Pašmāju dārgumi un svešzemju pērles Rīgas Opernamā
Apskatīt komentārus (0)
14.07.2020
Pie mūsu Opernama greznojas liels un optimistisks uzraksts Tiksimies drīz! Ko tas konkrēti nozīmē?
To, ka tiksimies drīz jau 2. septembrī atsākam sezonu ar baleta Gulbju ezers izrādēm, kas nenotika aprīlī. Bet pamazām jau atsākam darbību jūlijā 10. datumā Mežaparka Zaļajā teātrī izskanēja Raimonda Bramaņa, Michaila Čulpajeva un Juŗa Vizbuļa Tenoru trio. Arrideverci Roma, bet 17. jūlijā koncertā Cantando u amando skanēs Astora Pjacollas mūzika un mecosoprāna Ilonas Bageles balss. Vēl gaidām precīzus norādījumus par to, cik skatītāju septembrī varēs atrasties Opernama zālē, ceram, ka vismaz 500 vienā izrādē, līdz ar ko plānosim baleta izrādes. Bet, piemēram, trīs pianistu Osokinu koncerts, kas bija paredzēts šā gada 6. aprīlī, ir pārcelts uz nākamā gada 3. maiju ņemot vērā arī mākslinieku plānus.
5. novembrī apritēs pirmais gads jūsu jaunajā Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēža amatā. Neapskaužams sākums, bet ar kādiem mērķiem stājāties amatā, ko paspējāt izdarīt, ko nākas atlikt?
Protams, galvenajās līnijās izrādes jau bija saplānotas, manis plānotā sezona īstenībā sāksies tad, kad būs apritējis gads. Bet paspēju uz repertuāra izrādēm uzaicināt trīs viesdiriģentus Keriju Vilsoni no Amerikas, ungāru Pēteru Halāšu un Patriku Lange no Vācijas. Tas arī iezīmē manu iecerēto virzienu, kādā biju plānojis strādāt. Proti, daudzpusīgs piedāvājums publikai un māksliniekiem, tajā ietverot citzemju režisoru, diriģentu un solistu piedalīšanos. Mans priekštecis amatā, komponists Zigmars Liepiņš galveno akcentu lika uz mūsu pašu režisoriem un māksliniekiem, es šo loku paplašināšu, taču neaizmirstot savējos, darbs būs arī latviešu komponistiem, režisoriem un dziedātājiem.
Manis plānotā pirmizrāde Verdi Simons Bokanegra paredzēta 27. novembrī. Jaunajā sezonā būs arī Rosīni Pelnrušķīte abas izrādes Latvijā pirmoreiz. Pelnrušķītei piesaistīta kanadiešu izcelsmes komanda, kas dzīvo Itālijā Reno Dusse un Andre Barbe. Operai Simons Bokanegra režisors būs Stīvens Lauless (Lawles), scenogrāfs Leslijs Traverss. Hendeļa Rinaldo iestudējumam jau diezgan cieši sarunāts slavenais meksikāņu tenors Rolando Viljasons, kas Rīgā būs režisora ampluā. Savlaik kopā dziedājām Cīriches operā, un es labi iepazinu viņa fantazijas lidojumu. Savukārt Simonu Bokanegru pats, būdams gluži jauns dziedātājs, dziedāju Ženēvas operā. Jāteic, šī ir viena no manām vismīļākajām Verdi operām, piebilstot, ka pēdējos 20 gadus esmu dziedājis vācu operas. Varu teikt, ka ar Simonu Bokanegru kabatā ierados LNO. Un brīnos, kāpēc ne šis Verdi darbs, ne Pelnrušķīte līdz šim Latvijā nav tikuši iestudēti. Atbildot uz jūsu jautājumu vēl plašāk uzskatu, ka jāpiedāvā kaut kas nebijis vai gluži jauns, nevis vairākkārtīgi iestudētas operas. Tas būs labs magnēts publikai un interesanti māksliniekiem. Un vēl būs operas Toska atjaunojums, kur aicināta soprāns Krasimira Stojanova, kas dziedājusi vai visos pasaulslavenajos opernamos, kā arī meksikāņu tenors Rodrigo Viello.
Un nu par latviešu operām. Jūsu plānos ir Jāņa Kalniņa Hamlets. Beidzot!
Esmu patiesi iepriecināts, ka šo manu priekšlikumu pieņēma! Domājot par latviešu operu iestudējumiem, tā bija mana izvēle numur viens. Ar Hamletu man saistās arī gluži emocionālas atmiņas, jo operas otro cēlienu es dziedāju, vēl būdams Latvijas Mūzikas akadēmijas, tolaik Konservātorijas, students. Turklāt kopā ar lielmeistaru Pēteri Grāveli. Kopš tā laika esmu domājis, kāpēc Kalniņa Hamlets neatgriežas un neatgriežas uz mūsu Baltā nama skatuves?! Domāju, pavisam necerot, ka kļūšu par Operas valdes priekšsēdi...
Nav jau tā, ka Kalniņa Hamlets nebūtu atgriezies 2004. gadā, atzīmējot komponista simtgadi, Bauskas pilsdrupās notika brīvdabas izrāde, kuŗas režisors bija (arī Līgatnes zēns tāpat kā jūs!) Guntis Gailītis, diriģēja Viesturs Gailis.
Visu cieņu! Taču brīvdabas izrādes notiek reizi, divas. Operas izrāde ar kostīmiem, gaismām, scēnografiju tomēr ir kas cits, un to Kalniņa darbs ir pelnījis.
Kas būs režisors, kas veidos scēnografiju un kostīmus? Kad dosimies uz pirmizrādi?
Ievērojot šābrīža nenoteikto situāciju, teikšu tā pirmizrāde plānota 2022. gada janvārī. Režisore Kristīne Vuss, latviešu režisore, kas veiksmīgi darbojusies Vācijas teātros, bet Latvijas publika viņu atcerēsies no Hendeļa Alčīnas un Mocarta Dona Žuana. Man likās svarīgi uzaicināt latviešu režisori, jo, lai gan Šekspīra sižets, opera tiek dziedāta latviešu valodā (paša komponista librets!). Scēnografiju uzticēsim Andrim Eglītim, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājam. Esmu redzējis viņa lieldarbus un sapratis, ka šī estētika man ir ļoti tuva. Vienlaikus dodot iespēju izpausties pašmāju māksliniekam. Kostīmu māksliniece būs Kristīne Pasternaka, pie diriģenta pults LNO galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Par solistiem un lomu izpildītājiem gan vēl nevaicājiet, 4. augustā atsāksies mēģinājumi, tad arī sāksim lemt.
Atbalstu Hamleta iestudējumam ir apliecinājusi arī Ņujorkas operas ģilde. Atminēsimies, ka Bruno Skultes Vilkaču mantiniece 2011. gadā varēja notikt, tikai pateicoties šai organizācijai. Varu iedomāties, cik gandarīti par Jāņa Kalniņa operas iestudējumu ir, piemēram, mūsu, latviešu, mūzikas vēstneši pasaulē Dace Aperāne un Andrejs Jansons, kuŗš allaž piesauc čechu piemēru ik nedēļu Prāgā skan kāda viņu nacionālā opera...
Mēs tiešām esam bezgala priecīgi un pateicīgi par šo solīto atbalstu. Un atceramies arī, ka kopš Vilkaču mantinieces iestudējuma esam turpinājuši saņemt Ņujorkas latviešu atbalstu, piemēram, iegādājoties mūzikas instrumentus Operas orķestrim. Mūsu sadarbība neapšaubāmi stiprinās ne vien LNO saikni ar Ģildi, bet ar visu ārzemju latviešu sabiedrību, kas vienmēr, visos laikos ir bijusi liels atbalsts kultūrai. Runājot par latviešu oriģināloperas likteni, protams, esam domājuši, arī uzrunājuši mūsu komponistus ar aicinājumu radīt jaundarbus. Bet jāsaprot, ka jauna opera top ne ātrāk kā pāris gados. Un tam ir vajadzīgs atbalsts stipendijas, Kultūrkapitāla fonda vai Kultūras ministrijas piešķīrumi, jo operu neraksta no darba brīvajā laikā. Nestrādās arī tāds libretu konkurss, kā aizvadītā gadsimta sākumā ir citi laiki un citas temas. Komponistam jāuzrunā libretists, un abu saiknei ir jābalstās pārdomātā nepieciešamībā.
Te vietā pieminēt, ka pirmās latviešu nacionālās operas Alfrēda Kalniņa Baņutas simtgade nule, 29. maijā, tomēr netika atzīmēta...
Šis laiks daudzviet ieviesa savas korrekcijas... Katrā ziņā Baņutas, kā ikvienas nacionālās operas simtgade bija pelnījusi atzīmēšanu, vismaz koncertuzvedumu, ja nu gluži ne atkārtotu iestudējumu.
Par latviešu operu iestudējumiem gan jāatzīst, ka to mūžs nav ilgs. Ja raugāmies laika nogrieznī no pieminētās Vilkaču mantinieces, līdz šodienai bijuši vien daži, tostarp Artūra Maskata Valentīna un Ērika Ešenvalda Iemūrētie, jā, un vēl Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju, par šī iestudējuma skatuves likteni agri spriest. Iepriekšējiem diviem tas nebija ļoti labvēlīgs... Kas, jūsuprāt, vajadzīgs, lai mūsu operas stabili noturētos repertuārā?
Pirmām kārtām, manuprāt, ‒ ieinteresēt mūsu pašu izcilos, pasaulslavenos solistus tajās dziedāt. Ja latviešu operā dziedātu Elīna Garanča, Marina Rebeka, Kristīne Opalais, Aleksandrs Antoņenko... tad taču nāktu kā vietējā, tā starptautiskā publika, vai ne? Par to pārliecinājos, strādājot Vīnes operā, kur intendanta polītika bija jo mazāk pazīstama opera, jo pazīstamāki solisti. Protams, Vīnes operas budžets ļauj nesalīdzināmi plašākas iespējas nekā mūsējais, bet virziens ir tas pats. Un vēl kuŗš mūsu solists, kam piedāvā lomas pasaules opernamos, gan lai būtu ar mieru mācīties lokālu lomu, ko nodziedās vien dažas reizes? Turklāt mēģinājumu process, kas ilgst no četrām līdz sešām nedēļām, un lomu diezin vai nāksies dziedāt ārpus Latvijas... Arī publiku nevar piesaistīt, vien balstoties uz nacionālpatriotiskiem apsvērumiem.
Vai, ņemot vērā jūsu plašo pieredzi pasaulē, varat teikt, ka operas publika noveco?
Latvijā redzu ļoti daudz jaunu cilvēku. Šveicē galvenokārt baltas galvas.
Vīnes operā vēroju, ka parteŗa rindās tiešām baltas galvas, bet augstāk tomēr daudz jauniešu.
Un tūristu. Ņemiet vērā, ka, piemēram, operu pirmizrādes ir dārgs prieks, tā tomēr ir arī sociālo tikšanos un prestiža lieta, kas ir gluži normāli. Jaunie, kas klausās stāvvietās, vēlāk droši vien pārsēdīsies parteŗa rindās, jo viņi būs sapratuši, kādu emocionālo pārdzīvojumu sniedz mūzika, būs iepazinuši un iemīlējuši operu. Eiropā tas ir saknēs, opera ir eiropiešu kultūras sastāvdaļa. Latvieši vispār ir mūzikāla tauta, vai ikvienā ģimenē vismaz kāds dzied korī, spēlē kādu mūzikas instrumentu, ir gājis mūzikas skolā.
Jūs darbojaties arī Rīgas Vāgnera biedrībā, un nu, pateicoties bijušā premjerministra Māŗa Gaiļa iniciātīvai, privātās partnerības kārtā tiek atjaunots Vecrīgas slavenais Vāgnera nams.
Jā, šī iniciātīva virzās pareizā virzienā lai Rīga atkal atgūtu vietu pasaules kartē starp Vāgnera pilsētām. Ļoti vēlos, lai Latvija līdzinātos Austrijai kā kultūras zeme atpazīstamība pasaulē galu galā ir arī saistīta ar naudu. Un vēl ļoti vēlos, lai ik dienu ziņu raidījumu izskaņā vēstītu ne vien par sportu, bet arī par mūsu sasniegumiem mūzikas jomā, un ne tikai populārās mūzikas jomā.
Visbeidzot Latvijas karstais jautājums jūsu viedoklis par topošo akustisko koncertzāli?
Mani izbrīna fakts, ka daudzi sāk uztraukties par to, ka... nav bijis diskusiju! Vai tiešām 14 gadi bijis par maz, lai izdiskutētu? Kādai polītiskajai partijai tas nācis kā jaunums? Noliksim nu malā polītiskās ambīcijas un atstāsim šo jautājumu kultūras ekspertu ziņā! Vieta Elizabetes ielā 2 man liekas ideāla, ja vēl turklāt tas ir valsts pārvaldīts zemesgabals. Katrā ziņā es priecājos par atrasto iespēju.
Ja arī jūs vēlaties ziedot operas Hamlets iestudējumam, to var ar kreditkarti www.lnogasv.org vai, rakstot čekus uz Latvian National Opera Guild, Inc. vārda un sūtot uz c/o Māris Lapiņš, 29 East Gate. Manhasset, NY 11030-3423 .
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
