Lepoties ne tikai ar kultūru un vidi, bet arī ar valsti
Apskatīt komentārus (0)
08.08.2017
Piezīmes no Eiropas latviešu kongresa.
Darbs, kuŗu līdz šim ieguldījušas un turpina ieguldīt diasporas latviešu organizācijas pasaulē, lai nepazaudētu piederību latvietībai, saglabātu valodu un dzīvo kultūras mantojumu, patiešām ir milzīgs. Līdz šim nebija nācies piedalīties lielajos Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA), Amerikas latviešu apvienības (ALA), Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vai citu organziāciju rīkotajos pasākumos. Protams, sapratu, ka vajadzīgs daudz uzņēmības un spara, lai lielā valstī vai pat kādā pasaules daļā pulcētu latviešus vienkopus, turklāt organizētu arī kultūras vai kādas citas norises. Kā žurnāliste vērojot pirmo Eiropas Latviešu kongresu, tā pa īstam apjautu, kāds milzu darbs un pacietība ieguldīta, lai sasauktu kopā gandrīz trīs simtus cilvēku. Jā, šādos pasākumos piedalās cilvēki, kuriem nav vienalga, kas notiek ar Latviju un latviešiem, tomēr arī viņiem ir darbā jānokārto brīvas dienas, jāmēro tāls ceļš un ne vienmēr viņi saņem nedalītu atbalstu un izpratni no savām vietējām organizācijām.
Nevienam no kongresa dalībniekiem, ar kuŗiem runāju tā norises laikā, nebija šaubu, vai vajadzēja tajā piedalīties. Viņuprāt, mazākais, ko kongresā varēja iegūt, iepazīties ar citiem, atrast jaunus draugus un dalīties pieredzē, kā organizēt latviešu biedrību darbu savā pilsētā, kā pārvarēt nesaskaņas, ja tādas rodas, un galu galā gūt prieku un enerģiju turpmākajam darbam.
Elīza Kauliņa, Nīderlande, studente, studē polītikas analīzi Hāgā, nodibinājusi Nīderlandes Latviešu studentu biedrību.
Mūsu biedrība nodarbosies ar latviešu jauniešu lietām Nīderlandē, jo valstī ir vairāk nekā 800 jauniešu no Latvijas. Ik gadu daudzi studijas pabeidz un aizbrauc, bet statistika liecina, ka no jauna Nīderlandē iebrauc aptuveni 600 Latvijas jauniešu. Jaunieši ir dinamiska diasporas grupa, tādēļ tā ir visai specifiska, jo viņi nav braukuši ar mērķi palikt, bet gan pirmām kārtām iegūt izglītību un vēl nezina, kur dzīvos un strādās pēc tam.
Piedalos kongresā, lai saprastu, kā es varu mēģināt palīdzēt studentiem, no vienas puses, piedāvājot tās iespējas, kuŗas Latvijā jau pastāv, un, no otras puses, informēt par to, ko dara citu valstu diasporas Eiropā, palīdzēt atrast sadarbības partnerus. Un vēlos arī iemācīties, kā to visu darīt, jo diasporas organizācijām ir pieredze, no kuŗas varu mācīties. Ideja ir veidot latviešu jauniešu tīklu Eiropā, saistīt ar studentiem Latvijā, saprast, ar kādām problēmām viņi sastopas, kā tās palīdzēt risināt. Savā ziņā studenti ir tāds hot topics, kvalificēts darbaspēks, par kuŗu ir liela interese.
Studenti ir tie, ar kuŗiem visās valstīs saista ekonomiku un pilsonību nākotnē un redzu, ka citām diasporas organizācijām ir liela interese par to, ko dara studenti. Gribu arī sacīt, ka Latvija līdz šim nav mēģinājusi saprast un novērtēt Eiropas latviešu studentus kā nākotnes resursu. Visi it kā teorētiski saprot, ka vajadzētu, lai studenti iesaistās, jo viņiem, studējot ārzemēs, nav ko zaudēt, viņi ir tie, kuri, redzot problēmas, var atklāti pateikt, ka karalis ir kails. Studenti ir atvērtāki jaunām idejām, jo, pieņemot kaut ko jaunu, viņi neriskē ar to, ka līdzšinējā dzīve var sabrukt. Man ir liels prieks, jo vismaz visās tajās diskusijās, kuŗās piedalījos, ir liela interese par jauniešu viedokli un par to, kas mēs esam un ko mēs gribam. Jaunieši, dzirdot skaistus un pareizus vārdus, var atklāti pajautāt kāpēc man tas ir vajadzīgs? Uz šo jautājumu arī man nācies daudzas reizes atbildēt, dibinot biedrību. Ar ideālismu vien nepietiek, jo studentiem jāmaksā mācību maksa, jādzīvo un viņi grib saprast, kāpēc viņiem vēl būtu jāmaksā biedru nauda.
Biedrība var palīdzēt viņiem attīstīties, pieaicināt ekspertus, dot to, kas viņiem vajadzīgs, un viņi uzzināja, ka tas viņiem noder. Šajā kongresā es, piemēram, gribu atrast cilvēkus, kuŗus uzaicināt pie mums, lai uzzinātu viņu pieredzi, to, kas mums noderēs. Kongresā esmu ieguvusi ļoti daudz informācijas, kuŗa man noderēs kaut vai par to, kā Latvijā strādā NVO, vēl citas lietas, jo mūsu grupa Latvijā strādāja jau labu laiku pirms kongresa. Kā organizācijas vadītāja esmu daudz ieguvusi. Protams, ir bijušas arī kādas vilšanās, jo neesmu gatava piekrist visam, ko man saka, bet tas jau ir normāli. Jebkurā gadījumā ieguvumu man ir daudz.
Ilze Atardo, Italija, diriģente un mūzikas skolotāja, itaļu un Šveices itaļu biedrība ALISI (ASSOCIAZIONE LETTONE IN ITALIA E SVIZZERA ITALIA NA) pārstāve. Precējusies ar itali, Italijā dzīvo 2 gadus.
Šobrīd esmu pilna laika brīvprātīgā ar mūziku saistītās lietās. Kongresā piedalos, jo pārstāvu savu biedrību un vēlos satikt citus latviešus no Italijas, jo Italijā vēl nav izdevies daudzus satikt un iepazīties. Kongresa dienas bijušas ļoti vērtīgas, jo nebijām tikušies ar tiem, kuŗi ir šaipus Alpiem ELA biedri esam tikai kopš pavasara. Ļoti noderēja visa informācija, ko ieguvu darba grupās, diskusijās, priekšlasījumos, jo tas ļāva saprast, ka ne mums vienīgajiem (biedrībai) ir kādas problēmas. Mūsu pamatproblēma ir motivācija gan pieaugušajiem, gan bērniem nezaudēt piederības sajūtu, būt latviešos un palikt latviešos, kā sacīja Latvijas vēstnieks Zviedrijā. Man ir izdevies caur sociālajiem tīkliem savest kopā septiņas latvietes no Ziemeļitalijas, kuŗām ir bērni un kuŗām Milāna ar biedrību ir pārāk tālu. Kongress ir stiprinājis kopā būšanas sajūtu.
Ilze Paegle, Šveice, dziedātāja un mūziķe ar klasisko izglītību, Strasbūras, Freiburgas un Bāzeles latviešu diasporas ģimeņu koŗa diriģente; dzīves draugs Šveices italis, tādēļ Šveicē dzīvo jau gandrīz astoņus gadus.
Vadu dažādus mūzikālus projektus, un pirms nepilna gada aktīvi cilvēki apvienojās korī Trejzemīte Dziesmu svētkiem un tagad īsā laikā jāiemācās visas dziesmas, un cerams, ka kvalificēsimies Dziesmu svētkiem Latvijā. No kongresa galvenokārt gaidīju kontaktus, un to pārpārēm esmu ieguvusi. Gribēju arī saprast, kas ir kas un kurš ko dara, kuŗam var vaicāt pēc padoma. Līdz šim vairāk esmu darbojusies profesionālās mūzikas vidē, ne diasporas skoliņu un amatieru vidē, tādēļ man daudzas lietas nebija zināmas. Kongress ir brīnišķīga ideja, un, ja nākamgad vai aiznākamgad atkal būs kongress, noteikti piedalīšos.
Jānis Ķemeris, Lielbritanija; rūpnīcas strādnieks, Lielbritanijā dzīvo 8 gadus.
Kongresā piedalos, jo gribu atrisināt svarīgu jautājumu lai Latvijā atgrieztos pēc iespējas vairāk latviešu pensionāru, arī pats gribētu atgriezties. Problēma ir tā, ka Latvijā pensionārus apliek ar ienākuma nodokli, kurš man un daudziem citiem Lielbritanijā nebūtu jāmaksā. Gribēju par to informēt un pārrunāt šo jautājumu ar pēc iespējas daudziem cilvēkiem. 26 gados Latvijā un arī Lielbritanijā nopelnītā pensija Lielbritanijā man ļautu saņemt ne tikai pašvaldības apmaksātu dzīvokli, bet arī bezmaksas medicīnisko aprūpi un zāles, bet Latvijā man gan atvilks nodokļus, gan par visu būs jāmaksā, turklāt ne maza nauda. Tā ir nopietna problēma, kas daudzus atturēs no atgriešanās, vēl vairāk var gadīties, ka bērni vai mazbērni pārceļas uz Lielbritaniju pie vecākiem, ja vēl nav to izdarījuši. Latvijai tas būs nopietns zaudējums arī finanču ziņā, jo savas pensijas un algas cilvēki tērēs citās valstīs. Esmu apmierināts, esmu runājis ar daudziem cilvēkiem un domāju, ka tas ļaus šo ideju aiznest līdz publiskajai telpai.
Kristīne Lauriņa, Latvija, Zosēni; 15 gadus nodzīvojusi Francijā, Strasbūrā, nu jau trīs nedēļas kopā ar vīru francūzi pārcēlusies uz Latviju, dzīvo Vidzemē, Zosēnu pagastā, franču valodas pedagoģe.
Mēs ar vīru Zosēnos atradām savu sapņu māju. Gribam dzīvot laukos, tuvu dabai, nodarboties ar biškopību, mežu. Man patīk mācīt, 6 gadus esmu vadījusi latviešu bērnu skoliņu Strasbūrā, gribu to turpināt darīt attālināti, sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru. Kongresā piedalos, jo gribu iepazīt jaunus cilvēkus, saprast un iepzīt vidi, kuŗu vēl nezinu ne tikai Latvijā, bet vairāk arī sadarbību ar diasporu. Ar uzzināto un iegūto esmu ļoti apmierināta. Ja kongress būs arī nākamgad, noteikti piedalīšos.
Jāpiebilst, ka kongresā runātais un spriestais nav palicis tikai diskusijās un uz papīra. Eiropas Latviešu apvienība (ELA) jau ir aicinājusi Finanču ministriju paredzēt, ka pie diasporas pensionāru atgriešanās Latvijā tiek aizsargāts Eiropas valstīs nopelnīto pensiju neapliekamais minimums. Saskaņā ar ELA aplēsēm tas valstij IIN ieņēmumos papildus ienestu ap 0,1% no IKP, bet pirktspēja pieaugtu par 0,3-0,6% no IKP. Valsts šādas tiesības jau paredzējusi remigrējošajiem pensionāriem no ASV, Kanadas, Krievijas un Ukrainas.
Vēl jāteic, ka kongress ir aktualizējis jautājumu par to, ir vai nav nepieciešams Diasporas likums. Neapšaubāmi, likums nedrīkstētu dot kādas privilēģijas vieniem un diskiriminēt otrus jeb nostādīt aizbraukušos pret palikušajiem Latvijā. Taču jāatzīst arī, ka likumdošans iniciatīvas tiesības lielākajām diasporas organizācijām palīdzētu risināt daudzus jautājumus, jo vēršanās pie kādas ministrijas vai Valsts prezidenta ir viena lieta, bet tiesības iesniegt likumprojektu jau pavisam cits līmenis. Tāpat arī būtu jārisina jautājums par to, ka, iesniedzot likumprojektus, būtu jāparedz, kā tas ietekmē diasporu, jo līdz šim jautājumi ir paredzēti par finaciālo ietekmi.
Pirms kongresa ELA veiktā aptauja liecināja, ka vairums lepojas ar Latvijas tēlu pasaulē, kultūras un vides jomām, taču tādos jautājumos kā sabiedrības veselība, tiesiskums, ekonomika un plašsaziņas līdzekļi retais pauž lepnumu par sasniegto. Simtgades ceļa kartes mērķis bija apkopot konkrētas idejas diasporas un Latvijas sadarbībai, kā arī ierosmes valsts attīstībai uz otrās simtgades sliekšņa. Daudzo diskusiju un domnīcu rezultātā ir izstrādāti vairāk nekā 30 uzdevumi, veidojot Latviju, ar ko lepoties. Tādēļ liels ieguvums ir Latvijas simtgades ceļa karte, lai saprotot, ka ar dziesmām un dejām vien nepietiek (jeb kā sacīja kāds runātājs kongresā: nepietiek tikai ar tautisko romantismu), zinātu, kādos vēl virzienos strādāt tālāk.
Darba latviešiem visā pasaulē ir daudz!
