Liepāja darbos un sirdī
01.12.2020
Novembŗī pēdējā ir Andrejdiena. Zināma robežšķirtne latviskajā kalendārā, kas iezīmē veļu laika beigas un ziemas sākumu, kad var sākt iet čigānos vai noņemties ar bluķa vilkšanu. Bet cilvēkam, par kuŗu stāstīšu, šī diena ir jo sevišķi zīmīga, jo Andrejs Migla tajā svin ne tikai vārdadienu, bet arī dzimšanas dienu. Šogad astoņdesmito.
Teātŗa un radioteātŗa režisors, rakstnieks, kuŗš kopā ar līdzautoru Valdi Rūmnieku sarakstījis vēsturiskos romānus par dzejnieku Aleksandru Čaku (”Čaks”, 2011), par tēlnieku Kārli Zāli (”Trīs zvaigznes”, 2014), romantiski patriotisko sāgu par seno kuršu dzīvi ”Kuršu vikingi” (1997).
Andreja Miglas dzīvesstāstā īpaša vieta ir Liepājai.No pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidus vairāk nekā desmit gadus bijis Liepājas teātŗa režisors, tad pēc vairākiem gadu desmitiem atgriezies vēju pilsētā uz pastāvīgu dzīvi un nodevies savas pilsētas vēstures apcerēšanai. Nu jau patstāvīgi, bez līdzautora sarakstījis Liepājas vēstures nozīmīgiem notikumiem veltītu romānu diloģiju „Dzintara stars”(2018) un ”Brīvības stars”(2019), kas vēsturiskā precīzitātē tēlo notikumus simt gadus tālā pagātnē, atklājot līdz šim plašākam lasītāju lokam nezināmus faktus, dažādu sabiedrības slāņu noskaņojumu vēsturisko pārmaiņu posmā. Pēc būtības šī diloģija ir ne vien pētnieciski rūpīgs faktu izzināšanas rezultāts, bet arī mīlestības dziesma Liepājai un liepājniekiem. Par Liepājas kultūras dzīvi stāsta grāmata ”Kurzemes spraunās atštaukas” (2017), savukārt šovasar nāca klajā ”Mūsu Liepājas kursiņš” par Lietuvas pilsētā Klaipēdā skolotajiem aktieŗiem, kam šoruden profesionālā darbā uz Liepājas teātŗa skatuves apritēja desmit gadu jubileja.
Andrej, tu esi dzimis Zemgalē, nepilna gada vecumā līdz ar māti ceļojis uz Sibiriju, pēc atgriešanās mācījies Rīgā…
...un savulaik kaŗadienestā veselu gadu kalpojis Karakuma tuksnesī
Pēc mācībām Konservātorijā režijas kursā, kuŗu pēdējos divus gadus vadīja Eduards Smiļģis, bet tu, gados visjaunākais students, biji kursa vecākais, darba gaitas tevi aizveda uz Liepājas teātri. Tagad atkal esi Liepājā.
Te dzīvo mans dēls ar ģimeni, mani trīs mazbērni. Esmu priecīgs, ka te es varu paildzināt savu radošo darbību. Kad vācu materiālus romānam par Kārli Zāli, arvien ielāgoju visu, kas attiecas uz Liepāju, ar Čaka gaitām tāpat. Līdz ar to aina par vēstures notikumiem un sabiedrības noskaņojumu izveidojās stipri pilnīga. Mēs redzam, ka te no laika gala ir bijusi rosīga tirdznieciskā un kultūras dzīve, Liepājā arvien bijusi rosīga inteliģence. Ko esmu savācis, uzzinājis un romānu diloģijā ielicis, tā ir mana bagāža, mana bagātība. Grāmatās teksts papildināts arī ar kartēm, fotografijām, ”Brīvības starā” bez visām citām illustrācijām ir visu liepājnieku Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieŗu fotografijas.
Par Liepāju taču varētu vēl daudz ko rakstīt!
Protams! Taču, lai rakstītu, dažreiz vajadzīgas arī dusmas. Nu kā lai nedusmojas, ka par Latvijā vecāko teātri valsts neatkarības pirmajā posmā nekas mūsdienu pētniecības prasībām atbilstošs nav tapis! Par Liepājas teātri ir atmiņas Tijai Bangai, Emmai Ezeriņai, Emīlijai Bērziņai, Ēvaldam Valteram, vēl daudziem citiem, bet aptveroša pētījuma nav. Teiksim godīgi – sociāldemokrāte Otīlija Muceniece savulaik Ekšteinam viņa dibināto teātri atņēma, darbojās te, līdz viņai pateica ”paldies”. Teātris nīkuļoja, līdz dakteris Ekšteins nodibināja opereti un operu, Ulmaņa laikā to apvienoja ar drāmatisko trupu, un sākās teātŗa ziedu laiki.
Tavā pieredzē jau arī ir epizodes, kas spilgti atblāzmo Liepājas teātŗa vēstures lappuses.
Kad vēl studiju gados es šeit iestudēju savu diplomdarba izrādi, mans kursabiedrs Pauls Putniņš vērtēšanai nodeva savu iestudējumu – lugu „Rīsa grauds”. Eksaminācijas komisiju vadīja Alfrēds Amtmanis Briedītis. Kad visi gāja pusdienās, Briedītis mani paņēma pie rokas: ”Iesim, pastaigāsimies!” Ejam pāri tiltam, viņam sāpēja kāja, bija grūti paiet, bet ved mani rādīt, kur pirms 55 gadiem vecajā teātrī sācis savas skatuves gaitas. Sirds vilka atpakaļ uz jaunības vietām. Daudz ko stāstīja, protams, vajadzēja to visu pierakstīt, bet es jau toreiz nedomāju, ka man nāksies strādāt Liepājā.
Citreiz, kad jau biju galvenais režisors, vasaras atvaļinājuma laikā atbrauc Aleksandrs Viļumanis, seniors. Satiekamies, es viņu sagaidu pie teātŗa, meistars uzkāpj uz skatuves, kaut ko padzied. Tad ilgi staigājām pa pilsētu. Pateica man lielu paldies, jo bija atbraucis atvadīties no savas pirmās skatuves.
Dažiem skatuves grandiem man ir izdevies sagādāt patiesa gandarījuma brīžus. Tā bija ar visu mīlēto aktrisi Antu Klinti. Kad stājos Teātŗa fakultātē, viņa man palīdzēja sagatavot eksāmenam fabulas priekšnesumu. Jau strādāju Liepājas teātrī, galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks bija iestudējis Skroderdienas Silmačos, kas īsti vairs nevilka publiku. Ierosināju, ka mēs varētu uzaicināt Pindacīšas lomā viesoties Antu Klinti. Viņa atbrauca uz savu dzimto pilsētu, nospēlēja izrādi pārpildītā skatītāju zālē, saņēma sajūsmas pilnus aplausus un ziedu klēpjus, bija patiesi laimīga. Aktrises skatuves mūžs tuvojās izskaņai, savukārt es jutos atdevis viņai seno parādu.
Studiju laikā nereti draugu pulkā viesojāmies Solitūdē pie laikabiedra Mārtiņa Vērdiņa. Tad nevarējām vien noklausīties viņa tēva, raksturkomiķa Mārtiņa Vērdiņa piedzīvojumu stāstos. Šos skaistos brīžus atcerējies, ierosināju Mūrniekam uzaicināt Mārtiņu Vērdiņu, vecāko, uz Liepāju mūzikālajā komēdijā Zilo ezeru zemē, kur viņa loma bija komisks kolchoznieks Krišs. Kas tā bija par izrādi! Tādās reizēs jau viss ansamblis spēlē uzmanīgi, saasināti, spilgti. Smiekli un ovācijas! Bet Rīgas ciemiņam patiess gandarījums.
Ir zīmīgi, ka taviem romāniem bijusi plaša atbalss sabiedrībā.
Pirms vairākiem gadiem radās doma Grobiņā, Skābārža kalnā, skolēnu publikai atdzīvināt seno kuršu tautas sapulces ainu, kuŗā pāri zobenam tiek vests baltais likteņzirgs. Tāda epizode ir romānā ”Kuršu vikingi”. Rīkojāmies kopā ar vietējā mūzeja direktoru un manu kolēģi Jāni Dreiblatu, virs galvām plīvoja treji karogi – Eiropas, Latvijas un Grobiņas. Jaunieši ir sapulcējušies, Dreiblats ved pavadā likteņzirgu, debesis paveras un spožs saules stars apmirdz visus trīs karogus. Es tajā mirklī pa īstam sajutu, ka dzīvoju brīvā Latvijā un ka svētība mums nāk no augšas. Pēc šīs reizes Grobiņā ik gadus jauniešiem rīkoja Vikingu svētkus, kuŗos neiztrūkstoša bija epizode ar likteņzirgu. Tas vien norāda, ka romāns dzīvo.
Romānā „Trīs zvaigznes” lasām par tēlnieka Kārļa Zāles mūža gaitu.
Atmodas laikā Liepājā ārkārtīgi enerģiski un iedvesmoti darbojās mans kursabiedrs, aktieris Kuplais Jānītis. Viņš bija viens no Tautas frontes līderiem. Un tautas kustība panāca, ka pilsētā kanālmalā Kārļa Zāles vārdā nosauca laukumu, panāca arī to, ka par liepājnieku naudu izsludina konkursu Zāles piemineklim. Tas notika 1989. gadā. Konkursā uzvarēja tēlnieks Bruno Strautiņš.
Kāpēc to stāstu? Vācot materiālu romānam par Zāli, mums, abiem autoriem, vajag detaļas. Es lūdzu Bruno Strautiņam konsultāciju par tēlniecību, par konkrētu darbošanos, veidojot skulptūru, par atsevišķām niansēm. Sēžam un runājam, līdz es iejautājos: ”Kāds liktenis jūsu veidotajam Zāles piemineklim?”- ”Tas ir tepat, darbnīcā.”- ”Bet kāpēc ne Liepājā?” Atbilde bija, ka liepājnieki katru gadu braucot, apskatot, un tā tas paliek… Tad palīdzēja žurnāliste Sarmīte Pujēna ar rakstu – kā tas var būt – mums ir Zāles laukums, bet Zāles pieminekļa Liepājā nav. Kad par pilsētas domes priekšsēdi nāca Jānis Vilnītis, skulptūru atveda uz Liepāju. Tagad baltā marmorā kaltais Zāle stāv pilsētas mūzeja pagalmā un gaida, kad viņa laukumā būs tam labiekārtota vieta. Cerēsim, ka tas neprasīs vairākus gadus, jau tā viss process ir pārāk ieildzis.
Tev nācies pielikt roku arī pie rakstnieka liepājnieka Egona Līva literārās prēmijas Krasta ļaudis nodibināšanas.
Es vēl nebiju pārcēlies uz dzīvi Liepājā, kad rakstnieku vidē sākām cilāt ideju par Līva literāro prēmiju. Mums ir Pastariņa prēmija, Blaumaņa, Aspazijas, Veidenbauma u.c. prēmijas. Bet marīnistiem prēmijas nav. Egons Līvs bija izcils marīnists, viņa jūras braucēju raksturi un veco kapteiņu likteņi ir ļoti nozīmīga latviešu prozas daļa.
Lai kur griezāmies ar šo ideju, atbilde bija vien naudas nav. Laimīgā kārtā par Egona Līva piemiņas balvas idejas kaislīgu aizstāvi pieslēdzās rakstnieks Ēriks Hānbergs, viņš devās pie toreizējā pilsētas galvas Ulda Seska ar vēstījumu sabiedrībā ir nobriedusi prasība pēc īpašas literārās balvas darbiem par jūras tematiku. Nauda atradās. Un nu jau desmito gadu tiek piešķirta prēmija Krasta ļaudis. ( 2020. gadā to saņēma valodniece Benita Laumane un prozas autore Jana Egle G.S.)
Visjaunākā grāmata veltīta Liepājas teātŗa aktieŗiem, kuŗi šoruden uzsāka savu vienpadsmito darba sezonu.
Jā, tie ir sešpadsmit jauni aktieŗi, kas skoloti „ārzemēs” – Lietuvā, Klaipēdas universitātē. Šobrīd teātrī strādā piecpadsmit, viņi veido ansambļa kodolu, strādā aizrautīgi un atdevīgi. Desmit gadu laikā viņi teātrim ir bijuši ļoti vajadzīgi, ir uzkrāta zināma pieredze, nospēlēts daudz lomu, var droši teikt – ar viņiem saistīta Liepājas teātra radošā atdzimšana. Tāpēc bija svarīgi dokumentēt katra aktieŗa radošā ceļa savdabību, arī to vēsturisko situāciju, kuŗā teātris un Liepājas pilsētas dome uzņēmās atbildību par pārdrošo pedagoģisko eksperimentu. Jau šobrīd redzam, ka eksperiments ir izdevies. Bez šiem aktieŗiem Liepājas teātris vairs nav iedomājams. Bet pārējo varat izlasīt grāmatā „Mūsu Klaipēdas kursiņš”.
Pie kāda jauna darba tagad saistās domas?
Vācu materiālus par 1934. gadu Liepājā.
Jubilejā jānovēl - lai veicas īstenot vēl daudz radošo nodomu!
