latvijas polītikā, vienkārši pietrūka kritiskās masas, - tā varas pamata, kas mums tik labi nostrādāja mītņu zemēs. Latvijā mēs vienkārši nebijām un neesam savējie.
PBLA vairāk vai mazāk ir bijusi Latvijas polītiskās elites ķīlniece, kuŗas rezolūcijām neseko parlamenta kontrolēta izpildvaras rīcība. Ja polītiski esam ko panākuši, tas ir tāpēc, ka tas arī ir kalpojis polītiskās elites mērķim, piemēram, uzņemšana NATO. Jāsecina, ka PBLA polītiskās ietekmes koeficients Latvijā balstās uz to, cik tās uzstādījumi sakrīt vai nesakrīt ar Latvijas polītiskās elites interesēm.
Diasporas optimisti uzskata diasporu kā izmantojamu resursu valsts ekonomikas attīstībai. Diasporas pesimisti pieļauj, ka spēcīgas diasporas izkropļo nacionālas intereses un rada vēl lielāku ekonomisko nevienlīdzību savā izcelsmes zemē.
Cienījamie konferences dalībnieki!
Es redzu ziloni istabā, kuru ne visi, šķiet, redzam. Manuprāt, strauji augošā Pasaules latviešu kopiena ir mūsu tautas traģēdija, nevis kaut kas, par ko priecāties. Nevis spēcīga Pasaules latviešu kopiena nodrošīnās Latvijas dzīvotspēju, bet gan pašpārliecināta un pārtikusi tauta Latvijā!
PBLA nevajadzētu piedalīties tajā liekulības tirgū par globālā latvieša nozīmi Latvijas attīstībai, kas aizēno problēmas būtību - kā apturēt latviešu noplūdi no Latvijas. Vienalga, kā to rēķinām, viņi IR zaudējums valstij, un, jo vieglāk būt latvietim ārzemēs, jo grūtāk atgriezties Latvijā!
Kopš Pasaules latviešu kopienas, nesaukšu to par diasporu, paplašināšanās, ir jāņem vērā, ka polītiskais dialogs ar Latviju nenotiek tikai caur PBLA prizmu, bet gan, izmantojot sociālos tīklus un dažādu organizāciju tiešos sakarus ar Latviju. PBLA pārstāv tos, zem 5% Pasaules latviešus, kuri piedalās Saeimas vēlēšanās, sūta savus bērnus latviešu sestdienas skolās vai darbojas organizētā latviešu sabiedrībā.
PBLA izaicinājums ir iejūgt to, polītiskās ietekmes enerģiju, kas virmo Pasaules latviešu kopienā, lai iekustinātu Latvijas polītiskajā ledājā iesaldētās reformas, bez kurām Latvija nekad nekļūs par sesto Ziemeļvalsti.
Ja mēs ticam Latvijas līderu apgalvojumiem, ka 370 000 lielā Pasaules latviešu kopiena ir integrēta Latvijas polītiskās nācijas sastāvdaļa, tad PBLA vajag rosināt grozījumus Satversmē, lai nozīmētu šai kopienai sešas vietas Saeimā, jo tā ir vismaz viena Latgale bez polītiskas pārstāvniecības Saeimā!
Un, ja mēs domājam, ka stindzinošas nepiekāpības vietā ir vajadzīga harmonizēta Latvijas polītiskā kultūra, tad iesaku pārveidot nogurušo PBLA balvu par PBLA Polītiskās drosmes balvu, kas, atdarinot prezidenta Kenedija balvu, tiek pasniegta polītiķim vai polītiķu grupai, kuŗa riskē ar savu karjeru, ejot pret partijas lēmumiem, lai sekmētu tautas kopējo labumu.
Kaut gan Pasaules latviešu kopiena uzrunā Latvijas polītiku daudz dažādās balsīs, PBLA vēl arvien ir ideālpolītikas sirdsapziņa Latvijā, kur tās balsij ir jābūt polītiski principiālai un uzstājīgi skaļai visu mūsu neatlaidīgajā cīņā par Latviju kā vienlīdzīgu iespēju zemi visiem latviešiem.
