Par polītisko korektumu
08.09.2020
Šo rakstu iedvesmoja dažu lasītāju reakcija uz manām publikācijām laikrakstos Latvijas Avīze un Laiks un Brīvā Latvija, kuŗās es pieskāros Black Lives Matter temai. Lai saprastu, kāpēc Melno dzīvības ir svarīgas, patiesībā nav jādzīvo Amerikā. Vergu tirdzniecība un pati verdzība tās ir vienas no traģiskākajām lappusēm Eiropas un Amerikas vēsturē, tas zināms visiem un visur. Grūtāk ir izprast, kāpēc Amerikā šodien kritiku izpelnās cilvēki, kuŗi uzdrošinās apgalvot, ka Visas dzīvības ir svarīgas (All Lives Matter). Proti, ka tas neesot polītiski korekti. Patlaban notiekošais liecina par divām lietām. Pirmkārt, polītkorektums nav atraujams no vēstures un kultūras, no tautas piedzīvotā pagātnē un šodien, arī no cilvēku mentālitātes. To zināt, saprast un izjust pilnībā var tikai vietējie. Otrkārt, neraugoties uz to, ka jau labu laiku dzīvojam vizuālu tēlu laikmetā, visspilgtāk polītkorektums izpaužas tieši valodā. Iespējams, tāpēc, ka pateiktu un jo sevišķi rakstītu vārdu, kā saka, neizravēsi. It īpaši gadījumos, ja lieta nonāk tiesā.
Esmu nodzīvojis jau 60 gadus. Tātad pusi sava mūža pavadījis padomju režīmā, pusi- brīvā Latvijā. Daudz kas piedzīvots tai, to skaitā arī polītkorektuma (un ar to saistītās valodas) maiņas. Tāpēc atļaušos uzrādīt dažus piemērus no Latvijas ikdienas dzīves, kas dažam labam Amerikā, Kanadā vai Anglijā dzimušam un uzaugušam latvietim var izrādīties nesaprotami un dīvaini. Sāksim ar vārdu “melnais”. Kad es gāju skolā, tumšādainos Āfrikas izcelsmes cilvēkus dēvēja par nēģeriem. Tas bija neitrāls, pieklājīgs vārds. Savukārt “melnais” bija lamu vārds, bet par tādu dīvainu konstrukciju kā “afroamerikānis” neviens vēl nebija dzirdējis. Padomju skolā mums mācīja, ka Amerikā, lai pazemotu vergu pēctečus, viņus joprojām dēvējot par “melnajiem”. Kāpēc “melnais” Padomju Savienībā bija slikts vārds? Jo šajā vārdā ikdienā krievu valodā apsaukāja musulmaņu tautu pārstāvjus no Vidusāzijas, Azerbaidžānas un Ziemeļkaukaza. Patiesībā to dara vēl šodien. Tagad Latvijā mēs zinām, ka Rietumu pasaulē (un Latvija sevi pie tās pieskaita) cilvēkus ar melnu ādas krāsu nedrīkst saukt par “nēģeriem”. Un tomēr vismaz mana paaudze, izrunājot vārdu “melnais”, joprojām jūtas mazliet neērti.
Vēl viens piemērs vārds čigāni. Jau gadus divdesmit Latvijā to publiski izvairās lietot jāsaka un jāraksta romi. Bet vārdam čigāns latviešu valodā nekad nav bijusi slikta pieskaņa! Iespējams, šeit mums ir darīšana gan ar pašu čigānu nostāju (viņu organizācijas Latvijā aizstāv vārdu romi), gan Vācijas (un tātad Eiropas) ietekmi. Jo vārds Zigeuner Vācijā asociējas ar holokostu un koncentrācijas nometnēm. Tikmēr Latvijā vārds romi daudziem jau sāk jaukt galvu. Izaugusi paaudze, kas uzskata ‒ čigāni jeb romi nāk no Rumānijas. Kaut gan patiesība ir tāda, ka Rumānijas kaimiņvalstīs Ungārijā, Slovakijā un Bulgārijā, procentuāli rēķinot, čigānu ir pat vairāk.
Cits piemērs ‒ žīdi. Krievu valodas ietekmes dēļ no “polītiski korektās” latviešu valodas jau drīz pēc kara pazuda vārds “žīds”, to aizstāja vārds “ebrējs”. Jo krieviski vārdam “žīds” ir negātīva, aizskaroša nozīme. Tā sakņojas vairāk nekā simt gadus vecā pagātnē un asociējas ar žīdu grautiņiem, tā saucamajiem “pogromiem”, kas bija ierasta lieta Krievijas un Ukrainas miestiņos. Tas būtu interesantas izpētes jautājums – kāpēc, piemēram, lietuviešu un ukraiņu valodās vārds “žīds” tomēr palika un tiek lietots joprojām? Un kur pazuda termins “Mozus ticīgie”, ko plaši lietoja pirmskaŗa Latvijā? Mana pieredze gan liecina, ka arī padomju laikos latvieši un paši vietējie žīdi (jeb ebrēji) pret vārdu “žīds” izturējās dabiski, bez polītiskas pieskaņas. Žurnālists Mavriks Vulfsons (kuŗš pirmais uzdrošinājās pateikt vārdu “okupācija”) esot teicis ‒ es esmu viens kārtīgs latviešu žīds. 1980. to gadu vidū es, būdams jauns Latvijas universitātes Fizikas un matēmatikas fakultātes pasniedzējs, kopā ar krievvalodīgu studentu grupu vienu mēnesi strādāju kolchozā. Bijām izmitināti kādā Vidzemes mazpilsētā. Studentu vidū bija arī kāds ebrēeju jauneklis, kuŗš bija iepaticies kolchoza ēdnīcas saimniecei, dūšīgai latviešu sievai. Viņa to uzrunāja “mans žīdiņš” un vienmēr pamanījās uzlikt puisim lielāko cūkgaļas karbonādes gabalu, kuŗu Mozus ticīgais ar gardu muti notiesāja. Nevienam no mums, pašu “žīdiņu” ieskaitot, tas nelikās aizskaroši. Šodien daudz kas ir mainījies. Nav vairs ne kolchoza, ne obligātā studentu darba septembrī. Diezin, vai saimniece atļautos tik sulīgi un reizē dabiski izteikties. Nav vairs kolchoza ēdnīcas ar cūkas karbonādēm un kotletēm. Starp citu, polītkorektums ienesis izmaiņas arī Latvijas ēdienkartēs. Blakus cūkgaļai obligāti atradīsies arī vista un pāris veģetāri, dažviet pat vegānu virtuves ēdieni. Un arī Rīgā pie ēstuvēm jau parādās uzraksti “halāl”, signalizējot, ka šeit tiek pasniegta pēc islāma ticības prasībām sagatavota gaļa.
Patiesībā mēs, latvieši, esam “polītkorekta” tauta. Dzīvojot tautu, reliģiju, pat civīlizāciju krustcelēs mēs gluži instinktīvi jūtam, ko kuŗrā brīdī drīkst un ko nedrīkst teikt. Bieži tas ticis darīts, lai glābtu savu ādu, it īpaši padomju un vācu okupāciju laikos. Bet vēl biežāk ‒ lai neaizvainotu līdzcilvēku. Un tikai vienu reizi savā vēsturē mēs, manuprāt, esam pamatīgi nošāvuši greizi. Proti ‒ izvēloties vārdu “nepilsonis”. Gan latviešu, gan krievu valodās tam ir izteikti negātīva nokrāsa. Izskaidrojams slēpjas valodu struktūrā, priedēklī “ne”, kas izsaka noliegumu. Uz to strādā Krievijas propaganda, asociējot vārdu “nepilsonis” ar vārdu “necilvēks”. Ja savulaik mēs būtu bijuši gudrāki un tālredzīgāki, tad vārda “nepilsonis” vietā būtu izvēlējušies, piemēram, terminu “pastāvīgais iedzīvotājs”. Tiesiskā ziņā nekas nemainītos, toties skanētu pavisam citādi, pozitīvi un pievilcīgi. Īpaši jau tādēļ, ka Eiropas Savienības (tātad arī Latvijas) pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšana Krievijā ir visai iekārojama un prestiža lieta.
Un tagad viens kuriozs piemērs, kā vēstures kontekstā var mainīties vārdu simboliskā jēga. Laikā, ka bruka Padomju Savienība un Latvija cīnījās par neatkarību, no padomju imperijas aizstāvjiem varēja dzirdēt pārmetumus ‒ ko jūs darāt, jūsu tēvi un vectēvi, varonīgie sarkanie latviešu strēlnieki, nosargāja padomju varu, izglāba Ļeņinu! Jūs nododat savus senčus! Pagājuši trīsdesmit gadi. Tagad Krievijas imperijas idejas aizstāvji, kuŗi nožēlo Padomju Savienības sabrukumu, mums pārmet ‒ jūs, latvieši, esat noziedznieku, sarkano latviešu strēlnieku pēcteči, jūsu vectēvi izglāba Ļeņinu, nosargāja padomju varu un sagrāva cara impēriju! Revolūcija tika taisīta uz latviešu durkļiem un žīdu smadzenēm, un mēs, krievi esam cietēji. Tiec nu gudrs!
