Par migrantiem
Apskatīt komentārus (2)
02.06.2015
Eiropā dzīvojošie Brīvās Latvijas lasītāji visticamāk zina, savukārt Amerikā dzīvojošie Laika lasītāji varbūt nezina, ka pēdējā laikā Eiropas Savienība ir sākusi risināt jautājumu par to, ko iesākt ar tām nebeidzamajām bēgļu straumēm, kas it īpaši pēdējā laikā ir centušās šķērsot Vidusjūru, lai tikai iekļūtu Eiropā. Droši vien visi kaut ko par to ir lasījuši, televīzijā redzējuši. Amerikā dzīvojošajiem analogs būs tā dēvētie laivu cilvēki, kādi savulaik tāpat centās nokļūt no Kubas Floridā. Gan toreiz, gan arī tagad bieži vien cilvēki sasēž pagalam nedrošās un pārpildītās laivās, reizēm pat plostos, un ļoti daudzi no viņiem iet bojā jūras viļņos. Jūra ir barga, tā nepiedod cilvēkiem, kuŗi rīkojušies muļķīgi un bezatbildīgi pret savu dzīvību.
Protams, bēgļiem no Tuvajiem Austrumiem un Afrikas nekādas īstas nav. Viņi ir spiesti maksāt bargu naudu starpniekiem, kuŗi sola drošu ceļu pāri jūrai, bet jo bieži ar visu naudu pazūd. Visbiežāk tā notiek Lībijā, valstī, kuŗā patlaban valda liels chaoss. Cerēt, ka policija palīdzēs, pagaidām ir visnotaļ naīvi.
Savulaik Italija izmantoja savus jūras spēkus, lai bēgļu laivas pārtvertu Vidusjūrā un pagrieztu atpakaļ, kaut gan cilvēktiesību aktīvisti par to bija sašutuši, jo ne jau no labas dzīves cilvēki mēģināja aizmukt. Rezultātā patvērumu Eiropā meklējuši vairāk nekā pusmiljons cilvēku no dažādām pasaules malām, bet it īpaši no minētajām territorijām.
Protams, uzņemt tik milzīgu skaitu cilvēku ir sarežģīti ikvienai valstij. Tieši tāpēc, ka vairākums pašreizējo bēgļu nonāk tieši Italijā (jo tā un it īpaši tai piederošā Lampedūzas sala Afrikas krastiem ir vistuvāk), Eiropas Savienība ir nolēmusi 40 tūkstošus apstiprinātu bēgļu sadalīt pa ES dalībvalstīm pēc kvotu principa, tātad proporcionāli katras valsts iedzīvotāju skaitam. Kamēr rakstu šo komentāru, vēl nav nolemts, vai šīs kvotas būs obligātas vai brīvprātīgas. Ja tās būs brīvprātīgas, tad šis kvotu plāns ir nolemts neveiksmei, jo vairākas valstis, Latviju ieskaitot, ir noraidošas.
Iemesli šādai attieksmei ir dažādi. Pirmkārt, Latvijā ir cilvēki, kuŗi uzskata, ka Otrā pasaules kaŗa laikā un pēc tam mūsu valstī ieplūdis ļoti liels skaits migrantu no citām PSRS daļām, turklāt ievācoties dzīvokļos, kuŗus bija pametuši mūsu pašu bēgļi, vai arī tādos, no kuŗiem pamatiedzīvotāji tika deportēti uz Sibiriju. PSRS industriālizācijas kontekstā Latvijā tika celtas dažādas ražotnes, tām bija vajadzīgi strādnieki. Vēl jāatceras, ka Rīga PSRS laikā bija Sarkanās armijas Ziemeļrietumu apgabala centrs, arī militārpersonu te bija papilnam. Tātad ir rūgta pieredze un vairāk bēgļu un migrantu mūsu zemē nav vajadzīgs.
Manuprāt, šis arguments neiztur kritiku. Migrācija PSRS laikā notika okupācijas kontekstā, nebija ne kripatiņas brīvprātīguma.
Atsevišķi polītiķi ir izteikušies, ka arī patlaban Latvija uzņem pietiekami daudz bēgļu, piemēram, žurnālistus no Krievijas, kuŗiem Putina totālitārajā valstī savu darbu darīt ir kļuvis pagalam bīstami. Arī tie, kuŗi mūsu valstī pērk īpašumus, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, varbūt var tikt uzskatīti par bēgļiem no Kremļa patvaļas. Ja situācija Ukrainā saasināsies tālāk, iespējama arī bēgļu plūsma no turienes, lai arī starp mums un Ukrainu ir Lietuva un Baltkrievija.
Taču te nonākam pie fakta, ka, runājot par bēgļiem no mūspuses, vienlaikus noraidot bēgļus no citurienes, bēgļus šķirojam, un nav runa tikai par ģeografiskiem un ģeopolītiskiem iemesliem. Starp citu - cilvēki no Eritrejas vai Somālijas ir tumšādaini. Baidos, ka noraidošās attieksmes pamatā bieži vien vienkārši ir rasisms. Pagājušajā nedēļā laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze žurnāliste Elita Veidemane rakstīja par melnām priekšpilsētām Stokholmā, kuŗas viņai uzdzenot trīsas, vēl rakstot, atliek vien iedomāties, kas notiks ar Rīgu un Latviju, ja valsts piekritīs uzņemt bēgļus. Acīmredzot doma tāda, ka tādā gadījumā arī Rīga varētu kļūt par melnu pilsētu. Turklāt Veidemanes rakstītais vēl ir salīdzinoši maigs, ja to salīdzinām ar kādreizējās Igaunijas ārlietu ministres Kristīnes Ojulandes paziņojums, ka Eiropai vispār vajag bloķēt visus bēgļus pēc kārtas, jo šodien es kā baltais cilvēks jūtu, ka baltā rase ir briesmās.
Šādi paziņojumi tiešām nepatīkami pārsteidz. Nav jau tā, ka Eiropas Savienība uz mūsu valsti vai Igauniju grasītos sūtīt tūkstošiem bēgļu, patlaban runa varētu būt par pāris simt dvēselēm. Tumšādainu cilvēku Latvijā ir ļoti, ļoti maz. Viens no viņiem ir mans labs draugs Džordžs, viņš ir tumšādains cilvēks no Amerikas, kuŗš universitātē satika meiteni Ulu no Latvijas, kuŗa arī tur studēja. Viņi saskatījās, iemīlējās un apprecējās un, kad Ulai bija laiks braukt mājās, jaunais vīrs viņai atbrauca līdz. Viņiem ir divi bērni, kas iet latviešu skolās, pats Džordžs runā nevainojamā latviešu valodā, dzied vīru korī Gaudeamus. Un bieži vien man ir stāstījis par attieksmi, ar kādu viņam un viņa bērniem ir jāsaskaras teju vai katru dienu. Nicīgi skatieni, nepieklājīgas replikas. Meklējot darbu, latviski runājošais Džordžs pa telefonu visu sarunā, bet ierodoties attiecīgajā birojā, piepeši izrādās, ka darba vietas vairs nav...
Latvijas dziedātāja Aminata Savadogo pirms pāris nedēļām Eirovīzijas dziesmu konkursā ieguva augsto sesto vietu. Tā vietā, lai par to priecātos, tīmeklī latvieši rakstīja ļoti nepiedienīgus komentārus. Aminatai Savadogo tēvs ir no Burkinafaso. Arī Aminata runā nevainojamā latviešu valodā.
Bēgļi un migranti mūsdienās ir jproblēma daudzviet pasaulē, arī manā dzimtajā Amerikā par to tiek lauzti šķēpi. Taču, domājot par ES bēgļu programmu, manuprāt, tomēr jāatceras tas, ka latvieši ir tauta, kuŗa bēgļu gaitās ir devusies daudzkārt, cerot uz pretimnākšanu un to arī saņemot. Arī tie Anglijā, Īrijā vai citur. Tam nu būtu jābūt par iemeslu sapratnei, ka bēgļa statusam apstiprināti cilvēki vienkārši meklē vietu, kur dzīvot mierā. Latvijā ir basketbola komandas, kas bez tumšādainiem spēlētājiem, lielākoties no Amerikas, nemaz nebūtu tādas, kādas ir. Par šiem cilvēkiem neviens nekurnē, vismaz spēļu laikā nē. Nedomāju, ka vēl pāris simt cilvēku dēļ Latvija vai latviešu tauta sabruktu.
