Latviju viņš sauc par savu sapņu zemi
Apskatīt komentārus (0)
30.10.2018
Kopš mūsu pirmās tikšanās (sk. interviju BL 2017. gada 1. numurā) ar Kristoferu Volšu aizritējis vairāk nekā gads. Nu viņš ieguvis dubultuzvārdu Volšs-Sinka, jeb apprecējies ar Anglijas tautieša, Brīvās Latvijas izdevēju kopas priekšsēža un Daugavas Vanagu fonda vadītāja Aivara Sinkas meitu Māru. Kristofers paskaidro, ka abi vēlējušies, lai būtu kopīgs uzvārds, taču arī Māra gribējusi nepazaudēt savu uzvārdu un latvisko identitāti dzimušai un augušai Anglijā, trimdas latviešu ģimenē, viņai tas bijis ļoti svarīgi. Ģimene izvēlējusies zelta vidusceļu, un nu abu kopīgais uzvārds ir Volšs-Sinka. Un abi dzīvo Latvijā, un arī Kristofers runā nevainojamā latviešu valodā.
26. oktobrī Kristoferam bija nozīmīga diena Rīgā mītošajiem trimdas tautiešiem labi zināmajā Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcā un 28. oktobrī Baltezera baznīcā notika Kristofera dibinātā Rīgas projektu koŗa debijas programmas Bacha atbalss koncerti. Kāpēc projektu koris un kāpēc tieši Bachs? Par to Kristofers stāsta laikraksta Diena mūzikas apskatniecei Inesei Lūsiņai.
Iestājoties Valsts akadēmiskajā korī Latvija , es pavisam nesen, augustā aizgāju no koŗa Kamēr..., kur dziedāju trīs gadus. Cilvēki, kuŗi aiziet no Kamēr..., bieži saka, ka pēc tam viņi vairs nespēj dziedāt nekur citur, jo ir pieraduši pie visaugstākā mūzicēšanas līmeņa. daudzi aiziet no Kamēr... tāpēc, ka dzīvē pienāk brīdis, kad pastāvīgo. intensīvo atdevi šajā dziedātāju kopā viņi vairs nevar apvienot ar ģimeni vai karjeru. To dzirdot, vienmēr padomāju, cik žēl, ka šeit, Latvijā ir tik daudz cilvēku, kuŗi vairs neizmanto savu lielisko mūzikas izglītību un iegūtās prasmes. Tāpēc man radās doma izveidot kori, kas rīkos trīs projektus gadā. Katram projektam ir sešu nedēļu mēģinājumu periods.
Visi ir amatieŗi tajā nozīmē, ka par dziedāšanu neviens nesaņem naudu, taču snieguma kvalitāte tuvojas profesionālajam līmenim. Vairāki no mūsu koŗa dalībniekiem ir dziedājuši Valsts akadēmiskā koŗa un Latvijas Radio koŗa projektos tad, kad ir nepieciešams lielāks sastāvs. Piemēram, kopā ar Latvijas Radio kori brauc uzstāties Monpeljē festivālā. Vairāki mūsu koristi dziedājuši korī Kamēr.., kuŗš tad, kad to vadīja Māris Sirmais, bija gandrīz profesionāļu līmenī. Arī es pats nesaņemu algu. Es vēlos piepildīt savu mīlestību un interesi pret koŗu kultūru un varu atļauties šajā jomā strādāt brīvprātīgi, jo man ir ikdienas darbs. Ja mūsu dziedātāji ziedo tik daudz laika, tad arī man nav žēl strādāt bez atlīdzības.
Latvieši ļoti daudz dzied latviešu mūziku. Tas, protams, ir labi. Bet, kad nāku ar amerikāņu vai angļu mūsdienu mūzikas repertuāru, kas radies ārpus Latvijas, sākums ir grūts. Šie ritmi maniem dziedātājiem ir izaicinājums. Toties man ļoti patīk tas brīdis, kad mēs tiekam galā un visi saprot OK, mēs varam to darīt! Tas nozīmē, ka viņi ir ieguvuši jaunas prasmes, kādu nebija pirms tam. Februārī padiriģēju vienā Kamēr... koncertā. izstrādāju divdesmit minūšu ilgu amerikāņu un angļu mūzikas programmu. Korim tas viss bija jauns. Tā bija ļoti, ļoti forša pieredze sasniegt mazliet citādu skaņu un idejas. Esmu ļoti laimīgs, ka varu to turpināt ar savu kori. Februārī sāksim ar pilnīgi jaunām vēsmām: ar jaunu repertuāru, koncertiem un idejām. Problēmas es neredzu. Teikšu atklāti: tieši tāpēc es šeit esmu un palikšu. Situācija šeit ir diezgan izdevīga, nevaru sūdzēties.
Es nāku no Klīvlendas, bakalaura gradu (mūzikas pedagoģijā) ieguvu Ohaio Maiami universitātē, bet maģistra gradu (koŗu diriģēšanā) Ziemeļrietumu universitātē Čikāgā. Dzimtenē es droši vien būtu mūzikas skolotājs un vadītu kādas vidusskolas kori. Reiz vienā konferencē Čikāgā dzirdēju kori Kamēr , kuŗam tobrīd, vēl Māra Sirmā laikā, bija turneja ASV. Es pirmo reizi dzirdēju par Latviju, tās kori kultūru un mūziku. Dzirdētais mani ļoti aizrāva un saviļņoja. Tam bija sniega bumbas efekts: mana interese tikai auga un auga arvien lielāka. Es gribēju daudz vairāk uzzināt, kas un kāpēc notiek Latvijas koros. Drīz vien, 2012. gadā, dabūju universitātes stipendiju, un pirmoreiz pats aizbraucu uz Latviju. Toreiz gāju uz Valsts akadēmiskā koŗa Latvija un Kamēr mēģinājumiem, tikos ar Latvijas lielajām personībām mūzikā Māri Sirmo, Ēriku Ešenvaldu, Kasparu Putniņu, Richardu Dubru. Atgriezies Amerikā un pabeidzis maģistra gradu, izlēmu, ka mēģināšu dzīvot un strādāt Latvijā.
Cik jums bija gadu, kad izšķīrāties par tik radikālām pārmaiņām?
Divdesmit četri. Līdz tam, vēl studēdams Amerikā, vēlreiz aizbraucu uz Latviju. Pirmoreiz (2012. gadā) biju trīs nedēļas, otrajā reizē (2014. gadā) tikai vienu nedēļu, taču tieši toreiz satikos ar Māru, kuŗa tagad ir mana sieva. Viņa dzied kori Kamēr un tolaik arī strādāja izdevniecībā Musica Baltica, kuŗas veikaliņā, pagrabiņā Krišjāņa Barona ielā, biju ienācis nopirkt latviešu komponistu notis. Latvijā paspējām satikties vien dažas reizes, bet pēc tam turpinājām sarunāties attālināti, tīmeklī. Tā pagāja mans pēdējais studiju gads Čikāgā. Es ar Māru apprecējos pagājušā gada augustā tepat Anglikāņu baznīcā, kur strādāju ar projektu kori. Anglikāņu baznīca ir manas otrās mājas. Piedalos tās mūzikas dzīvē, katru svētdienu dziedu psalmus. Protams, Māra dzied manā korī otrajos altos.
Mana mīļākā pilsēta pasaulē ir Čikāga, taču es ļoti mīlu arī Rīgu. Čikāga, Ņujorka un Maiami ir pilnīgi unikālas. Mazliet pietrūkst šī vēriena un dažādības, jo Latvija ir maza. Toties tagad koncertbraucienos ar kori Latvija es apceļošu Eiropu un Krieviju. Mana gaume ir citāda nekā latviešu gaume, jo man ļoti garšo asi ēdieni, indiešu virtuve. Tāpēc mani mīļākie restorāni Latvijā ir tie, kuŗos prot labi gatavot asu ēdienu. Arī paši mājās visu gatavojam ar kariju un čili. Gatavojam abi, bet ne kopā, jo mūsu virtuvīte ir ļoti maziņa. Pirms diviem gadiem nopirkām divistabu dzīvoklīti Āgenskalnā. Man ļoti patīk dzīvot Pārdaugavā. Tas ir ļoti skaists rajons. Esam netālu no Kalnciema kvartāla, un katru sestdienu eju uz Kalnciema tirdziņu.
Latvijā izskatās diezgan līdzīgi kā manās mājās Ohaio ainava ar mežiem, ezeriem un upēm. Mana dzimtā vieta ir maza pilsētiņa Eivonleika tieši Ēri ezera krastā blakus Klīvlendai. Tas ir viens no pieciem lielākajiem ezeriem ASV. Man ļoti patīk, kā latvieši novērtē dabu un ainavu. Manuprāt, tas ir ļoti veselīgi. Tas man patīk arī latviešu koŗa mūzikā tik daudz komponisti tajā apraksta latvisko dabu. Piemēram, Pēteris Vasks Līdzenuma ainavas, putnu balsu atdarinājums viņa darbos. Latvijas ainavas savās kora partitūrās bieži glezno arī Ēriks Ešenvalds. Manuprāt, tā ir jauna, būtiska vēsma mūsdienu mūzikā: ja neraksta par sakrālajām lietām, tad par mūsu pasauli un mūsu dabu. Man ir prieks, ka nākamajā projektā dziedāsim daudzus darbus, kuŗos ārzemju komponisti apdzied dabu viņu zemēs, uz mūsu planētas.
