Mēģinot saprast Indiju
11.12.2023
Novembra nogalē man izdevās atkal ieraudzīt Indiju. Esmu bijis šajā zemē arī agrāk, pie tam vairākas reizes, izbraukājis krustu šķērsu, no Radžastānas tuksnešiem valsts ziemeļos līdz tropiskajam Keralas štatam pašos dienvidos. Pēdējā reize, kad gatavojos doties uz Indiju, bija 2020. gada marts. Diemžēl Covid-19 pandēmija šiem nodomiem pārvilka svītru. Šoreiz apmeklēju vien Keralu, kur valda mūžīga vasara. Plus 32 grādi dienā, 25 naktī, ūdens temperatūra okeānā - 29 grādi. Keralu apdzīvo malajali, 40 miljonus liela dravīdu rases tauta. Ticīgie - hindu, kristieši un musulmaņi. Neesmu no tiem, kuru saista muzeji, arhitektūra vai dabas rezervāti. Manuprāt, pats interesantākais ceļojumā ir iepazīt vietējos cilvēkus. Mēģināt saprast viņu domas, sapņus, gaumi, politiskos uzskatus. Lai iepazītu kādu zemi, esot jāredz trīs lietas - tirgus, krogs un ateja. Es vēl piebilstu- arī kapsēta. Dažos Indijas reģionos kapsētas gan ir liels retums. Jo hindu reliģijai piederīgie tiek nevis guldīti zemē, bet gan kremēti. Parasti tas notiek šim nolūkam paredzētās, publikai pieejamās vietās. Varbūt pats lielākais kultūršoks, ko rietumnieki piedzīvo Indijā, ir atklātā kremācija. Nāve, kas izlikta publiskai apskatei. Ar Indiju ir tā - tā vai nu patīk, vai nepatīk. Šī zeme nevienu neatstāj vienaldzīgu. Mani vērojumi liecina, ka no cilvēkiem, kuri reiz pabijuši Indijā, ap 80 % tā ir pat ļoti patikusi, savukārt 20 % saka - nekad vairs! Elle un Indija!
Kas tad šodien ceļo uz Indiju? Ir grupu tūristi, kuri nopērk ceļojumu kopā ar atpūtu okeāna krastā. Viss saplānots, ne par ko nav jāuztraucas. Piemērots tiem, kuriem ir nauda, bet trūkst laika. Vēl citi, pie kuriem piederu arī es, ceļo uz savu roku- paši plāno maršrutus, pērk biļetes, meklē viesnīcas. Tas prasa laiku un enerģiju, bet, iznāk lētāk un, manuprāt, arī interesantāk. Ir tādi, kuri Indijā pārlaiž Eiropas ziemu - četrus, pat piecus mēnešus. Pieticīga, bet gluži pieklājīga dzīve, viesnīca plus ēdiens, izmaksā ap 20- 30 ASV dolārus dienā. Pārziemotāji nereti aizraujas ar jogu, garīguma meklējumiem un netradicionālo medicīnu - ajūrvēdu. Man gan šķiet, ka šie hobiji vismaz daļēji skaidrojami ar garlaicību, ar neko nedarīšanu. Jo cik tad ilgi var gulēt pludmalē, lasīt romānus un šausmināties, cik Stokholmā vai Berlīnē patlaban auksti? Bet vēl daži sajūk ar Indiju. Ar latviešiem, vispār cilvēkiem no Austrumeiropas, tas gadās visai reti. Parasti nojūk rietumnieki. Piemēram, jaunieši, kuri izauguši kādas Rietumu metropoles sterilajā vidē. Nonākot Indijas smaržu, garšu, krāsu, skaņu, reliģiju haosā un šķietamās brīvības gaisotnē, dažiem smadzenēs notiek kaut kas līdzīgs klikšķim. Savos Indijas ceļojumos esmu redzējis rietumniekus, kuri sevi pilnīgi iznīcinājuši ar narkotikām un alkoholu- staigājoši, trīcoši skeleti. Esmu sastapis puišus, kuri, ģērbušies oranžajās svētceļnieku drānās, mēnešiem ilgi klejo līdzi ubagojošajiem mūkiem. Tā gan ir māžošanās, jo hinduisma reliģiju nav iespējams pieņemt, tajā var tikai piedzimt. Dīvainas pārvērtības dažkārt notiek ar jaunām meitenēm, kuras Indijā kļūst par karojošām veģetārietēm, pat vegānēm. Bet nav iespējams mēnešiem ilgi iztikt tikai ar rīsiem un augļiem - tas var beigties ar sabojātu veselību. Tad jau labāk nobaudīt karija mērcē sautētu vistu vai zivi, virsū uzdzerot glāzi vietējā Kingfisher alus!
Mani Indijā saista tās eksotiskā virtuve. Vai jūs esat veģetārietis? - viens no parastākajiem jautājumiem, ko indietis uzdod ārzemniekam pēc tam, kad noskaidrota izcelsmes valsts, reliģiskā piederība un ģimenes stāvoklis. Indietim tā ir ļoti svarīga informācija, kas par jums pasaka vairāk nekā sīka biogrāfija. Ēdiena ziņā indieši ir ļoti izvēlīgi. Šo rūpju pamatā nav veselības apsvērumi, bet gan bailes aptraipīties, sabojāt reliģisko karmu un izredzes pārdzimt augstākā kastā. Ēšanas ierobežojumiem ir vairākas stingrības pakāpes. Piramīdas pašā apakšā atrodas kristieši, arī daudzi nepieskaramie jeb ārpus kastām esošie indieši, kuri ēd visu, netīro cūkgaļu ieskaitot. Vairumā Indijas štatu ir aizliegts nogalināt svēto dzīvnieku - govi, par to draud kriminālatbildība, tāpēc vietējiem musulmaņiem atliek vien mieloties ar aitas, kazas vai bifeļa gaļu. Nākamās stingrības pakāpes ir sekojošas- ja nu gaļa, tad tikai vista (ko daudzi indieši patiesībā neuzskata par īstu gaļu), tad - zivis un, visbeidzot, atļautas tikai olas. Augstākā kasta hindu sabiedrības hierarhijā, bramīni, uzturā lieto tikai dārzeņus, augļus un piena produktus. Uzraksti Pure Veg uz restorānu izkārtnēm nozīmē, ka šeit nekad nav tikusi ienesta gaļa un olas, ar šiem produktiem nav saskārušies katli, naži un pavāru rokas. Bet pastāv vēl ekstrēmāks veģetārisms - džainu virtuve. Džaini, kas ir hinduismam tuva reliģiska minoritāte (vien daži miljoni milzīgajā valstī), dzīvo izkliedēti, tāpēc gandrīz katrā lielākā pilsētā var pamanīt ēstuves ar uzrakstiem Jain Food. Tā ir virtuve ne tikai bez gaļas, olām un piena produktiem - arī bez ķiplokiem, sīpoliem, kartupeļiem, burkāniem, bietēm vai redīsiem. Izraujot no zemes sīpolu vai burkānu, augs tiek nogalināts, ko džainu ticība aizliedz. Bet tikumi mainās arī Indijā. Gaļas patēriņš valstī gadu no gada aug. Iemesli ir vairāki - labklājības pieaugums, arī straujā musulmaņu kopienas palielināšanās. Turklāt cilvēki tik daudz vairs nerūpējoties par savu karmu kā agrāk.
Viens no jautājumiem, ko neklājas uzdot indietim - kāda ir viņa kasta. Hindu sabiedrība iedalās četrās kastās, no kurām pati augstākā ir bramīni - priesteru, birokrātu, tiesnešu kasta. Ne obligāti valdnieki un bagātnieki, bet zinoši cilvēki gan. Indietis bez bramīna nevar iztikt, tāpat kā katolis bez sava priestera. Senajā indoeiropiešu pirmvalodā sanskritā, ko modernajā Indijā pārvalda vien priesteri, vārdam brāmaņa (bramīns) ir līdzība ar latviešu vārdu bramanis, kas apzīmē lepnu, lielīgu, pašapzinīgu cilvēku. Vēl viena līdzība starp sanskritu un baltu valodām. Vai bramīnu var atšķirt no pārējiem indiešiem? Principā jā, jo bramīnu vīrieši visu mūžu nēsā pār plecu pārmestu svēto auklu. Šodien Indijā pieņemti likumi, kas cenšas mazināt nevienlīdzību kastu starpā. Īpaša pozitīvās diskriminācijas politika rezervē vietas administrācijā un augstkolās tā saucamajiem nepieskaramajiem, ārpus kastu sistēmas esošiem indiešiem. Viņu skaits valstī ir ap 300 miljonu, vismaz piecas reizes vairāk nekā bramīnu. Ik pa laikam Indijā notiek nemieri, kuros nepieskaramie prasa lielākas privilēģijas. Parasti konflikti kastu starpā ir visai ikdienišķi. Piemēram - strīds par ciema dīķa izmantošanu, par tiesībām tajā mazgāties un smelt ūdeni dzeršanai. Augstāko kastu draudu dēļ nepieskaramie spiesti doties uz kilometriem tālu, tikai viņiem paredzētu ūdenkrātuvi.
Dažreiz kastu attiecības kļūst gluži vai komiskas. Karību jūras salā Trinidadā dzimušais indiešu rakstnieks Naipols, kura darbi tulkoti arī latviski, savās 1990. gadā izdotajās ceļojumu piezīmēs Indija: miljoniem dumpju (India: A Million Mutinies Now) apraksta problēmas, ar kurām nācies saskarties no apkārtējās pasaules noslēgta bramīnu kvartāla iemītniekiem Indijas dienvidu metropolē Madrasā, tagad pārdevētā par Čennaju. Iekārtodamies pilsētā, šie laucinieki nebija padomājuši par pavisam vienkāršu lietu- kurš tīrīs viņu atejas? Jo nepieskaramo, kurš paredzēts šādiem darbiem, taču nevar ielaist bramīnu teritorijā! Saskaņā ar ortodoksālā hinduisma mācību pat saskarsme ar nepieskaramā ēnu nozīmē aptraipīšanos! Problēma visdrīzāk tika atrisināta, nolīgstot netīrajam darbam kādu kristieti vai musulmani. Tradicionālajos Indijas laukos šāda situācija nevarēja rasties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dabiskās darīšanas tur kārto brīvā dabā. Un turpina kārtot- šajā valstī simtiem miljoni cilvēku, dabas saukti (nature calls, kā Indijā šādos gadījumos mēdz teikt), ikdienā dodas uz krūmiem vai okeāna krastu. Indijas laikrakstos dažkārt var ieraudzīt fotogrāfijas, kurās politiķi lepni atklāj jaunu sabiedrisko tualeti. Vēl viens apliecinājums tam, ka, par spīti globalizācijai, dzīve uz šīs planētas joprojām ir tik dažāda. Bet tieši tas padara to interesantu un apceļošanas vērtu.
